2022. gada Lielais Gavēnis pienāk Ukrainas kara ēnā...
2022. gada teju iesākums ir sācies ar ārkārtīgi satraucošu ziņu visai pasaulei - tiek apdraudēta visa Eiropas demokrātiskā civilizācija, Krievijai iebrūkot citas neatkarīgas valsts teritorijā - Ukrainā. Mēs visi, kuri dzīvojam blakus šim ārkārtīgi bīstamajam kaimiņam no mums uz austrumiem, esam patiesi noraizējušies un satraukušies, intensīvi sekojot līdzi notikumiem, to attīstībai un visa pasaule un Eiropa ir sadevusies rokās, lai atbalstītu šo varonīgo ukraiņu tautu. kura cīnās pret ārkārtēja pārspēka iebrucēju savā valstī. Un uz šīs skumjās nots visā pasaulē šogad iesāksim Lielo Gavēni, kas tiek atzīmēts kā 40 dienu periods pirms Kristus krustā sišanas un augšāmcelšanās, lai tādējādi dvēseliski un iekšēji sagatavotos šim visu cilvēci mainošajam notikumam. Taču šogad šis vēsturiski mainošais notikums - Kristus ciešanas un krusta nāve - daudziem izgaismosies kā kara šausmas un ciešanas, kas pavadīs ģimenes locekļus ilgi un sāpīgi. Te tiešām atliek tikai saukt uz debesīm: "Kungs, apžēlojies! Kristu apžēlojies! Kyrie eleison! Christe eleison!"
Pāvests Benedikts XVI savās katehēzēs par lūgšanu ir pievērsies dažādiem lūgšanas aspektiem, taču mums šajā laikā, kad Eiropa un visa pasaule seko līdzi trauksmainajiem notikumiem Ukrainā, kurā savu brutalitāti un okupanta izgājienus demonstrē Krievija, mūsu apcerei var būt nozīmīga loma, ja mēs raugāmies uz Kristus dzīvi šajā gavēņa laikā pirms Ciešanu nedēļas. Mums daudziem noteikti rodas jautājums: "Kur ir Dievs, kur ir pestītājs Kristus?" Jāatceras, ka Dievs pasauli ir nodevis mūsu rokās un valdījumā, taču pats nekur nav "izgaisis". Tāpat arī Dēls Jēzus Kristus ir ikdienas pie mums līdz pat pasaules galam. Bet karus ierosina cilvēki, nelietības un neģēlības pret līdzcilvēkiem paveic mūsu līdzcilvēki, kuri ir pazaudējuši saikni ar patieso Kristu un Viņa garu.
Pāvests Benedikts XVI mums rāda to domāšanas modeli, kuru kā kristieši nedrīkstam aizmirst: "Jēzus savas ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos uztvēra, pilnībā apzinoties visu, kas notiks. Viņš vēlējās šajās vakariņās būt kopā ar saviem mācekļiem, taču šis Pashas mielasts bija pavisam citāds, pavisam atšķirīgs. Tās bija Viņa vakariņas, kurās Viņš sniedza kaut ko pilnīgi jaunu - pats sevi. Tādējādi Jēzus svinēja savu Pashu, paredzot savu krustu un augšāmcelšanos." Un šajos vārdos mēs savā ikdienas pārdomu mirklī varam smelties spēku un stiprinājumu mūsu nespēkam - Kristus ir ar mums un mēs esam Viņa draugi, laiku laikos, neskatoties pat uz to, kas notiks. Viņš mūs savlaicīgi sagatavo, lai mēs neskumtu, nebaidītos, bet allaž būtu drosmīgi un ticētu labajam, kas sekos.
Aktīvi sekojot līdzi aktuālajam karam, kuru šobrīd piedzīvo Ukraina, mums savā ikdienas dzīvē jāatceras, ka mēs esam vāji un zūdoši, taču mums ir cerība - Kristus, kas ir nomiris, augšāmcēlies un kurš visus velk pie sevis ikdienas līdz pasaules galam. Ukrainā notiekošais ir ļauno spēku darbība, pretstāve pret garīgo stiprumu un nacionālo lepnumu, taču ļaunums apzinās, ka cilvēki, kuri tic un iestājas par savas valsts un Eiropas cilvēka vērtībām, ir garīgi spēcīgāks, tādēļ arī izpauž visu savu rupjo un brutālo naidu. Taču šādas cīņas nekad nebeidzas ar ļaunuma uzvaru, mēs par to varam pārliecināties visā cilvēces vēsturē. Kristus saviem mācekļiem ir apsolījis, ka elles vārti tos neuzvarēs, tādēļ - mīļie draugi un Kristum ticīgie, lai šajā satraukto prātu laikmetā mēs atceramies:
"Upurēšanās par savējiem ir šīs ticības un pārliecības virsotne, kas arī raksturoja šo pēdējo maltīti augšistabā. Jēzus savējiem un katram atstāja šo mīlestības sakramentu - mīliet cits citu, kā Es esmu jūs mīlējis. Lūgsimies, lai, būdami dziļi vienoti ar Viņa upuri, arī mēs spētu pārveidot savu krustu par upuri, kas no brīvas gribas un ar atbildības sajūtu tiek sniegts pret Dievu un tuvākajiem."