Viktors Suvorovs "OBLOM. Izgāšanās"
Foto: grāmatas vāka fragments
Padomju Savienības maršalu Georgiju Žukovu, kurš lauzās pēc absolūtas varas un gatavoja valsts apvērsumu, beigu beigās Fortūna notrieca no augstumiem, samaļot sīksīkās drumslās, lai vēlākie lasītāji, kas lasīs šo grāmatu, apzinātos, ka Padomju Savienības varenības aizsegā daudzi mēģināja tikt pie varas, rāpjoties pa šī milža māla kājām augšup, tuvāk "zelta teļam", tomēr notika tā, kā notika. Gan Žukovu, gan visādus mamsurovus un citus kundziņus piemeklēja pilnīgs "oblom" jeb izgāšanās un tas viss notika, kā vēsta Viktora Suvorova grāmata, ap 1957. gadu, kad "Maskavā pārlūza mūsu valsts un visas pasaules dzīve".
Vēstures notikumu grāmatas, neteikšu, ka man ir pati, pati mīļākā lasāmviela, jo tas tā nebūt nav, tomēr Suvorova triloģiju nu esmu pieveicis. Liela pateicība jāizsaka tulkotājam Jānim Kalvem, jo tieši tulkojuma skaistums, valodas plūdums un, ak, visas tās teksta un sarunu nianses, tieši tās manī radīja azartu lasīt un turpināt lasīt. Pat drusku pārlasīt, lai atminētos jautrākās vietas. Protams, autors Viktors Suvorovs jau noteikti arī krieviski šos darbus ir uzrakstījis brīnišķīgā valodā, par to nešaubos, bet tulkotājs šīs grāmatas noskaņas fantastiski ir pārnesis uz latviešu valodu. Paldies par to, ka jutu, ka saņemu autentisku autora vēstījumu!
Mani ārkārtīgi sajūsmināja arī daudzie atziņām un aforismiem pielīdzināmie izteicieni, kurus lasot, vietumis smējos diezgan spēcīgi. Un atkal dažus citus lasot, caur tiem pavīdam pamanīju kaut ko no Makjavelli stila valdīšanas padomiem, kādus viņš deva Bordžu pāvestības laika valstsvīriem. Grāmatu lasot, var just, ka autors nav iesācējs šajā žanrā, ka viņam ir ne tikai faktoloģiskais materiāls, ko vienkārši ietērpt vārdos, bet arī plašas zināšanas vadīšanas filosofijā, kaut vai zināšanas par tā dēvēto makjavellismu, piemēram.
"Visā pasaules vēsturē nav iespējams atrast notikumu, kurš savā nekrietnumā līdzinātos PSKP XX kongresam. Kongresa ideju var izteikt četros vārdos: pie visa vainīgs Staļins. [..] PSKP XX kongress ir respektablākais neliešu un [politisko] prostitūtu saiets vēsturē."
Ja esat nolēmuši salauzt stipra cilvēka gribasspēku, tad zinātne, ko sauc par aģentūras psiholoģiju, iesaka vispirms viņu pamatīgi nobiedēt. Vēlams, lai briesmas būtu reālas, sajūtamas, nāvīgas. Vēl nebūtu slikti pēdējā brīdī, kad cilvēks ir nedaudz apradis ar vienām briesmām, pēkšņi uzsūtīt viņam jaunu, pilnīgi negaidītu nelaimi. Arī nāvīgu. Un tūlīt pat ar viņu parunāt.
Iepazīstoties ar šinī grāmatā sastopamajiem faktiem, materiāliem un Padomju Savienības rīcības politiku, jā, top skaidrs, kas kādu laiku vadīja pasaules virzību pretī vispārējam kraham - tā, nenoliedzami, bija Padomju Savienība, jo "sākot ar 1956. gadu tā strauji pastiprināja ideoloģisko, kadru, militāro un finansiālo palīdzību tā sauktajām nacionālās atbrīvošanas kustībām visā pasaulē." Šeit arī rodamas jau pirmatnējās saknes tā dēvētās atbrīvošanās teoloģijas pirmsākumiem, jo, kā vēstīja kāds nesen mans lasīts avots, tad tieši šīs teoloģijas pamatā bijis Padomju finansējums - lai raisītu cilvēkos permanentas revolūcijas garu, kas tad arī bija visu šo lietu un pūliņu virsmērķis.
Bet kā lai liels priekšnieks atšķir labu ārstu no šarlatāna? Nekā. Visi ir baltos halātos, visiem brilles vai pensnejs aukliņā. Ja viņi savstarpēji vienosies cits citu godāt par medicīnas spīdekli, tad kā lai pieķer viņus zināšanu trūkumā, ja viņi korī atkārto, ka medicīna šajā gadījumā ir bezspēcīga?
Grāmatā daudz dažādu tehnisku detaļu, dažādu aprakstu par revolūcijas rīkošanas un organizēšanas kārtību Ungārijā un tā joprojām, par tankiem un mīnmetējiem, par PSKP Politbiroju un ko tik visu vēl nē, visu ne aprakstīt, tomēr tiem, kam Padomju vēsture interesē detaļās un sīkumos, izlūkošanas speciālists Suvorovs to visu atklās, liekot faktu pie fakta, līmējot tos kopā kā saplēstu amforu no lauskām. Grāmata, šķiet, ir izdevusies un visa šī triloģija bagātīgi apgaismo mūsdienu lasītāju par peripētijām Padomju Savienības dižajā desmitgadē. Vēstures un, it īpaši, padomju vēstures cienītājus šīs grāmatas fascinēs.
Foto: no personīgā arhīva, Didzis Kukainis