Aina Renda un viņas "Himna"...
Attēlā: grāmatas vāka fragments
"Mums ir tik daudz, ko mums teikt, un mēs ceram, ka atradīsim tam īstos vārdus, kad pienāks laiks. Tagad mēs nespējam par to runāt, jo mēs nespējam to saprast."
Līdz šim par šādu rakstnieci, autori un teikšu - arī filosofi - nebiju neko dzirdējis. Man Ainas Rendas vārds BIJA svešs, bet nu ir kļuvis pazīstams, es pat teiktu, tuvs. Protams, es varbūt ne visus viņas uzskatus un ieskatus varu atbalstīt simtprocentīgi, tomēr iepazīstot viņas noveli "Himna" (angl. "Anthem"), kas sarakstīta dienasgrāmatas formā, daudzas viņas atziņas man kļuva tuvas, lai gan arī tām varētu šur tur oponēt, tomēr - brīvi prāti sapratīs Rendas vēstījumu un tas tiem var kļūt un, nešaubos, arī kļūs par savveida apgaismības brīdi. Apgaismība ar iznīcinošu spēku, kas sagrauj maldīšanos, dzīvošanu iedomās un maldos, iedomātās utopijās un neadekvātās sociālās iekārtās u.t.t.
"[..] un bailes ir pilsētas ielās. Bailes staigā pa pilsētu, bailes bez apzīmējuma un formas. Visi tās jūt, un neviens neuzdrīkstas par tām runāt."
Kā vēstīts gan šīs grāmatas priekšvārdā, gan uz aizmugurējā vāka, tad "šī ir ļoti bīstama grāmata. Tās mērķis ir atbrīvot ikvienu, kurš to ir izlasījis līdz beigām." Rendas "Himna" cenzūras laikmetā jau sen, sen atrastos valsts "Indeksā" (Index Librorum Prohibitorum (latīn.) jeb Aizliegto grāmatu saraksts - D.K.). Kādēļ? Jo tā lasītājam atdara acis un smadzenes, liekot nonākt pie skaidri vēstīta secinājuma: "Es pats domāju par savu dzīvi, rīkojos un valdu pār to jebšu esmu to nodevis to citu pārvaldīšanai, ļaujot citiem spriest, lemt un organizēt to manā vietā, tādējādi atsakoties no savas suverenitātes un savas atziņas par savu paša dzīvi, tās principiem un kārtību?"
Protams, raugoties no dažādām citām pozīcijām un filosofijām, kuras arīdzan pats šobrīd savu studiju procesā izzinu un iepazīstu, Ainas Rendas sludinātais objektīvisms, kura pamatā ir "priekšstats par personisko laimi kā cilvēka augstāko morālo mērķi, radošo darbību kā viscienījamāko nodarbošanos un saprātu kā vienīgo Absolūtu", varētu tikt un noteikti, ka arī tiek kritizēts (tas būtu tikai normāli!), jo daudzi neapzinās un pat nespēj apzināties sava unikālā EGO potenciālu. Tā vietā tie izvēlas sekot un/vai pakļauties kādiem vadoņiem vai sistēmām, kuri domā, organizē, lemj un rīkojas personas vietā un izlieto uzurpēto personu suverenitāti savu mērķu piepildīšanai. Šeit, protams, es neizplūdīšu detalizētākos komentāros, jo "kam ir ausis, tas lai dzird!"
"Jūsu acīs ir liesmas, bet mūsu brāļos nav ne uguns, ne cerību. Jūsu mute ir izcirsta akmenī, bet mūsu brāļi ir mīksti un gļēvi. Jūsu galva ir pacelta augstu, bet mūsu brāļi ir salīkuši. Jūs ejat, bet mūsu brāļi rāpo. Mēs labāk vēlamies būt nolemti kopā ar jums nekā svētīti kopā ar mūsu brāļiem. Dariet ar mums visu, ko vēlaties, tikai neraidiet mūs prom."
Protams, šī Ainas Rendas sludinātā objektīvisma filosofija no vienas puses ir samērā labi saprotama un tomēr līdz galam un pilnībā tai piekrist es tomēr nespēju. Varbūt tās pārmēru radikālisma dēļ? Nezinu, bet kaut kas mani drusku attur. Bet patiešām - tikai nedaudz. Jo uzskatu, ka cilvēkam ir jābūt zināmam valdniekam pašam pār savu dzīvi, jāalkst valdīt pār to, to iekārtot un organizēt pēc saviem, ar loģiku un veselo saprātu, kā arī sirdsbalsi saskaņotiem principiem. Cilvēks nedrīkst atteikties domāt, tiekties pēc suverenitātes un sevis paša pārvaldības, viņš nevienam nedrīkst atdot un neviens viņam nedrīkst atņemt cilvēka suverēnās patstāvības tiesības realizēt sevi tādā ieskatā, kādā viņš to vēlas.
Mēs, kas sevi pieskaitām pie jaunās paaudzes, mēs, kas neesam auguši padomju apspiestībā, cenzūrā un plānveida ekonomikā, mēs apzināmies, cik svētas ir cilvēka EGO tiesības - būt pašam sev! Dzīvot, rīkoties, domāt un savas domas paust atklāti un nevienam nav tiesību aizliegt ļaudīm būt pašiem, kamēr tas neskar visu sabiedrību kopumā un/vai nepārkāpj ētikas un likuma normas. Bet, ja kāds to nevēlas un tā vietā vēlas, lai kāds organizēti pārvalda, domā un izlemj visu vārdā, nosaka, ko, kā un cik - tad, aidā, dodieties uz kādu vietu, kur šīs alkas un sapņus piepildīt, bet nekarojiet pret citiem un neliedziet apkārtējiem būt sev pašiem!
Es pilnībā pievienojos šiem A. Rendas vārdiem, kuri pauž: "Ir kāda kļūda, kāda biedējoša kļūda cilvēku domāšanā. Kas tā ir par kļūdu?" Lai gan viņa tālāk turpina, ka mēs to nezinām, kas tā ir un ka šīs zināšanas cīnās mūsos, cīnās piedzimt, tomēr man gribētos sacīt, ka šī kļūda ir sevis pilnīga noliegšana kaut kāda iedomāta vairākuma labā, lai pilnībā aizmirstu par sevi un savām suverēna tiesībām - par sevi un savu EGO. Jā, skan ļoti egoistiski, bet tomēr - katram vajag nedaudz, kaut pavisam nedaudz domāt arī par sevi, būt pašam, būt suverēnai, kritiski spriestspējīgai personībai, dzīvot atbilstoši laikmeta zīmēm, laikmeta realitātei, nevis tikai akli pakļauties uz kaut kādu iedomāta vairākuma diktatūru un akli tai sekot! Jo ne vienmēr tas, ko pauž tā dēvētai vairākums, ir patiesība! Vairākums bieži vien sastāv no ļaudīm, kas ir atteikušies no sava suverēna, no sava EGO, lai to nodotu uzurpēšanai kādam citam, kurš tad bieži vien ar šo vairākuma viedokli operē, lai īstenotu savu mērķu piepildīšanu, neraugoties ne uz ko, ejot pat pāri līķiem. Tādēļ mums ir dotas smadzenes, prāts, dvēsele un intuīcija - lai domātu, analizētu, kritiski izsijātu lietas un parādības, izzinātu laikmeta zīmes un sekotu savai atziņai, sava prāta, sirdsapziņas un dvēseles spriedumiem un lēmumiem!
Paldies Tev, Aina Renda un Tavai "Himnai"!