Cāļa zupa mātes dvēselei. Stāsti, kas sasilda sirdi un spēcina mātes garu...
Attēlā: grāmatas vāka fragments
"Cāļa zupa mātes dvēselei" - grāmata, kas pilna mīlestības. Stāsti, kas parāda dzīvi, kādu to varbūt paši neredzam, bet kādu to redz un izdzīvo mūsu mammas. Mīlestības došana un cerības - par to visu vēsta šajā grāmatā apkopotie stāsti. Jau no pirmajām lappusēm manu sirdi pārņēma patīkamu emociju un satraukuma pilnas trīsas, jo šos mīlestības stāstus pilnīgi fiziski var sajust. Sirds tos jūt, kad lasāt, tādēļ - katram no tiem nepieciešama neliela savas izpratnes daļas dāvāšana, lai šo unikālo mīlestības pieredzi "izlaistu" caur sevi. Izdzīvotu un pilnībā izbaudītu. Ikkatrs no stāstiem ir kādas dziļas pamācības pilns, katrs ietver sevī veselu dzīvi. Tieši tādēļ iesaku šo grāmatu iepazīt - lai paplašinātu savas mīlestības un izpratnes robežas. Bērni alkst pēc patiesas un atvērtas mātes mīlestības, tādēļ tie, kuri ir vecāki, tās, kuras ir mātes - ieklausieties šajos stāstos!
Šī ir grāmata, kas māca mūs ne vien mīlēt, bet arī dzīvot šeit, tagad un izdzīvot visas bērnu dzīves nianses, par kurām pēcāk mātes stāsta ar vislielāko aizrautību un pateicību, ka viņas ļāvušās šim "dzīves neprātam" un piedalījušās visās bērnu augšanas posmam raksturīgajās nodarbēs, sporta izklaidēs, mūzikas iemīlēšanā, pat kāpelēšanā pa kokiem. Šī grāmata noteikti liek palūkoties pavisam citādāk uz mammas pilnās slodzes darbu... Ogs Mandino sacījis, it kā aprakstot mātes mīlestības devumu saviem bērniem: "Esmu pārliecināts, ka labākais mantojums, ko varam atstāt saviem bērniem, ir laimīgas atmiņas." Spēcinoši un iedvesmojoši vārdi, mīļās mammas, vai ne?
Mamma, tu esi ģēnijs! - teica Dievs un pabeidza radīt sievieti - mammu. Eņģelis jautāja, kam mammām asaras vajadzīgas? Un Dievs atbildēja, sacīdams: "Priekam, skumjām, sarūgtinājumam, sāpēm, vientulībai un lepnumam."
Mātes dvēseles sāpēm un pārdzīvojumiem, priekiem un sava egoisma pārvarēšanai veltītie šīs grāmatas stāsti mums vēl un vēlreiz rāda un apliecina, cik mātes, ja pat ārēji neizrāda, iekšēji dziļi visu pārdzīvo, raizējas, izsāp un reizē zina - viss būs kārtībā! Mātes zina visu, vienmēr un visādos apstākļos, lai kā mums arī to negribētos saprast.
Nakts rāmajā tumsā man dvēselē ielija miers, ieskaujot sirdi saldā siltumā. Siltums neizdzēsa skumjas, bet padarīja tās izturamas. Tas neaizslaucīja atmiņas, bet padarīja tās maigākas, lai es no jauna varētu atvērties laimei.
Jo tālāk un vairāk šos stāstus lasu, jo saprotu, cik tiem ir liela pedagoģiskā nozīme. Pedagoģiskā vecāku, tēta un, it īpaši, mammas audzināšanā un viedu padomu došanā. Šie stāsti, viens par otru mīlošāki un bērnu beznosacījuma mīlestību sniedzoši un apliecinoši, vecākiem māca viņos ieklausīties, jo reizumis bērni ir viedāki un pieaugušāki par mums, vecākiem un pieaugušajiem. Piemēram, kāda mamma stāsta savu izpratnes pieaugšanas stāstu:
Tu man iemācīji nesteigties un rūpīgi apdomāties, pirms kādu apvainoju pārkāpumos. Tu man iemācīji nekad neko nepieņemt kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Tu man šo to iemācīji par savu raksturu un uzticēšanos tev.
Man, nenoliedzami, jāpiekrīt kāda stāsta autorei, kura, tiesa gan, runā par kādu citu grāmatu, bet šos pašus vārdus pilnā mērā drīkst, var un vajag attiecināt arī uz šo "Cāļa zupa mātes dvēselei". Mērija Markdante saka: "Šīs grāmatas uzdevums ir palīdzēt sievietēm - aicināt viņas cienīt un novērtēt sevi, paļauties uz sevi un savu māti, kā arī atcerēties, ka māte ir allaž līdzās - gan dzīvē, gan nāvē. Māte - tā ir īsta svētība!" Jā, patiesi, šī grāmata parāda un visplašākajā spektrā ataino to, kas un kāda ir māte. Māte, tā no sirds ir svētība - īsta svētība, kuru nepieciešams novērtēt, cienīt un godāt! Tādēļ vēlu visiem lasītājiem un lasītājām - būt par svētību saviem vecākiem un arī saviem bērniem! Un šī grāmata Tomasa Brauna stāstā apliecina mātes mīlestības spēku, ka tas dzīvo mūžam: "Mamma bija izvēlējusies ar krūts vēzi slimu sievieti, lai pateiktu man, ka nāve nav beigas un gars turpina dzīvot."
Un šīs grāmatas apraksta nobeigumā vēlos piebilst dažus Braiena L. Veisa vārdus no grāmatas "Mīlestība nekad nebeidzas":
Ar dzīvi ir tāpat. Ja pilnībā nedzīvo tagadnē, nepagūsi pat apskatīties apkārt, kā šis mirklis jau būs pagājis. Tu būsi palaidis garām dzīves izjūtas, garšu, aromātu, maigumu un skaistumu. Tas šķietami lielā ātrumā trauksies tev garām. Pagātnei ir pielikts punkts. Mācies no tās un ļauj tai iet. Nākotne vēl nav pienākusi. Veido ieceres, bet netērē laiku, uztraucoties par tām. Uztraukums neko labu nenes. Kad beigsi apcerēt to, kas jau ir noticis, un uztraukties par to, kas varbūt nekad nenotiks, tikai tad pa īstam vari piedzīvot pašreizējo brīdi. Un sajutīsi dzīvē ienākam prieku. Mīlestība ir vislielākais spēks pasaulē. Tā spēj plaukt un zelt pat sasalušā zemē un visbriesmīgākajos apstākļos. Tā pastāv jebkur, jebkurā laikā. Mīlestība ir augs, kas zied visos gadalaikos.
Attēls: atrasts internetā, google.lv