Kā viss sākās jeb Kā es nonācu pie anatomisko preparātu restaurācijas...
Jāatzīst, ka līdz šīm apmācībām man par slapjajiem anatomiskajiem preparātiem bija visai attāla nojausma - tik cik biju redzējis skolā bioloģijas kabinetā esošos preparātus un, protams, anatomijas muzejā. Taču kā tādus iegūt, kā izveidot, iekonservēt un saglabāt nākamībai - tādu priekšstatu man nebija. 2017. gadā apstākļi saveidojās tā, ka pametu darbu Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā jeb Neatliekamās medicīnas centrā, pēc kā man nāca piedāvājums pāriet strādāt uz RSU Anatomikumu, kuru es arī pieņēmu, jo mani jau kopš savu medicīnas studiju pirmsākumiem pastiprināti ir interesējusi tieši cilvēka anatomija. Un tā, atlases intervijā Institūta direktore izteica vēlmi mani sūtīt uz šīm anatomisko preparātu restaurācijas meistarklasēm divu intensīvu dienu garumā, lai vēlāk šīs zināšanas varētu izmantot Anatomijas muzeja darbā. Īsti vēl nebiju uzsācis darba gaitas kā darbinieks, tomēr apmācībām piekritu, jo šīs ārkārtīgi specifiskās zināšanas nav iegūstamas nekur citur un tādu zināšanu īpašnieki ir pasaulē plaši pieprasīti un ārkārtīgi labi atalgoti, par ko es arī pārliecinājos vēlākās sarunās ar meistarklašu vadītāju, profesoru Edvardsu.
Un tā 2017. gada vasarā divas dienas pavadīju intensīvās apmācībās - pirmā diena pagāja teorētiskās apmācībās un lekcijās P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, kurā prof. Edvardss klātesošos meistarklašu dalībniekus izglītoja specifiskās ķīmijas un anatomisko preparātu saglabāšanas niansēs. Un viena no galvenajām atziņām - anatomiskie preparāti jau daudzus gadsimtus ir ikvienas sevi cienošas medicīnas institūcijas un muzeja lepnums, līdz ar to pie slapjo anatomisko preparātu veidošanas un saglabāšanas jāpieiet ar vislielāko rūpību, jo patoloģijas var būt retas un ja preparātu nepareizi sagatavo, tas aiziet bojā un pazūd nākamo paaudžu izglītošanas iespējas. Tādējādi pareizas ķīmijas izvēle ir ārkārtīgi būtisks priekšnoteikums.
Profesors klātesošajiem pastāstīja pasaules pieredzi par dažādām muzeoloģiskajām metodēm anatomisko preparātu sagatavošanā un arī, jā - veiksmīgākai to eksponēšanai, kā to dara dažādos pasaules slavenos anatomijas muzejos.
Otrajā meistarklases dienā mēs, visi klātesošie, veltījām dienu, lai profesora uzraudzībā praktiski darbotos un mācītos veikt pareizu un mūsdienīgu anatomisko preparātu sagatavošanu, fiksāciju, uzglabāšanu un eksponēšanu, izmantojot t.s. Kaizerlinga šķīdumus K-1 un K-3.
Esmu no sirds ārkārtīgi pateicigs profesoram Edvardsam par sniegtajām specifiskajām zināšanām, kuras man būs noderīgas allaž visā manā turpmākajā profesionālajā darbībā anatomisko preparātu veidošanā un saglabāšanā nākamajām paaudzēm, kas ir viens no būtiskākajiem priekšnoteikumiem un iemesliem, kādēļ pasaulē pastāv medicīniskās un anatomiskās kolekcijas.
Praktiskajā daļā jeb 2. dienā jau no pašas meistarklases sākuma profesors izraudzījās mani par savu asistentu un bija ārkārtīgi patīkami pārsteigts par manām labajām angļu valodas un ķīmijas zināšanām. Ejot pusdienās, mums bija ārkārtīgi interesantas sarunas ar profesoru, viņš man iedeva savu vizītkarti un vēl pie pusdienu galda klātesošo klātbūtnē apstiprināja, ka esmu laipni lūgts ar savām zināšanām pagodināts vienmēr laipni apmeklēt Kinga koledžas Gordona Patoloģiju muzeju un tur strādāt, ja man neatradīsies šo zināšanu pielietojums Latvijā.
Lai gan šīs specifiskās zināšanas dažādu, no manis neatkarīgu iemeslu dēļ tā arī Rīgas Stradiņa universitātē vairs nesanāca pielietot un neradās man patstāvīga darba iespējas šajā lauciņā. Domāju, ka Latvijā slapjo anatomisko preparātu restauratoram teorētiski ir plašs darba lauks, jo visās vispārizglītojošās skolās bioloģijas klasēs taču ir vēl no padomju laikiem saglabājušies un aktīvi izmantojami mācību uzskates līdzekļi, kuriem ik pa laikam nepieciešama atjaunošana, taču speciālistu tā paveikšanai ir ārkārtīgi reti atrodami un ne visi grib un prot savām rokām to paši paveikt, ja domājam skolu bioloģijas mācībspēkus. Tā kā mans skats uz profesionālo nākotni šajā jomā darboties ir visai pozitīvs!