Cilvēka jēgas meklējumi jeb Viktora E. Frankla «... tomēr teikt dzīvei JĀ»
Grāmatas angļu izdevuma vāka fragments
Kad izlasīju ziņu, ka latviski tiks izdots austriešu psihologa Viktora E. Frankla pasaulslavenais darbs «... tomēr teikt dzīvei JĀ» jeb, latviskojot angliskās versijas nosaukumu, «Cilvēka jēgas meklējumi», es patiesi aiz sajūsmas nopūtos - beidzot! Likās jau, ka latviešu lasītājam šis pasaulslavenais darbs tā arī paliks tikai svešā mēlē lasāms... Kā redzat, diezgan apzināti vāka foto esmu aizņēmies no angļu versijas, jo tā es šo darbu vislabāk atpazīstu, kaut gan, kad palasīju par grāmatas virsraksta vēsturi, sapratu, ka arī latviskais nosaukums ir ietverts grāmatas būtībā, tekstā un vāciski pārstāvētās telpas virsrakstā. Tādējādi es šī ieraksta virsrakstā iekodēju abus iespējamos nosaukumus. Un, jā - latviskajam izdevumam vāks ir ikurāt tieši tāds pats kā šeit redzamajam angliskajam izdevumam, ar šo skaisti krāsaino putniņu, kurš sēž uz dzeloņstieples...
Kā jau parasti pie šādu grāmatu lasīšanas tas notiek, arī šo grāmatu ir saraibinājušas daudzas jo daudzas krāsainās karodziņlapiņas, lai atzīmētu un izceltu citēšanai un atgādināšanai vērtās vietas grāmatas tekstā. Šis darbs na uzskatāms vienīgi par holokaustā un koncentrācijas nometnē izdzīvojušā dzīvesstāstu, šīs grāmatas vēstījums, nenoliedzami, ir daudz plašāks. Grāmatas autors ir neiroloģijā, psihoterapijā un psiholoģijā labi pazīstams vārds un tāds, nenoliedzami, ir šis darbs - bagātinošs, pilnveidojošs un daudzus jo daudzus glābjošs. Kādēļ es tā domāju, rakstot šos vārdus? Mūsdienu stresainajā izglītības, darba un sadzīves vidē daudzi no mums nonāk ārkārtēja stresa kontrolētos apstākļos un tādēļ ir ļoti būtiski spēt tiem pielāgoties, lai izdzīvotu, turpinātu būt paši un sniegtu maksimāli kvalitatīvāko pienesumu mūsu kā cilvēces savstarpējās attiecībās.
Jā, nenoliedzami, Viktoram E. Franklam ir bijusi ārkārtīgi skarba pieredze, ejot cauri šiem vēstures līkločiem, kas sevī ietvēra deportācijas un koncentrācijas nometnes, tomēr viņš no tām iznāca nevis kā visa zaudētājs, bet kā uzvarētājs. Kāds jautās, kā tas iespējams, ka šīs vietas viņu nesalauza un nenogalināja, bet padarīja dzīvotspējīgāku un dzīvot-gribošāku? Jā, tieši tā, mana bloga lasītāji, dzīvot-gribošāku. Un par to mēs parunāsim nedaudz tālākās rindkopās, kur iepazīstināšu ar šīs pasaulslavenās grāmatas latviešu tulkojuma versiju.
Man, jāsaka atklāti, šis izvēlētais grāmatas viraraksts ne visai šķiet uzrunājošs, tomēr jāatzīst, ka tam ir vēsturiskas saknes un tur neko diži iebilst nevar, taču grāmatas vāka noformējums un izpildījums ir, manuprāt, patiesi izdevies. Tas ļoti uzrunā. Šajā darbā ir apkopoti divi Viktora E. Frankla darbi - pirmajā daļā ir viņa holokausta notikumu atmiņas un psihologa pārdomas par to, kas palīdzēja šos apstākļus izdzīvot un, grāmatas beigu daļā, ir publicēta viņa sarakstītā un 1948. gadā Insbrukā ar pseidonīmu publicētā metafiziskā konference «Sinhronizācija Birkenvaldē», kurā caur savveida filozofijas un psiholoģijas prizmu tiek izklāstītas koncentrācijas nometnes izjūtas un sajūtas. Šī daļa ir kā luga, kuru gribētos un vajadzētu uzvest, lai neiazmirstas mums skarbā vēstures patiesība, kurai mūsu vecvecāki ir bijuši laikabiedri. Tā arī autors, savas atmiņas par koncentrācijas nometni, ir veltījis mirušajai mātei, otro - tēva piemiņai.
Protams, grāmata nav visa autora dzīves autobiogrāfija, tomēr der atcerēties, ka Viktors E. Frankls koncentrācijas nometnē nonāca kā jauns ārsts, puisim bija vien kādi 24-25 gadi, ja pareizi atceros. Un vai ir viegli ko tādu piedzīvot, kad atņem visu un tu esi pašā dzīves pilnbrieda plaukumā? Un tomēr viņš izdzīvoja. Kas tam bija pamatā un kā tas viņam izdevās?
Jāatceras, ka viss sākās ar to, ka tādās koncentrācijas nometnēs vispirms cilvēki kā personas tiek objektivizētas un deklasētas - tie vairs nav cilvēki ar vārdiem un uzvārdiem, bet vienkārši vienības ar sev piešķirtu numuru. Un, tātad, šis numurs arī nosaka visu tavu iespējamo likteni, cik vien tas var to izšķirt. Protams, neminot to, ka gadījās īpaši veiksmīgi gadījumi un pats liktenis acīmredzot stāvēja klāt, lai viss notiktos tā, kā tas rezultātā notikās. Tātad - tu esi objekts ar numuru tādu un tādu. Tas ir faktiski izejas punkts, ar kuru nākas pirmkārt sadzīvot un samierināties, tālāk izejot tieši no šī skatupunkta. Kādēļ Frankls tik veiksmīgi šō cīņu izturēja - vispirms viņa bija ārsts neirologs, ārstus, lai vai kā, bet koncentrācijas nometnēs cienīja. Ne jau kaut kā tur super augsti, bet nu - tās tomēr bija ārstniecības personas un kaut ko vērtīgu varēja pienest nometņu dzīvē - rūpēties par slimajiem, prast piemeklēt zāles un tā joprojām. Otrā lieta - Viktors Frankls nekad nezaudēja iekšējo cīņassparu un gaidas, ka reiz tas viss beigsies.. un arī beidzās. Kā viņš pats darbā raksta, tie, kuri zaudēja motivāciju dzīvot un cīņassparu, tie bija jau pēc nedēļas vai nedaudz vēlāk miruši. Plosījās izsitumu tīfs, barība nebija nekāda augstvērtīgā, taču atlika vien tikai iekšējā gara spēka pasaule, kam tā bija, tie izdzīvoja, kam nē - tie padevās un nomira.
«Par spīti objektīvi un subjektīvi primitīvajam līmenim, kādā cilvēks nonāk, esot koncentrācijas nometnē, viņā mēdz parādīties tieksme gremdēties sevī un veidot iekšējo realitāti. Jūtīgi cilvēki, kas no bērnu dienām bija raduši pie rosīgas garīgās dzīves, ļoti sāpīgi pārdzīvoja ārēji grūtos apstākļus, tomēr, par spīti relatīvi maigajai dvēseles konstitūcijai, nometne viņu garīgo eksistenci neietekmēja pārmēru destruktīvi. Jo tieši šiem cilvēkiem ir atvērta iespēja atkāpties no briesmīgās apkārtējās pasaules un nokļūt garīgās brīvības un iekšējās bagātības valstībā. Tā un tikai tā skaidrojams paradokss, ka trauslāki cilvēki nometnes dzīvi dažkārt panesa labāk par robustajiem.» (56.-57. lpp.)
Principā ir tā, ka šīs autora refleksijas un psihologa pārdomas par dzīvi un izkļūšanu no koncentrācijas nometnes dalās trīs lielās iedaļās - pirmā fāze jeb uzņemšana nometnē; otrā fāze jeb nometnes dzīve un tre'šā fāze jeb pēc atbrīvošanas no nometnes. Taču šīs lielās nodaļas un to virsraksti ir tikai virsraksti, būtiskais slēpjas iedaļās un apakšvirsrakstos. Un to tekstā. Kad šo darbu lasi un fonā pastāv kara draudi, kā tagad, kad Krievija taisās iebrukt Ukrainā, šis saspīlējums kļūst nereāli klātesošs un izjūtams uz savas ādas. Protams, kā autors, atsaucoties uz Dostojevska atziņu, saka, ka cilvēks var pierast pie visa, protams, ka var, taču man gribētos sacīt, ka mūsdienu pasaulē šāda pieredze būtu nāvējoša un nevajadzīga lielākajai daļai mūsdienu sabiedrības. Mēs vienkārši neesam tāda laikmeta ļaudis, kas to spēja ar stoicisku pieredzi iznest.
«...cilvēkam koncentrācijas nometnē var atņemt visu, izņemot vienu - cilvēka brīvību izvēlēties, kā attiekties pret dotajiem apstākļiem. Un attiekties varēja "tā vai kā citādi"! [..] Garīgā brīvība cilvēkam piemīt līdz pat pēdējam elpas vilcienam un dod iespēju veidot jēgpilnu dzīvi arī līdz pēdējam elpas vilcienam. Jo jēga nav tikai darbīgai dzīvei, kas ļauj radoši izpausties, jēga nav tikai baudu pilnai dzīvei, kas ļauj realizēties skaistuma, mākslas vai dabas pārdzīvojumā. Savu jēgu dzīve saglabā pat tad, ja - kā koncentrācijas nometnē - vairs nepiedāvā gandrīz nekādu citu personiskās izaugsmes iespēju kā vien iespēju ar savu attieksmi pret ārēji uzspiestajiem ierobežojumiem veidot dzīvi jēgpilnu. [..] Taču jēga piemīt ne tikai radošai un baudošai dzīvei - ja dzīvei vispār ir kāda jēga, tad arī ciešanām ir jābūt jēgai. Ciešanas veido dzīvi tieši tāpat kā liktenis un nomiršana. Tikai posts un nāve padara cilvēka esību par vienu veselumu.» (93. lpp.)
Autors fāzi pa fāzei un ar ārkārtīgi atklātu drosmi un tiešumu mums līdzdala to pieredzi, kas viņam palīdzēja izdzīvot un pārdzīvot šos trakos piedzīvojumus, un tos neaiznest līdzi pēc tam savā turpmākajā dzīvē, sasniedzot ārkārtīgi augstus akadēmiskos sasniegumus Amerikā. Viktors E. Frankls nomira 1997. gadā, pavisam nesen, ja skatāmies no mūsu laika. Viņš bija psihiatrijas un neiroloģijas profesors vairākās amerikāņu universitātēs un daudzu Goda doktoru grādu īpašnieks, spēcīga un iedvesmojoša personība, neraugoties uz savu pagātni. Protams, šo grāmatu es iesaku katram personīgi izlasīt un ar dziļu apceri pārdomāt, tvert savai dzīvei tās atziņas, kuras šīs grāmatas autors ir vēlējies nodot nākamajām paaudzēm. Taču, protams, mēs nedaudz grāmatas lappusēs un vēstījumā ieskatīsimies, tas nenoliedzami.
Kā jau augstāk minētie citāti rāda, šī grāmata ir būtiska ne vien koncentrācijas nometnes piedzīvojušo atmiņās, bet ikkatra cilvēka jēgpilnas dzīves meklējumos, jo sniedz ārkārtīgi vērtīgu ieskatu tajā, kā dzīvot un atrast jēgu dzīvei, pārvarot ciešanas un rodot dzīvesspēku, lai pārvērstu savu dzīvi par dzīvesmākslas paraugstundu. Ciešanas un izaicinājumi ir neizbēgama cilvēciskās esības un mūsu tebūšanas sastāvdaļa, tādēļ Viktora Frankla grāmatas atziņas ir ieteicams lasīt un apdomāt, smelt no tām iedvesmu un veidot savu dzīvesmākslas realizācijas plānu pašiem savās dzīvēs un mērķu sasniegšanā.
«Tas, kurš zina, "kāpēc" dzīvo, zinās atbildi gandrīz uz visiem "kā" dzīvot. [..] Dzīve katru dienu un stundu uzdod jautājumus, un mums uz tiem jāatbild. Turklāt par atbildi neder prātuļošana vai pļāpas. Atbildēt var tikai ar savu rīcību un pareizu izturēšanos. Galu galā dzīvot nozīmē uzņemties atbildību par jēdzīgu atbilžu sniegšanu uz dzīves uzdotajiem jautājumiem, par dzīves doto uzdevumu izpildīšanu, tātad par katram brīdim atbilstošo prasību īstenošanu. Šīs prasības un līdz ar to eksistences jēga katram cilvēkam ir atšķirīga un dzīves laikā mainīga. Tātad nav iespējams definēt kādu vispārīgu cilvēciskās dzīves jēgu. Uz jautājumu par šo jēgu nevar atbildēt vispārīgi - dzīve, par kādu te runājam, nav kaut kas nenoteikts, tā vienmēr ir konkrēta, un tikpat konkrētas ir arī dzīves prasības. Šī konkrētība piemīt arī cilvēka liktenim: katram tas ir unikāls un neatkārtojams. Nevienu cilvēku un nevienu likteni nevar salīdzināt ar citu cilvēku un citu likteni. Neviena situācija neatkārtojas, un katrā cilvēks ir aicināts rīkoties citādi.» (104.-105. lpp.)
Lai ikkatram izdodas sevī rast to lielo spēku veidot dzīvi par dzīvesmākslu un ciešanas pārvērst par jēgpilnu skolotāju, kas palīdz veidot cildenāku personību!