Par bioloģiskajiem ieročiem PSRS «Nāves impērijā»...

Grāmatas vāka fragments. Foto: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)

---

Autors šajā darbā balstās uz vairāku grāmatu materiāliem, būtiskāko no to atziņām padarot pieejamu arī latviešu lasītājam. Kā raksta autors, "manā apkopojumā, papildus īsam ieskatam agrākajos gados, koncentrētā veidā izklāstīti notikumi kopš septiņdesmito gadu sākuma. Šī grāmata domāta latviešu lasītājam, kurš vēl nav iepazinies ar šīs tēmas saturu un notikumiem ap to un varbūt pat neapjauš to esamību". Sekojošajā attēlā mēs redzam grāmatas, uz kurām autors ir balstījies sava darba izklāstā. 

Attēls no grāmatas «Nāves impērija». Foto: Didzis Kukainis

Lai gan kopš 1972. gada, kad tika pieņemta ANO Konvencija par bioloģisko ieroču programmu izbeigšanu, šai nāves mašinērijai vajadzēja apstāties, tomēr tas tā nenotika. 1975. gadā šo Konvenciju bija parakstījušas arī ASV un Krievija, taču Krievijas gadījumā pastāv slepenas laboratorijas un pētījumi, kā arī bīstamās lietas ar bakterioloģiskajiem ieročiem turpina attīstīties. Padomju Savienība jau kopš pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem bija attīstījusi mikrobioloģijas un virusoloģijas tradicionālo metožu izmantošanu ofensīvo bioloģisko ieroču radīšanu un Konvencija kalpoja vien kā konkurentu aizvākšana, lai turpinātu programmas. Par to liecina visa grāmata, kā arī kaut vai viens no ārkārtīgi bīstamajiem incidentiem 1979. gadā Sverdlovskā, kad nolaidības dēļ neievietota ventilācijas filtra dēļ attiecīgajā apgabalā gaisā nonāca Sibīrijas mēra izraisītāji un bojā gāja arī pietiakmi daudz cilvēku. Statistika ir nepielūdzama - oficiāli min 67 bojāgājušos un 95 saslimušos ar mēra zarnu formu, taču citi autori min lielākus skaitļus - 105 bojāgājušos vismaz. Tādu rūpnīcu un militāri ķīmiski bioloģisko kompleksu, kuros radīja pasaulei visbīstamākos bioloģiskos ieročus, visā Padomijā bija vairāki desmiti. Ja tā padomā, ak, uz kādas gan pulvera mucas cilvēce tik nav sēdējusi? Un, iespējams, sēž vēl joprojām, jo neviens nevar apgalvot, ka mūsdienu Krievija neturpina padomju laiku praksi... 

Attēlā: Padomju bioloģiskā kara infrastruktūra. Foto: Didzis Kukainis

«Varētu jautāt, kas notika ar Sverdlovsk-19? Slepenības un remilitarizācijas atjaunošanās mūsdienu Krievijā rada zināmas bažas par šo bēdīgi slaveno ieroču turpmāko likteni. Vismaz attiecībā uz Sverdlovsk-19 ir neskaidras bažas. Ir pazīmes, ka Sverdlovsk-19 nestāv bez darba un joprojām eksistē, gan nezinot, kādā kapacitātē. Publisko satelītu fotogrāfijās redzams, ka kompleksam pievienojušās jaunas celtnes ar jau pazīstamām ventilācijas šahtām. Kādiem nolūkiem tās kalpo, un vai tur arī kaut ko ražo?»

Šajā darbā autors apkopojis visu pieejamo informāciju, cik nu tas bijis iespējams, lai varētu lasītājiem pastāstīt par nāvējošo baktēriju un vīrusu izstrādi jau tūliņ pēc Pirmā pasaules kara un vēlākos gados. Padomju Savienība bija pirmā valsts pasaulē, kas jau 1925. gadā izstrādāja un varbūt pat izmēģināja 1. reizi šos ieročus Staļingradā 1942. gadā, par ko gan ir pretrunīga informācija. Un tikai vēlākos gados Japāna sekoja, pēc tam ASV un citas valstis, bet kuras programmas izbeidza, tiklīdz parakstīja ANO Konvenciju. Taču PSRS nemitējās, jo tieši no zinātnieku puses nāca idejas un argumentācija, lai attīstītu nākamās paaudzes nāves ieroču jeb ofensīvo bioloģisko ieroču arhipelāgu. 

«Nāves impērija» vēsta par ieroču izstrādes centriem un vietām, par nelaimes gadījumiem un arī nedaudz tehniskas informācijas par to, kā šos preparātus, kas ir ārkārtīgi nestabili, plānojuši padarīt stabilus un ievietot bumbās un bumbiņās, kuras varētu nogalināt miljoniem un miljardiem pasaules lielo pilsētu iedzīvotājus. Tāpat lasītājam tiek skaidrota daudzšķautņainā militāri tehniskā un veselības, kā arī zinātnes institūtu sasaiste un loma šīs nāves mašīnas darbināšanā, zinātniskajā izpētē un padomju zinātnieku dažādās lomas bioloģisko ieroču izstrādes procesa gaitā. 

Es personīgi šo nelielo grāmatiņu lasīju ar ārkārtīgu interesi un tā nav tikai sausa teorijas atstāsta formā, tajā ir arī citu avotu norādes, nedaudz bilžu (tiesa gan, melnbaltas!), daži papildinoši informatīvie pielikumi - gan ar Ano Konvencijas tekstu, gan dažām tabulām, kurā minētas izstrādātās ieroču formas, kartes, kur ieroči izstrādāti un glabāti. Grāmatā man bija iespēja ielūkoties vēsturē, par kuru maz runāts, taču kas ne būt nav nebūtiska. Grāmata ir vēsturiski interesanta un dod iespēju nedaudz vairāk saprast tā vai tā ar loģisko saprātu nesaprotamo Padomju Savienības bruņošanās politiku... Taču mums arī autors norāda - mēs nevaram zināt, vai šī pulvera muca nav vien tepat un neturpina būt par pasaules apdraudētāju. Jo kā nav bijušo VDK darbinieku, tā diezin vai pazūdot Padomju valstij un par tās mantinieci kļūstot Krievijai, izmainījās bruņošanās metožu izstrāde?