Pārdomas par dažām Baznīcas pretrunām viena dzimuma pāru svētīšanas jautājumā...
Photo by Karl Fredrickson on Unsplash
Man mājās uz rakstāmgalda priekšā atrodas divas katoļiem visai nozīmīgas grāmatas - Vatikāna II koncila dokumentu krājums un pāvesta Franciska postsinodālais apustuliskais pamudinājums «Amoris Laetitia» jeb «Mīlestības līksme». Lai gan neesmu katolis, tomēr esmu studējis katolisko teoloģiju un kaut ko mazliet no šīs baznīcas kā institūcijas un baznīcas dokumentiem es tomēr zinu un saprotu. Tādēļ dzirdot un lasot pēdējo dienu notikumus Vatikānā, kad pāvests Francisks ir apstiprinājis Ticības mācības kongregācijas jeb Vatikāna Ideoloģijas ministrijas izdoto dekrētu, kas aizliedz svētīt viena dzimuma pārus ar baznīcas svētību, esmu nolēmis parādīt pretrunas, kuras sastopu šajā sakarā, lasot abas pieminētās publikācijas - Vatikāna II koncila dokumentus un «Amoris Laetitia».
Katoļu baznīca (turpmāk tekstā - Baznīca) daudzos savos dokumentos runā par cilvēka cieņu, brīvību, cilvēka sociālās un sabiedriskās dzīves jomām. Tāpat tiek vēstīts par tuvākā mīlestību, cieņu pret dažādību cilvēku uzskatos un sabiedrībā, cieņu pret citādi ticošajiem vai vispār neticīgajiem, sadarbību labākas sabiedrības kopīgā veidošanā un tā joprojām. Tikai visu laiku kaut kā sanāk, ka Latvijā Baznīca darbojas citādāk, pretēji sabiedrības vajadzībām un valsts attīstībai, nekā tas ir, piemēram, Vācijā, ASV un daudz kur citur pasaulē, kuru sabiedrībās viena dzimuma pāri pilnīgi legāli var saņemt atzinību un slēgt partnerību vai pat laulību.
Un, protams, es zinu, kādēļ tas tā ir, ka Baznīca Latvijā pretdarbojas normālas sabiedrības attīstībai - kā reiz kādā sarunā minēja katoļu arhibīskaps, tad Latvija, Lietuva un Polija esot palikušas kā pēdējie trīs bastioni patiesas ticības sargāšanā no sabojātās Eiropas ietekmes. Un te arī «aug kājas» šai pretdarbībai un pretrunām, par kurām minēju. Latvijas Baznīca grib nosargāt savu iedomāto «status quo», savu pēdējā cīnītāja godu un slavu, jo Lietuva jau ir teju padevusies un Polija arī svārstās viena dzimumu attiecību atbalsta jomā, par lielajām katoliskajām valstīm vispār nerunājot, kur jau diezgan pasen tiek atzītas viena dzimuma partneru savienības.
Manuprāt, šeit ir svarīgi norādīt divus aspektus, kurus Latvijas Baznīca mēdz «sapludināt» - tie ir teoloģiskie termini «Ecclesia ad intra» un «Ecclesia ad extra», respektīvi, Baznīcas iekšējās dzīves aspekti un Baznīcas ārējās dzīves aspekti. Kā jau viss Baznīcā, arī te ir komplementaritāte, tomēr nākas atcerēties, ka Latvija ir sekulāra valsts, kur Baznīca no valsts ir šķirta, līdz ar to Baznīcai vajadzētu samazināt vēlmi iejaukties un visur būt par padomdevēju valsts sekulārajā un likumdošanas darbā. Un tomēr Latvijas Baznīcas pārstāvji uzskata, ka «Ecclesia ad dextra» nozīmē nemitīgu valsts pamācīšanu sabiedriski aktuālajos jautājumos, bet, nē - tas to nenozīmē, tas nozīmē tikai vienu - Baznīca var paust savu viedokli, tomēr to darot tā arī norādot, ka respektēs un pieņems valsts likumdevēja lēmumus, jo tā ir viņu suverenitāte. Baznīcā bieži vien pazūd šī suverenitāšu atzīšanas un nodalīšanas prizma un Baznīca kļūst par savu dogmatisko mācību vēstnesi arī leģitīmi suverēnajai likumdevēja varai, kas galīgi nav nedz akceptējams, nedz atzīstams par atbilstošu sekulāras valsts pamatprincipiem.
Esmu diezgan labi iepazinies ar Ticības doktrīnas kongregācijas izdoto aktu un paskaidrojošo rakstu, ko es šeit nepārstāstīšu, vien pieskaršos dažiem aspektiem. Baznīca turpina uzskatīt un tas ir labi, ka pret jebkuru personu ar homoseksuālām tendencēm jāizturas ar cieņu un pieņemšanu, izvairoties no jelkādas diskriminācijas. Un tomēr - Baznīca dāvā svētību individuālām personām ar šādām tendencēm, bet ne pāriem, pat ja abi būtu katoļi. Un te nu Baznīca nonāk pirmajā lielajā pretrunā pati ar sevi - attiecības un laulību veido divas individuālas personas, kas var būt viena dzimuma, katru individuāli var svētīt, bet kopā nē. Latvijā, protams, mēs esam tik, cik esam, te visi viens otru pazīst, bet lielajās valstīs priesteri visus nevar pazīt un tāpat daudz kas izkrīt cauri Baznīcas mācības sietam. Un vai šī patiešām nav donkihotiska cīņa ar progresējošu sabiedrības un cilvēciskās attīstības virzienu, jo pasaule vairs nav viduslaiku noslēgta, bet gan atvērta visam un visiem, dažādībai un arī dažādu pāru esamībai?
Bet tagad pāris rindkopas par vien dažām pretrunām starp nesen pausto Vatikāna domugājienu un Vatikāna II koncila dokumentiem un «Amoris Laetitia». Protams, visu noteikti neuzķeršu un tāds arī nav mērķis, bet, galvenais, ir parādīt, ka šādas pretrunas eksistē, ka Baznīca nav viendabīga masa, lai kā arī kādi to tādu vēlētos, bet pasaules prakse un pieredze arī katoliskajā Baznīcā atšķiras no valsts uz valsti, no kontinenta uz kontinentu. Vatikāna II koncila dokumentos atrodama pastorālā konstitūcija par Baznīcu mūsdienu pasaulē «Gaudium et spes» (Prieki un cerības), kuras 44. artikuls ir ļoti vērtīgs materiāls kontekstā ar valsts un Baznīcas savstarpējām attiecībām un ietekmēm - uz valsts suverēno likumdevēja varu, sabiedrības attīstības progresējošām tendencēm un tā joprojām, tādējādi arī es šeit minēšu dažus fragmentus no šī artikula, to vērtēšanu vairāk atstājot paša lasītāja ziņā.
«Tāpat kā pasaulei ir svarīgi atzīt, ka Baznīca ir vēstures sociālā realitāte un tās ieraugs, tā arī Baznīca savukārt apzinās, cik daudz tā ir saņēmusi no cilvēces vēstures un attīstības. [..] Baznīcai, it īpaši mūsdienās, kad ārkārtīgi strauji mainās apstākļi un sastopami ļoti atšķirīgi domāšanas veidi, nepieciešama to cilvēku palīdzība, kuri, dzīvodami pasaulē, pazīst tās dažādās institūcijas un nozares un izprot to dziļāko būtību, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav ticīgi. Visai Dieva tautai, bet jo īpaši dvēseļu ganiem un teologiem, ar Svētā Gara palīdzību jāsaklausa, jāatšķir un jāinterpretē mūsu laikmeta dažādās balsis un jāizvērtē tās saistībā ar Dieva Vārdu, lai Atklāsmē ietvertā patiesība tiktu arvien labāk uztverta, saprasta un sludināta atbilstošā veidā.»
Pēc šī fragmenta izlasīšanas mēs varam ielūkoties «Amoris Laetitia» 4. nodaļā, kur vēstīts par mīlestību. Protams, skaidri apzinos, ka katoļu Baznīca savas ilgstoši koptās un sludinātās doktrīnas strauji nemainīs, lai nenonāktu muļķīgā situācijā, taču tai būtu vērts apzināties un ņemot vērā aizvien mazumā ejošo katoļu skaitu, ka tai ir jākļūst dinamiskākai un ievērojami mūsdienīgākai pasaulē, ja tā vēlas pastāvēt kā visas pasaules Baznīca. Baznīcu veido cilvēki visā viņu dažādībā, gan kultūru, gan arī seksualitātes aspektā raugoties un ir ļoti tuvredzīga Baznīcas pozīcija nevēlēties to redzēt, akceptēt un integrēt sava kalpojuma ietvaros. Jo vai tad Jēzus nesa Vārdu un Vēsti institūcijas pēc, vai tomēr cilvēku dēļ, visu to dēļ, kādi mēs visi savā dažādībā arī nebūtu? Bet institūcija, ko pazīstam kā katoļu Baznīcu, tomēr uzskata, ka tai ir visas tiesības smelt no savas ticības depozīta un dot tikai tiem, kas atbilst tās dogmām un pašrakstītajiem dokumentiem, no kuriem, no lielas daļas, nestaro nekāda Kristus nestā tuvākmīlestības, iekļaušanas, pieņemšanas un cieņas Vēsts?
Jēzus bija dinamisks, Viņu Dievs sūtīja, lai parādītu Savu Vaigu mums, cilvēkiem un Viņš to dara, strādājot un darbojoties ar katru individuāli un šādi Baznīcas paziņojumi par svētības liegšanu Dieva tautas daļai - vai maz tā ir Kristus Vēsts cienīga un saukties par vienu un patiesu Baznīcu? Personīgi es vairos no visām kopienām un Baznīcām, kurās nesaskatu patiesu Dieva pieņemšanas, dažādības akceptēšanas, tuvākmīlestības un cieņas pret ikkatru Dieva bērnu Vēsti, jo manās acīs un sirdī, kura pazīst Jēzu, tās ir prihvatizējušas un ļaunprātīgi izmanto Dieva vārdu un Viņa nestos upurus cilvēces labā. Un daudz ko no tā Baznīca pati vēstures gaitā ir nenoliedzami pierādījusi un apliecinājusi.
«Mīlestībai vienmēr piemīt dziļa līdzcietība, kas liek pieņemt otru cilvēku kā šīs pasaules daļu arī tad, ja viņš rīkojas citādi, nekā es vēlētos. [..] Ja mīlestība mums liek pacelties sev pāri, tad skaudība mūs ieslēdz sevī. Patiesa mīlestība novērtē citu panākumus, neuztver tos kā draudu sev; patiesa mīlestība atbrīvo no skaudības rūgtās garšas. Tā pieņem faktu, ka ikvienam ir savas atšķirīgas dāvanas un savs atšķirīgs dzīves ceļš. Tāpēc tā cenšas atklāt savu ceļu uz laimi, ļaujot, ka arī citi atrod savējo. [..] Tas, kurš mīl, spēj pateikt uzmundrinošus vārdus, kas iedrošina, spēcina, mierina un pamudina. [..] Mums vienkārši jāapzinās, ka mēs katrs esam sarežgīta gaismu un ēnu kombinācija. Otrs cilvēks mums nav tikai nepatikšanu avots. Viss ir kas daudz vairāk. Man jāprot novērtēt otra cilvēka mīlestību arī tad, ja tā nav ideāla. Viņš mīl mani tāds, kāds viņš ir, un tā, kā to spēj, ar viņam piemītošajiem ierobežojumiem, bet tas, ka viņa mīlestība nav ideāla, nebūt nenozīmē, ka tā būtu nepatiesa vai nereāla. Tā ir patiesa, tikai ierobežota un no šīs pasaules. [..] Mīlestība sadzīvo ar nepilnībām, panes tās un prot klusēt, sastopoties ar mīļotā cilvēka ierobežojumiem.» (Amoris Laetitia, n. 91 - 113)
Šeit es diezgan apzināti ievietoju tikai divus citātus - vienu no Koncila pastorālās konstitūcijas, otru no «Amoris Laetitia», jo Koncila dokumenti ir ārkārtīgi apjomīgi un tad šis ieraksts, šīs nelielās pārdomas teju nekad nesasniegtu nobeigumu. Šos divus fragmentus lasot, mēs varam redzēt un norādīt uz nelielu daļu no šīm un citām un būtiskām Baznīcas pretrunām ar laikmeta garu un Mīlestības vēsti, kas tai būtu jānes un jāīsteno. Teorētiski, tas ir pašas Baznīcas interesēs, tās ilgtspējas interesēs, ka tā kļūst dinamiskāka un akceptējošāka pret dažadām kultūras modeļu inovācijām, jo, kā jau sacīju, Baznīcu veido cilvēki un jaunie ļaudis jau tā attālinās no Baznīcas, bet ņemot vērā jauniešu atvērtību pasaules kultūrām un tās dinamismam, Baznīca pazaudē vēl jo vairāk nekā iegūst, liedzot jauniešiem, kuri ir multikulturāli, multidimensionāli, atvērti, pieņemoši, jā, arī seksualitātes aspektā, Baznīca tādiem jauniešiem kļūst par pēc naftalīna odošu vecu kažoku skapi, kas nav nekam lietderīgs un tieši pašas Baznīcas neieicietīgā attieksme pret dažādajiem mūsdienu dzīves modeļiem rada agnosticismu un ateisma vilni sabiedrībā.
Lasot fragmentu no «Amoris Laetitia», vai mēs nejūtam Jēzus vēsti, kāda tā ir attiecībā uz mīlestību un sava tuvākā, kas ir jebkurš sabiedrības loceklis, pieņemšanu? Vai Baznīca to pati realizē? Nē. Baznīca, pāvests un Vatikāna birokrātija aiz daiļiem vārdiem noslēpj savu vilka dabu... Man galīgi nebūtu brīnumu, ja Baznīca šādi iznīktu, atsakoties no iespējas attīstīties, kļūt dinamiskākai un akceptējošākai pret dažādību. Es patiešām negribu būt subjektīvs un likt lasītājiem vārdus mutē, tieši tādēļ es aicinu ikkatru, kas šo lasa, vēlreiz pārlasīt abus teksta citātus un tos apcerēt, lai sev atbildētu uz jautājumiem:
- kādai būtu jābūt Baznīcai, bet kāda tā ir;
- kas ir patiesa Kristus Mīlestības un tuvākā pieņemšanas vēsts un kādu to pauž Vatikāna ideologi un birokrāti, kuriem līdzskrējēji atrodas itin visur plašajā pasaulē, Latviju ieskaitot;
- vai Kristus nesa Vēsti, lai institūcijas būtu vai tomēr institūcijām jākalpo ar mīlestības un pieņemšanas Vēsti visas daudzšķautņainās sabiedrības labā;
- vai patiesa divu pieaugušu cilvēku vēlme pēc Baznīcas svētības viņu kopdzīvei, kas ir mīlestības un ticības caurstrāvota, patiešām ir nepieņemams grēks, balstoties uz «Amoris Laetitia» fragmentu par mīlestības dabu;
- ja Baznīca neatzīst divu cilvēku mīlestības svētīšanu, vai tā maz ir tiesīga saukties par Kristus atstātās Vēsts mantinieci un ticības depozīta glabātāju?
Tādus jautājumus varētu uzdot dikti un daudz, bet tie katram pašam jāatbild sevī, arī pāvestam un katoļu Baznīcas birokrātiem, jo tiesas dienā būs par vēlu par to domāt, vai esam bijuši gana labi mīlētāji un Mīlestības vēstneši!
«Jo lielākā no tām ir Mīlestība...» (sal. Pāvila 1. vēstule korintiešiem)