Sintija Buržo "Patiesās gudrības Jēzus"
Grāmatas vāka fragments
"Patiesās gudrības Jēzus" ir vienojoša ar patieso Kristus garīgumu, tā mūs nostāda kā spoguļa priekšā - ar Jēzu savienojas un pie viņa aizvien paliek tikai tie sekotāji un mācekļi, kas "viņu sastop esošajā brīdī - savstarpējā siržu atziņā un enerģijā, kas plūst no šīs saskarsmes. Tas patiešām ir dzīvības avots." Jā, caur šo grāmatu lasītājam priekšā tiek nolikts Jēzus spogulis, kurā mums jāierauga ne vien Dievs, bet arī mūsu pašu patiesā seja. "Apziņa par Jēzu Kristu ir vienojoša. 36. psalms vēsta līdzīgi: "Tavā gaismā mēs ieraugām gaismu."" Lūk, šīs grāmatas burvība - tā atdara mūsu acis, liekot savienoties ar Jēzu tieši šajā brīdī, izdzīvot, piedzīvot un realizēt viņa atstāto mūžīgo gudrību un ieraudzīt sevi mūžīgās, dievišķās gaismas staros. Kā spogulī - kur redzi sevi, bet redzi arī Dievu.
Patiesā Jēzus gudrība nav pieejama institūcijās, tā nav nopērkama par indulgencēm, tai nav sākuma un gala, un tai nav nosacījumu - tā līst pār visiem, kas vien ar Kristu ir vienoti gaismā, patiesībā un sirdsšķīstībā, pazemīgi pēc tās alkstot un to pieņemot. Ejot Jēzus gudrības pēdās, ikkatru Viņa mācekli sagaida ihidaya - iekšējā vienotība. Grāmatā tiek uzsvērta Jēzus līdzība ar mums, to, ka viņa veikumu un atstāto mantojumu varam īstenot sevī, savā būtībā. To sauc par sofioloģisko uztveri. Daudzi, kuri gadu desmitiem mācīti soterioloģiskajā izpratnē, varētu to par samērā herētisku būšanu uzskatīt, tomēr tas tā nav. Viena no izcilākajām un šo grāmatas izlasīt nepieciešamību pamatojošajām vietām lasāma grāmatas 27. lappusē:
""Jēzus saka: "Jā, arī tu vari kļūt tāds kā es. Es esmu šeit, lai tev palīdzētu. Tomēr galvenais darbs ir jāizdara tev pašam." Lai arī kādām teoloģiskajām koncepcijām par Jēzu jūs ticētu, galvenais kristieša uzdevums ir nevis ticēt šiem teoloģiskajiem viedokļiem, bet dzīvot ar Kristus prātu."
Lūk, to arī novēlu ik lasītājam!
Daudzi no mums, kuri ar kristietību ir bijuši vai ir saistīti desmitiem gadu, bieži neizprot terminu "Debesu valstība". Un tieši ar šo neizpratni, manuprāt, operē ļoti daudz mūsdienu kristīgās kopienas, piesolot to kā dāvanu kaut kad, tālākā nākotnē pēc mūsu nāves, šķīstīšanās utjpr., tomēr arī šī grāmata vēlreiz apstiprina, ka šis termins "Debesu valstība" nav pārlaicīga vieta ārpus mūsu uztveres, kuru var sasniegt tikai pēc nāves.
"Debesu valstība patiesībā ir apziņas stāvokļa metafora. Tā nav vieta, uz kuru tev iet, bet tā ir vieta, no kuras tu nāc. Tas ir jauns veids, kā lūkoties uz pasauli, tā ir pārveidota apziņa, kas burtiski padara šo pasauli citādu. Debesu valstība ir paša Jēzus izvēlētais termins stāvoklim, kuru mēs šodien sauktu par "neduālistiskus prātu" jeb "vienotības apziņu". Šādas apziņas galvenā iezīme ir tā, ka tā nesaskata nošķirtību ne starp Dievu un cilvēkiem, ne arī starp cilvēkiem pašiem. Un patiesībā tās ir arī divas svarīgākās Jēzus mācības, kas ir pamatā visam, ko Jēzus saka un dara."
Protams, daudzi fundamentālistiskāk noskaņoti kristieši šo grāmatu varētu uzskatīt par ķecerīgu darbu, jo to sarakstījusi, pirmkārt, sieviete mācītāja un, otrkārt, tā pieskaras un izgaismo tādus fenomenus kā celibāta neobligātums, lai sasniegtu vienotību ar Jēzu un Dievu, Baznīcas nedošanos pa Jēzus norādīto ceļu un citus. Šīs lappuses lasot, manī radās apjausma, kādēļ mūsdienās priesteri, garīdznieki un mācītāji tik ļoti vēršas pret cilvēku dzīvesveidu un cīnās it kā par morāles vērtībām... Jo viņi šo sāpi, šo savu seksuālo apspiestību, savas seksuālās problēmas nēsā sevī un jebkurā izdevīgā mirklī atkal izmet tās sabiedrībā. Jo patiesi garīgs cilvēks, apskaidrību un savveida vienotību ar Dievu sasniedzis cilvēks ar tik sīkām lietām nedarbojas; viņam ihidaya un Kristus ir būtiskāki, nevis viņa vai kādu citu cilvēku seksualitātes apspriešana. Grāmatas 85. lappuse apliecina šo manu uzskatu:
"Taču Dievs nav mīlestības objekts. Dievs vienmēr ir tikai un vienīgi mīlestības subjekts, kas plūst mūsu attiecībās, mūsu iespējās un mūsu izaicinājumos katrā dzīves brīdī. Neviens un nekas no tās nav izslēgts. Nav svarīgi, vai tu esi vīrietis vai sieviete, celibāts vai seksuāli aktīvs, mūks vai precējies. Svarīgi ir tas, vai tu esi dzīvs gars. Un dzīvs gars ir tāds cilvēks, kurš, tāpat kā Jēzus, ir kļuvis par ihidaya, kas ir pārvarējis visas pretrunas. Mēs to pieredzam it visur, kur atrodam sevi. To pieredz vīrieši un sievietes, partneri un mūki. To pieredz ikviens, kas vēlas uzņemties vēl grūtāku uzdevumu - nevis pārvaldāmo likumu un regulu sarežģītību, bet gan nepārvaldāmo vienkāršību, kas atklājas, esot pilnībā klātesošam savā dzīvē. Tāds ir cilvēks, kas iet Jēzus ceļu."
Grāmatas nobeiguma daļā autore lasītājiem sniedz praktiskus norādījumus par to, kā savā dzīvē īstenot sastapšanos ar patiesās gudrības Jēzu. Jēzus ir dzīvais meistars, mēs esam trauki, instrumenti, kuri var, spēj un grib uztvert patieso gudrību. Izmantojot šajās pēdējās lappusēs minētos norādījumus, kurus varat realizēt šeit un tagad, kam nav nepieciešami nez' kādi ieguldījumi, lai gan patiesu sirds vienotību nav viegli sasniegt. Šie pieci grāmatā minētie padomi, lai tuvotos kristīgajai patiesās gudrības praksei sevī ietver centrēto lūgšanu, lectio divina jeb dievišķo lasīšanu, dziedājumus un psalmus, spēju pieņemt un atraisīties, un Svēto Vakarēdienu. Manuprāt, grāmata ir lieliska arī kā lasāmviela, kā apziņas un izpratnes padziļinātāja, lai pietuvotos kristīgā garīguma izpratnei, pat ja negatavojaties īstenot kristīgo patiesās gudrības praksi un nodarboties ar meditāciju, centrēto lūgšanu un Bībeles lectio divina.
Autore gan vienkāršam lasītājam, gan cilvēkam jau ar zināmu meditācijas un garīguma pieredzi izstāsta savu unikālo pieredzi, kā sadzirdēt Jēzu, ieraudzīt Viņu mūsdienu steidzīgajā laikmetā, kur garīgumam nepieciešams ierādīt būtisku vietu, lai mēs neizkustu šai pasaules verdzības verdošajā kausējamajā katlā. Mums katram jāierauga tā zeltītā gaisma, tā vēsts, kas uzrunā mūsos mītošo dievišķo klātbūtni, kura ikkatrā mīt no cilvēces pirmsākumiem, lai visbeidzot kļūtu garīgi atraisīti un vairs nebalstītos "parastās zināšanās". Jo šīs parastās zināšanas mums neko nevar dot, jo mēs "iemidzinām sevi, nevis ļaujam sev būt šokējošā nomoda stāvoklī." Daudzi, noteikti ieraugot arī šīs grāmatas vāku, noteiks, ka "esmu to jau dzirdējis, es zinu, ko tas nozīmē", bet tā nevar, jo šī ir citāda grāmata. Tā liek mums būt nomodā, padziļināt garīguma izpratni un veicināt savu unikālu garīgu pieredzi un ceļojumu.