Zudušās saiknes jeb Depresijas īsto iemeslu un negaidīto risinājumu atklāšana
Attēls: https://www.facebook.com/zvaigzneabc/
Man jāatzīst, ka savas aizņemtības dēļ manā blogā šad un tad iestājas tāds zināms panīkums, kaut paralēli brīvajā laikā es šo un to lasu un padziļināti studēju. Viena no tādām grāmatām, kas man arī iekrita sirdī un prātā, un kura tika jau izlasīta, bet vēl nav tikusi aprakstīta, ir šī Džoana Hari grāmata "Zudušās saiknes", kas vēstī par depresijas ĪSTAJIEM iemesliem un NEGAIDĪTAJIEM tās risinājumiem. Uzreiz vēlos sacīt, ka grāmata nav panaceja personības psihiatrisko stāvokļu diagnosticēšanā un ārstēšanā, taču tās padziļināta un kārtīga izlasīšana lasītāju ved pie dziļākas izpratnes par depresijas rašanās priekšnoteikumiem, tās vēstnešiem un iespējamajiem risinājumiem, kas nebūt nav zāles jeb medikamenti kā vienīgais depresijas ārstēšanas līdzeklis.
Par šo konkrēto grāmatu pirmoreiz es dzirdēju kādā sava drauga, mācītāja Induļa Paiča vadītā tiešsaistes sarunu vakarā, kurā viņš kādā sakarā atsaucās uz šo darbu un es to piefiksēju, pēc pavisam neilga laika šī grāmata nāca klajā apgādā Zvaigzne ABC un tad nu es kā labu ieteikumu to arī iegādājos. Izlasīju to samērā īsā laikā, jo tā ir sarakstīta aizraujošā un profesionālā valodā, minot ārkārtīgi daudz praktiskajā dzīvē atpazīstamas situācijas un piemērus, kas ne vienam vien man zināmam un arī mazāk zināmam cilvēkam ir izsaukuši depresijas simptomus un depresīvus stāvokļus. Šī grāmata nekādā ziņā nepretendē uz psihiatriskās ārstēšanas rokasgrāmatas statusu depresijas gadījumā, tomēr tā sniedz skatījumu, kuru atbalsta daudzi pasaules gaišākie prāti, aprādot to, ka depresijai cēloņi un tās ārstēšana nav meklējama diezin kur citur kā vien mūsu pašu prātā visupirmām kārtām.
Viena no grāmatas ievaddaļas tēzēm vēsta, ka depresijas ārstēšanā un konstatēšanā vēl līdz pat teju šodienai kā galvenā metode tiek uzskatīta tikai medikamentozā un tā saukto serotonīna atpakaļsaistīšanās inhibitoru jeb antidepresantu parakstīšana un lietošana. Tā ir tikusi uzskatīta par diezgan loģisku un saprotamu skaidrojumu līdz šim, kad depresiju rada ķīmisks serotonīna disbalanss un nepieciešams to koriģēt ar tablešu palīdzību. Un tomēr, kā vēsta autors, ķīmiskais burbulis tāpat plīst un depresijas simptomi aizvien atgriežas un atgriežas, neskatoties uz tablešu lietošanu. Tādēļ autors pirms trim gadiem ir sarakstījis šo grāmatu, lai vēstītu par to, ka viņš ir atklājis problēmu un risinājumu depresijas dziedināšanai - un šis risinājums paredz to, ka viss pamatā slēpjas mūsu smadzenēs, mūsu domāšanā un pasaules uztverē, ietverot to, ka pasaules steidzīgais ritms un mantiskā patēriņa kultūra ir tās, kas rada depresiju un tieši šīs apziņas apzināšanās un savas personīgās uztveres mainīšana ir dziedinoša. Tas īsumā. par tālāko runāsim tālākajās rindkopās.
Grāmatas 25. lappusē lasāms interesants un daudzus noteikti šokējošs teikums, ieklausieties:
"Mūs sistemātiski dezinformē par depresijas un trauksmes patieso būtību."
Viena no lietām, ko es personīgi vēlos uzsvērt - es cenšos nelasīt grāmatas, kuras it kā slēpjas aiz zinātniskiem avotiem, bet reāli tādi nav uzrādīti; šīs grāmatas kontekstā jāsaka, ka šī IR ZINĀTNISKI PAMATOTA grāmata, jo tās beigās par katras nodaļas informāciju ir lērums ar atsaucēm uz dažnedažādiem zinātniskiem pētījumiem un avotiem, tieši tādēļ es palieku pie ieskata, ka šī grāmata būtu jāizlasa teju katram, kuram rūp un interesē depresijas un trauksmes patiesie cēloņi un to risinājumi, kas nebūt nav tikai un vienīgi farmācijas industrijas atbalstīšana ar saviem maciņiem, to saturu eiro izteiksmē.
Kā jau tas labai grāmatai pieklājas un ir cienīgi, grāmata ir diezgan pabieza un ļoti saturīga, proti, tai ir 3 daļas un 22 nodaļas. Lai gan šīs grāmatas apskatā, protams, nevaru visu to labo ieskicēt, bet būtiskāko centīšos minēt. Viena no ievaddaļas frāzēm man īpaši palikusi atmiņā un tā skan sekojoši:
"Primārais cēlonis depresijai un trauksmei neslēpjas galvā. Es atklāju, ka tas galvenokārt rodams apkārtējā pasaulē un dzīvesveidā. Uzzināju, ka ir vismaz deviņi pierādīti depresijas un trauksmes iemesli (lai gan neviens tos iepriekš nebija apkopojis šādi) un daudzus no tiem ierosina apkārtējā vide."
Kā arī autors norāda, protams, tā ir iekšējā cīņa un ļoti nopietna cīņa - spēt pieņemt jaunus pierādījumus tam, ka depresiju un trauksmi izraisa kaut kas cits un nevis, citējot autoru, "smadzeņu sabojāšanās". Depresiju un trauksmi izraisa jēgpilnu saišu zaudēšana deviņos aspektos, kuri ir sekojoši:
1. - saiknes zaudēšana ar jēgpilnu darbu;
2. - saiknes zaudēšana ar citiem cilvēkiem;
3. - saiknes zaudēšana ar jēgpilnām vērtībām;
4. - saiknes zaudēšana ar bērnības traumu;
5. - saiknes zaudēšana ar statusu un cieņu;
6. - saiknes zaudēšana ar dabu;
7. - saiknes zaudēšana ar drošu nākotni;
8. un 9. - gēnu un smadzeņu izmaiņu patiesā loma.
Lai nerunātu vienpusīgi, grāmatas autors Džoans Hari grāmatas trešajā daļā, protams, piedāvā arī dziedināšanas līdzekli jeb raksta par šo visu saikņu atjaunošanas iespējamību un to definē kā par citāda veida antidepresantiem. Grāmatas autors pats vairāku desmitu gadu garumā ir cīnījies ar depresijas un trauksmes stāvokļiem, tādējādi šī grāmata ir tapusi kā viņa ceļojums pašam pie savas depresijas apzināšanās un sevis dziedināšanās iespēju apzināšanās, kas noteikti var būt noderīga arī daudziem mūsdienu straujās dzīves depresijas un trauksmes māktajiem ļaudīm. Grāmata noteikti nav glaimojoša zāļu ražošanas uzņēmumiem, jo ar zinātniskiem pētījumiem apliecina, ka zāles depresiju teju praktiski neārstē, vien varbūt uz mirkli sniedz kādu nebūt atvieglojumu, taču pēc neilga laika esošās ciešanas turpina vajāt pacientus, līdz ar to depresijas un trauksmes cēlonis NOTEIKTI ir jāmeklē kaut kur citur un to arī šī grāmata pierāda un apraksta kā un kur, caur šiem deviņiem aspektiem un ceļu uz veselību ar saikņu atjaunošanu.
"Nav nekādu pierādījumu, ka pastāv ķīmiska līdzsvara trūkums depresīvu vai trauksmainu cilvēku smadzenēs. Šis termins nav loģisks [..] mēs nezinām, kādas izskatītos "ķīmiski līdzsvarotas" smadzenes. Cilvēkiem iestāsta, ka tādas zāles kā antidepresanti atjauno smadzeņu dabisko līdzsvaru, taču tā nav taisnība - tie rada mākslīgu stāvokli. Priekšstats, ka garīgo distresu izraisa vienkārši ķīmiska līdzsvara trūkums, ir mīts, kuru mums iestāsta zāļu ražošanas uzņēmumi." Profesore Džoana Monkrifa (Joanna Moncrieff)
Šajā grāmatā vēstītais patiešām daudziem noteikti spēj izsist līdzsvaru zem kājām, ilgu laiku esot ticējušiem, ka antidepresanti ārstē ķīmiskā līdzsvara trūkuma smadzenēs izraisīto depresiju un tagad atklājoties faktiem, ka tas galīgi tā nav un depresijas un trauksmes cēloņi meklējami pavisam kaut kur citur.
"Runājot par depresiju un trauksmi, uzmanības pievēršana cilvēka videi var izrādīties tikpat efektīva kā fiziska ārstēšana."
Tagad nedaudz detalizētāk ielūkosimies šajos deviņos saiknes zaudēšanas konceptos. Lasot nodaļu par pirmo jēgpilnās saiknes zaudēšanu jeb saiknes ar jēgpilnu darbu zaudēšanu, autors lieliski citē kādu savu sarunbiedru, pētnieku: "Kad darbs bagātina, dzīve ir pilnasinīga, un tas ietekmē arī sabiedriskās aktivitātes. Tomēr, kad darbs notrulina, cilvēks jūtas sagrauts dienas beigās, vienkārši sagrauts." Tiešām šodienas medicīnas pasaulē neviens vairs par to nebrīnās, ka jēgpilns darbs var būt pilnasinīgas dzīves nodrošinātājs un depresijas attālinātājs, jo, kā mēs šajā nodaļā turpinām lasīt, tad "lielāko stresu nerada nepieciešamība uzņemties milzu atbildību. [Depresiju rada] nepieciešamība paciest darbu, kurš ir monotons, garlaicīgs, nogurdinošs; tādu darbu, kuru darot daļa cilvēku katru dienu nomirst, jo, ierodoties darbā, tas viņu nesaviļņo." Šajā aspektā varu tikai piekrist grāmatas autora un viņa sarunbiedru pētnieku paustajam, ka, ja darbs nav aizraujošs un ar iespēju līdzsvarot to ar savām ārpusdarba un sociālajām aktivitātēm, ģimeni un tamlīdzīgi, tad tiešām tas ir ceļš uz distresu, depresiju un trauksmi, jo nemitīgi tiek uzdots sev jautājums: "Kāda jēga ir šim darbam, ja tajā man nav nedz ietekmes, nedz iespēju līdzsvarot savu atbildību un kontroli, lai sabalansētu to ar savu privāto un ārpusdarba dzīvi?"
Grāmatas 7. nodaļā ir aprakstīts otrais iemesls jeb saiknes zaudēšana ar citiem cilvēkiem. Kā vēstīts šajā nodaļā, tad "vientulība izraisa nozīmīgu depresijas un trauksmes līmeni sabiedrībā". Kā šajā nodaļā rakstīts, tad vientulības māktajiem daudzreiz vairāk un biežāk attīstās ne vien mentālās, bet arī somatiskās saslimšanas jeb ķermeniskas slimības. Mūsdienu skrejošajā laikmetā, kad darbs dzen darbu un cīnāmies par izdzīvošanu, caur šo eksistences cīņu mēs nepamanām, kad kļūstam vientuļi, un tad, kad tas ir noticis, mūs sāk vajāt depresīvi stāvokļi, trauksme un attīstās citas saslimšanas. Kā vienmēr esmu teicis, cilvēks ir sociāls dzīvnieks un mums nepieciešama komunikācija un sajūtas, ka esam vajadzīgi. Autors vēstī: "Kopš 20. gadsimta 40. gadiem mēs esam ne tikai vairāk sākuši darboties vienatnē, bet arī ticēt, ka darbošanās vienatnē ir dabisks stāvoklis un vienīgais ceļš kā gūt panākumus. [..] Pēc gadiem ilgi veiktās vientulības izpētes atklāts, ka pierādījumi ir skaidri: sociālie mediji nespēj sniegt psiholoģisku kompensāciju tam, ko esam zaudējuši - sociālajai dzīvei. Vēl vairāk - obsesīvā sociālo mediju lietošana ir mēģinājums aizpildīt caurumu, milzīgu, tukšu vietu, kura radās, pirms kāds vispār iegādājās viedtālruni. Līdzīgi lielākajai daļai depresijas un trauksmes gadījumu, tas ir vēl viens cilvēces pašreizējās krīzes simptoms."
"Cilvēkiem ir jāpieder pie cilts. Gluži tāpat kā bite kļūst dezorientēta, ja pazaudē savu spietu, cilvēks tāds kļūst, ja zaudē saikni ar grupu."
Trešā lieta šajā grāmatā ir par saiknes zaudēšanu ar jēgpilnām vērtībām. Jā, šajā nodaļā tiek runāts par to, ka pasaules mantu kults rada depresiju un trauksmi, it īpaši jauniešiem, kuriem vēl nav izveidojusies stabila vērtību atpazīšanas un novērtēšanas sistēma. Mūs ikvienu motivē kā iekšējie, tā ārējie motivatori - kādēļ mēs darām lietas vai tiecamies pēc kādiem ārējiem labumiem. Kā vēsta grāmatas autors, apskatītajos pētījumos bija pierādīts, ka ārējo mērķu sasniegšana nedara cilvēkus laimīgākus vai mazāk depresīvus, gluži pretēja ietekme bija iekšējiem motivatoriem un mērķu sasniegšanai - cilvēki, kuri sasniedza iekšējos mērķus, kļuva IEVĒROJAMI laimīgāki, mazāk depresīvi un mazāk trauksmaini. Ārējās vērtības, materiālās vērtības mūs dzen aizvien lielākā trauksmē, jo nemitīgi vērtējam sevi, ko un kā par mums domā citi cilvēki, toties iekšējās vērtības mūs dara laimīgākus. Mums propagandē materiālistisku dzīvesveidu, bet tas neapmierina mūsu iekšējās psiholoģiskās vajadzības, tādēļ aizvien pieaug to gadījumu skaits, kad vēršamies pie mentālās veselības speciļistiem un sniedzamies pēc Prozac vai citiem antidepresantiem. Tik vienkārši tas ir. Tādēļ izvērtēsim savas vērtības un padarīsim sevi laimīgākus, veicinot iekšējo vērtību, draugu un ģimenes nostiprināšanos, lai arī mūsu kultūra aizvien uzstājīgāk liek mums palikt uz materiļistiskā patēriņa skrejceliņa, kurš mums liek skriet kā nelaimīgām vāverēm ritenī.
Ceturtais depresijas un trauksmes iemesls ir jēgpilnas saiknes zaudēšana ar bērnības traumu, jā, tieši tā, ar bērnības traumu. Bērnībā ir ļoti grūti mainīt sev vidi apkārt, taču pieaugušā vecumā mums tas ir jāapzinās un tas jāpieņem, kas ar mums ir noticis, lai savā veidā mēs nonāktu pie saknēm mūsu depresijai un trauksmei. Šīs kategorijas nosaukums pieder pie psiholoģiskajiem depresijas un trauksmes cēloņiem, kuriem tad arī veltīta ir šīs grāmatas 8. nodaļa. Mēs zinām, ka bērnības traumas mūs ietekmē visu atlikušo mūžu un tādēļ vien nevaram depresijas un trauksmes iemeslus norakstīt uz smadzeņu nepareizu vai nelīdzsvarotu ķīmiju. Cilvēks ir kompleksa būtne un šādā rakursā arī ir jāskatās uz mūsu mentālo veselību, kam tad arī veltīta ir visa šī grāmata un tajā aplūkotie pētījumi.
"Ja cilvēkiem ir šāda veida problēmas, ir pienācis laiks pārstāt viņiem jautāt, kas tiem kaiš, un ir laiks sākt taujāt, kas ar viņiem noticis." Doktors Enda
Piektais depresijas iemesls ir saiknes zaudēšana ar statusu un cieņu. Aizvien vairāk cilvēkiem tiek radīta sajūta vai arī viņus pašus pārņem sajūta, ka tiem tiek atņemta cieņa un kaut kāds statuss sabiedrībā, arī tas ir ceļš uz depresiju un trauksmi. Šeit es gribu atsaukties arī uz nesen notikušo Satversmes tiesas sēdi par LGBT+ ģimenēm ar bērniem un šādiem cilvēkiem vispār. Mēs kā sabiedrība nedrīkstam brīnīties, ja LGBT+ sabiedrībā pieaug depresijas un trauksmes stāvokļi, ja mēs kā sabiedrība šos sabiedrības locekļus neuzlūkojam ar cieņu un nepieņemam sabiedrībā kā līdzvērtīgus cilvēkus un kā līdzvērtīgas ģimenes, tieši tādēļ man šīs lietas kontekstā uzrunāja visas iesaistītās puses, kuras nemitīgi runāja par LGBT+ cilvēku un ģimeņu cieņu - tas ir ceļš uz dziedināšanu, arī Latvijas sabiedrības kopējais uzdevums iekļaut un akceptēt šādas ģimenes un šādus cilvēkus. Ne velti grāmatas autors arī saka, ka "jo nevienlīdzīgāka ir sabiedrība, jo izplatītākas ir visu garīgo saslimšanu formas" - valstīs, kurās valda ļoti nevienlīdzīga attieksme un ekonomiskā situācija, arī garīgo saslimšanu un distresa līmenis ir kvalitatīvi izmērāmi augstāks, turpretī tādās valstīs, kurās vienlīdzība ir sabiedrības ikdiena, distresa līmenis ir zemāks un tur sabiedrība kopumā ir atvērtāka, iekļaujošāka un izmērāmi laimīgāka, šeit varam atcerēties piemērus par Skandināvijas valstīm.
Sestais iemesls distresa rašanās mehānismā ir mūsu saiknes ar dabu zaudēšana. Trauksmes un depresijas māktiem cilvēkiem atrašanās dabā ir piecreiz dziedinošāka nekā tiem, kuriem nav šādu sūdzību par savu mentālo veselību - tā Hari raksta savā darbā.
"Atrodoties dabā, es nudien jūtu savu ego sarūkam, un mani tiešām pārņem sajūta, ka esmu ļoti mazs, bet pasaule - ļoti liela. Būdami cilvēki, mēs pieredzam daudzas modernās nebrīves formas. Nedzīvo nebrīvē! Mēs gribam justies dzīvi. Mēs to ļoti gribam, un mums tas ir ļoti vajadzīgs."
Septītais iemesls trauksmei un depresijai ir jēgpilnas saiknes zaudēšana ar drošu nākotni. Un mēs šeit varam teju iztikt pat bez grāmatas vieduma, lai redzētu, cik ļoti daudziem jauniešiem mūsdienās ir depresija un trauksme, jo.. viņiem sabiedrība un tās patērnieciskā kultūra nerada šo drošības sajūtu par viņu nākotni, līdz ar to dzīve šķiet bezjēdzīga, bez nākotnes un depresīva, pat tik tālu, ka sociālajos tīklos bieži vien lasām jauniešu un tīneidžeru domas par vēlmi nomirt. Jā, arī tā var izpausties trauksme un depresija. Arī šajā darbā ir rakstītas līdzīgas atziņas: pozitīvas nākotnes apjausmas cilvēkus aizsargā, ja šo apziņu atņem, tad sāpes un ciešanas ir mūžīgas.
Pēdējie divi - astotais un devītais - iemesli jeb gēnu un smadzeņu izmaiņu patiesā loma depresijas un trauksmes rašanās noteikšanā. Lai aptvertu šos iemeslus, jāvērtē un jāapzinās neiroplastiskums jeb tas, kā smadzenes mainās un pielāgojas visa mūsu mūža garumā. Šajā nodaļā ir ļoti daudz interesantu atziņu tieši par jaunākajiem pētījumiem smadzeņu neiroplastiskumā un tajā, ka tās mainās, tās nekad nepaliek uz vietas. Mums kā šīs grāmatas lasītājiem arī autors un viņa sarunbiedri pētnieki liek atcerēties, ka distresu un tā izraisīto depresiju un trauksmi rada komplekss pasākumu kopums, kuru mēs varam dēvēt par dzīves un personiskajiem apstākļiem un visi šeit arī iepriekš aprakstītie iemesli kompleksi izraisa šos mentālās veselības traucējumus. Kā redzams, neviens no tiem nesaka, ka mentālās veselības traucējumus izraisa kaut kāda mistiska smadzeņu ķīmija, kuru nepieciešams kaut kā ķīmiski līdzsvarot. Mēs ikviens esam piedzimuši ar noteiktu ģenētisku mantojumu, kuru katrā individuālā gadījumā iedarbina vai aptur kādi noteikti ārēji dzīves un personības apstākļi. Visi ārsti un pētnieki šajā grāmatā ir vienisprātis, ka nav tādas depresijas, kuras izraisa ķibeles smadzenēs, ārsti nedrīkst šādas muļķības klāstīt saviem pacientiem. Jo tādi stāsti pazemina cilvēka cieņu un nostāda viņus kļūdaina sevis novērtēšanas priekšā, ka viņi ir mazāk vērtīgi, jo viņiem ir nepareizas smadzenes, kuras nefunkcionē adekvāti un tamlīdzīgi. Mēs kā kultūra esam līdz šim nepareizi uztvēruši distresu un mums visiem kopā jāmainās, jāpieaug savā sapratnē un jāatceras, ka antidepresantu medikamenti neko nespēj ārstēt, jo cēloņi nav ķīmiskais līdzsvara trūkums mūsu smadzenēs, tie ir ārējie vides un mūsu dzīves un personības faktori, kas rada distresu, depresiju un trauksmi.
"Dzīve, kādu mums uzspiež un propagandē, neapmierina mūsu psiholoģiskās vajadzības saikņu dibināšanai, drošībai vai kopības izjūtai. Kolektīvie pūliņi ir risinājums vai vismaz nepieciešamais tā pamats."
"Katram ir šīs vajadzības, un mūsu kultūrā cilvēkiem salīdzinoši labi izdodas apmierināt fiziskās vajadzības. Tomēr mēs esam zaudējuši iemaņas apmierināt psiholoģiskās vajadzības. Pastāv nopietns iemesls, kāpēc tu un tik daudzi cilvēki tev apkārt ir iedzīvojušies depresijā un trauksmē. Tu neciet no ķīmiska līdzsvara trūkuma smadzenēs. Tu ciet no sociāla un garīga līdzsvara trūkuma dzīvesveidā. Vainojams nav tikai serotonīns vien, kā tev līdz šim ir stāstīts; vaina ir sabiedrībā. Vainīgas nav smadzenes; vainojamas ir tavas sāpes. Protams, tavas bioloģiskās īpašības var padarīt distresu ļaunāku. Tomēr tas nav iemesls. Tas nav izraisītājs. Tā kā tev ir sniegts aplams skaidrojums par depresijas un trauksmes cēloņiem, tu meklē aplamu risinājumu. Tā kā Tev iestāsta, ka depresiju un trauksmi izraisa smadzeņu defekts, tu pārstāj meklēt atbildes savā dzīvē, psihē, vidē un arī veidu, kā tās varētu mainīt. Tu tiec iesprostots serotonīna stāstā. Tu pūlies atbrīvoties no depresīvajām izjūtām galvā. Tomēr tas nestrādās, iekams tu neatbrīvosies no depresīvo izjūtu cēloņiem dzīvē."