Komas pacienta pieredze jeb "Atgriezties no nāves"
Kolāža: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)
Pavadīt trīs nedēļas komā, pamosties un nespēt neko atcerēties... Mēs, kas nekad neko tādu neesam ne piedzīvojuši, ne pat spējam pa īstam aptvert iespējamību šādam scenārijam mūsu dzīvēs, ar lielu pietāti lasīsim šo grāmatu, jo stāsts patiesi aizkustinošs. Zinu, ka vārds "aizkustinošs" varbūt nav īsti pats piemērotākais šādām situācijām, tomēr rezultāts, kādu sasniedza autors pēc 25 gadus ilgas rehabilitācijas, ir patiesi satriecošs - viņš bija atguvis īslaicīgo atmiņu un spēja atcerēties tikko notikušo, sacīto, darīto. Atgūt apziņas spozmi, pieskarties debesīm - tāds, lūk, rezultāts šim darbam, ar kuru iesaku iepazīties ikvienam.
Ieraugot grāmatnīcā grāmatu ar tik uzrunājošu nosaukumu "Atgriezties no nāves", nevarēju tai paiet garām, to nepaņēmis rokās, nepašķirstījis, nepalasījis uz aizmugurējā vāka rakstīto... Tā stāvot pie jauno grāmatu galda, lūkojoties vēl citus grāmatu jaunumus, šī grāmata iegūlās manā vēlmju un vajadzību listē, jāpērk vien bija. Līdz ar divām citām grāmatām. Bet tas tā ir teju vienmēr, kad ieeju grāmatnīcās, iznākt tukšām rokām nespēju.
Lai gan grāmatu izlasīju jau teju divas nedēļas iepriekš, nevarēju un nevarēju saņemties tās vēstījumu saviem vārdiem ietērpt aprakstā šeit. Tad nu ir Otro Lieldienu vakars un ķeros klāt. Beidzot.
Vieni no pirmajiem vārdiem, kuri šajā grāmatā mani uzrunāja dziļāk nekā līdz šim lāsietie, bija šie vārdi:
"Dzīve bez atmiņām patiesībā nav nekāda dzīve. Tā līdzinās atspulgam melnā spogulī."
Un šiem vārdiem ir caurviju nozīme visas šīs grāmatas, šī pacienta stāsta garumā - jo neesot atmiņām, neesot spējīgam atpazīt un atcerēties vietas, notikumus, cilvēkus un situācijas, mēs patiesībā tā pa īstam nedzīvojam, vai ne? Jā, arī autors, pacients būdams, sākdams pēc atmošanās no komas visu dzīvi teju no jauna, pēc 26 gadiem to atzīst. Tādējādi, mums cilvēkiem ir piešķirts kāds tāds potenciāls, kuru mums būtu jānovērtē - atmiņa, spēja atcerēties un pieminēt notikumus.
Principā grāmatas stāsts vēsta par kādu traģisma pilnu atgadījumu autora dzīvē 1982. gada maijā - viņu piemeklēja smags asinsizplūdums galvā, viņš iekrita trīs nedēļu ilgā komā un ārsti neko labu neprognozēja... Taču sevis paša iekšējas apņēmības dzīts un vadīts un tuvāko aprūpēts un motivēts autors nu ir uzrakstījis darbu par savu ellišķīgo pieredzi, kuru nevienam nenovēl, jo pēc apraksta 140 lappušu garumā nākas secināt, ka lai izķepurotos, ir nepieciešams TĀĀĀĀĀDS gribasspēks un visu augstāko spēku klātbūtne, kuras mūsos daudzos noteikti pietrūkst...
Parastākam lasītājam, kuram neiroloģisko slimību un stāvokļu apraksti ir visai sveši, varbūt šī grāmata neliksies kaut kas īpašs un dažbrīd pat man lasot, likās - ko nu tur tik detalizēti var rakstīt par nemitīgo vadāšanu uz rehabilitācijas nodarbībām vai pacienta apcerīgo domu, ka viņš neatceras, kas tikko noticis, taču grāmatas beigās lasītājs reāli aptver, ka tā ir tik ārkārtēja pieredze, kuru vienkārši nav iespējams izturēt, vēloties izrauties no tās, bet tu kā pacients to nespēj... Gribi saprast, iepazīt, izzināt, bet nespēj... Tavas atmiņas ir izgaisušas un īslaicīgā atmiņa nestrādā - tu neatceries neko, ko darīji, domāji, redzēji pirms pāris sekundēm... Skarbi!
"Viņam pietrūka atmiņu spozmes, kas padara dzīvi pilnvērtīgu. Spozmes, kas kopā ar domām saglabājas atmiņā un ļauj saprast, kas tikko notika. Spozmes, bez kuras dzīvi pārklāj skumju šķidrauts. Tostarp teikumu, ka viņš atkal noteikti būs vesels, viņš ielāgoja uzreiz."
Viens no, manuprāt, interesantākajiem notikumiem domu, apziņas un atmiņu attīstības kontekstā ir ideja, ka pacients it kā apzinās, ka ir nodzīvojis jau garu dzīvi, taču varbūt piedzimis no jauna... Saskares punkti ar reinkarnācijas teoriju... Bet es pieļauju, ka šādā atmiņu neesamības vakuumā un smadzenēs esošajā tukšumā apkārtējo iespaidu dēļ visādas domas var sākt raisīties par to, kas, kāpēc un kā ar mani notiek - šeit, tagad, šajā brīdī! Smadzeņu un domāšanas procesi vispār neirobioloģijas un neirofizioloģijas jaunāko pētījumu gaismā ir ārkārtīgi izaicinoši un domāšanas kanonus izmainoši, tādējādi arī šajā grāmatā aprakstītais man šķita ārkārtīgi saistošs, jo šo pieredzi reti kurš spēj aprakstīt, kas notiek pēc atmošanās no komas.
"Reizē ar sajūtu, it kā būtu tikko piedzimis, viņā radās aizdomas, ka viņš jau nodzīvojis garu dzīvi. Vienīgi - ko viņš šajā dzīvē ir darījis? Vai viņam tas nebūtu jāatceras, ja reiz viņš jau ir dzīvojis? Bet viņā nebija nekādu atmiņu! Varbūt viņš pēkšņi piedzimis vēlreiz?"
Ko grāmatas aizmugurējais vāks vēsta par šo darbu: