Lieldienas - Augšāmcelšanās pasaule jeb Patiesi, akmens ir novelts...
Foto: Andris Sproģis, momenti.lv
Paradoksāli, bet kristīgajā pasaulē un Baznīcā gadu no gada nekas nemainās. Jā, tā tas ir, bet tas mums ko māca un rāda - cilvēku dziļākās sāpes, ciešanas, vēlmes, alkas, jautājumi un gaidas pēc dziļām un būtībā atbildošām atbildēm nekur nav zudušas. Baznīcas gads, liturģiskā gada notikumi ir prizma, caur kuru ikkatrs no mums tiekam aicināti tiekties pēc šīm atbildēm, izzināt sevi un atrast šo ticības, cerības un mīlestības piepildījumu savā iekšienē, par pamatu ņemot Kristus dzīves pārveidojošos notikumus. Klusā, arī Lielā vai Ciešanu nedēļa, kā nu kurā tradīcijā un ģeogrāfiskajā vietā pieņemts saukt, ir vistraģiskākā, visskumjākā, bet tai pat laikā - absolūti visnepieciešamākā, liturģiskā kalendāra un Baznīcas dzīves norise, jo bez tās nebūtu realizējusies Kristus izpērkošā visas cilvēces pestīšana. Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!
Svētais Vakarēdiens - Dieva valstības un Tēva beznosacījumu mīlestības durvis...
Foto: atrasts internetā, google.lv
Luters ir sacījis, ka "neviens nav tik nožēlojams, lai neuzdrošinātos nākt Dieva priekšā ar drošu pārliecību, ka saņems piedošanu". Patiesi, mūsu visu Tēvam un miesā nākušajam Dēlam Svētā Gara vienībā ir visa beznosacījumu Mīlestības pilnība, kuru tie dāvā ikvienam, kas atveras Kristus krusta upurim, kas attiecas uz ikvienu no mums. Neviena cilvēcīga mācība nav pārdzīvojusi 2000 gadus ilgu posmu, tā spējīga pastāvēt ir tikai Vēsts, nākusi no Mūžības pirmlaiku dzīlēm, kurās mīt Dievišķais Radītājs. Jēzus Kristus naktī pirms nodošanas augšistabā paveic ko ļoti pazemīgu - Viņš iedibina savu nezūdošo klātbūtni pasaulē, atstājot mums sevi redzamu, baudāmu un izgaršojamu necilos cilvēka darba augļos - maizē un vīnā. Jo kā Dēlam viņam bija asinis un miesa tāpat kā mums ir šobrīd, tad arī Viņš ir mūsos un mēs - Viņā, kad, ticībā paļaujoties, baudām Tā Kunga mielastu.
Juris Rubenis: Pēc kā garšo Jēzus? "Svētrīta" pārdomas par Svēto Vakarēdienu...
Foto: atrasts internetā, google.lv; kolāža, teksts - mans roku darbs ;)
Mūsu šī rīta pārdomām mēs ieklausīsimies Svēto Rakstu vārdos Jāņa evaņģēlijā (Jņ 6, 50-57): "Maize, kas nākusi no debesīm, ir tāda, ka tas, kas to ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa. Tad jūdi sāka savā starpā strīdēties: "Kā viņš var dot mums ēst savu miesu?" Jēzus viņiem sacīja: "Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. Kas manu miesu ēd un masas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā. Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas mani ēd, caur mani dzīvos." Āmen.
Filips Jensijs par Jēzus ciešanu nedēļu un augšāmcelšanos...
Foto: pixabay.com
Jēzus aicināja mūs, viņa sekotājus, darīt trīs lietas, viņu pieminot. Viņš aicināja mūs kristīt citus cilvēkus, gluži tāpat kā viņu pašu bija kristījis Jānis. Viņš aicināja mūs pieminēt mielastu, ko tovakar viņš baudīja kopā ar mācekļiem. Visbeidzot, viņš aicināja mūs mazgāt citam cita kājas. Tas bija brīdis, kad viņš paziņoja: "Es jums novēlu Valstību,"- valstību, kas, tieši izsakoties, balstīta uz kalpošanu un pazemību. Kāju mazgāšana mācekļiem uzskatāmi parādīja, ko Jēzus domāja. Divtūkstoš gadu laikā nebūt nav kļuvis vieglāk sekot šim paraugam.