Filips Jensijs par Jēzus ciešanu nedēļu un augšāmcelšanos...
Foto: pixabay.com
Jēzus aicināja mūs, viņa sekotājus, darīt trīs lietas, viņu pieminot. Viņš aicināja mūs kristīt citus cilvēkus, gluži tāpat kā viņu pašu bija kristījis Jānis. Viņš aicināja mūs pieminēt mielastu, ko tovakar viņš baudīja kopā ar mācekļiem. Visbeidzot, viņš aicināja mūs mazgāt citam cita kājas. Tas bija brīdis, kad viņš paziņoja: "Es jums novēlu Valstību,"- valstību, kas, tieši izsakoties, balstīta uz kalpošanu un pazemību. Kāju mazgāšana mācekļiem uzskatāmi parādīja, ko Jēzus domāja. Divtūkstoš gadu laikā nebūt nav kļuvis vieglāk sekot šim paraugam.
Vissatriecošākā Jēzus vēsts ir viņa nedziestošā mīlestība pat pret - jo īpaši pret - cilvēkiem, kuri viņu nodeva. Viņa tauta lēma viņu nāvei; tomēr, pat viscietsirdīgākajā veidā kails izstiepts uz krusta, Jēzus saņēma spēkus, lai sauktu: "Tēvs, piedod tiem..."
Tomēr, kā norāda Džons Hovards Joders, tieši šis krusts, šis "biķeris", kas šajā brīdī šķita tik biedējošs, bija galvenais, kādēļ Jēzus bija nācis uz zemi. "Te pie krusta ir tas vīrs, kurš mīl savus ienaidniekus; vīrs, kura taisnība ir pārāka par farizeju taisnību; kurš, būdams bagāts, ir tapis nabags; kurš atdod apmetni tam, kas paņem viņa svārkus, kurš lūdz par tiem, kas viņu ļauni izmanto. Šis krusts nav novirzīšanās vai šķērslis ceļā uz valstību un nav arī ceļš uz valstību; tas ir pati valstība, kas nāk."
Šis krustam pienaglotais bālais stāvs atmaskoja šīs pasaules valdošās varas nesējus kā viltus dievus, kas lauzuši savus cēlos apsolījumus par dievbijību un taisnību. Jēzu apsūdzēja reliģija, nevis nereliģiozitāte, viņu nogalināja likums, nevis likumu trūkums. [..] Varai, lai cik teicamu nodomu vārdā īstenotai, ir tendence izraisīt ciešanas. Mīlestība, būdama ievainojama, tās absorbē sevī. Tām abām satiekoties uz kalna, ko sauc par Golgātu, Dievs atteicās no vienas par labu otrai. Dievs pats bija lēmis būt nespēcīgs. Krusts atklāj Dievu jaunā gaismā kā To, kurš labprātīgi atteicās no varas par labu mīlestībai. Kā sacījusi Dorotija Zēle, Jēzus kļuva par "Dieva vienpusējo atbruņošanos".
Brīdī, kad Jēzus tika sists krustā, ziņkārīgo pūlis aicināja viņu pierādīt sevi, nokāpjot no krusta, taču neviens cilvēks pat nespēja iedomāties to, kas notiks īstenībā - ka viņš nomirs un tad atgriezīsies. Tomēr šis notikumu scenārijs pilnībā atbilst Dieva rokrakstam un raksturam. Dievs allaž ir izvēlējies lēno un grūto ceļu, respektējot cilvēka izvēli, lai ko tas maksātu. "Dievs neizvairījās no ļaunuma: Viņš to pārvērta," rakstīja Dorotija Seijersa. "Viņš neapturēja krustā sišanu: Viņš augšāmcēlās no mirušajiem." Šis varonis pacieta visas konsekvences un tomēr beigās triumfēja.
Es ticu, ka Lieldienu stāsts nebūtu pilnīgs bez šīm brūcēm Jēzus rokās, kājās un sānos. Bet Jēzum bija nedabiski būt ierobežotam cilvēka skeletā un ādā. Brūces viņam ir kā piemiņas zīmes no dzīves uz mūsu planētas, paliekošs atgādinājums par ierobežotības un ciešanu dienām.
Jēzus ievainojumos es balstu savu cerību. No debesu perspektīvas raugoties, tie sevī iemieso visbriesmīgāko notikumu, kas jebkad ir noticis Visuma vēsturē. Taču par šo notikumu - krustā sišanu - Lieldienas ir pārvērtušas par atmiņām. Lieldienu dēļ es spēju ticēt, ka asaras, ko lejam, sitieni, ko saņemam, emocionālie satricinājumi, sirdssāpes par zaudētiem draugiem un mīļajiem, - tas viss reiz pārvērtīsies atmiņās gluži kā Jēzus ievainojumi. Brūces neizgaist bez pēdām, tās atstāj rētas, tomēr tās vairs nesāp. Mūs sagaida atjaunots ķermenis, atjaunotas debesis un zeme. Mūs sagaida jauns sākums - Lieldienu sākums.
Ja es uzlūkoju Lieldienas kā sākuma punktu, kā neapšaubāmu liecību par to, kā Dievs attiecas pret tiem, ko mīl, tad cilvēces vēsture kļūst par pretrunu, bet Lieldienas - par ieskatu patiesajā realitātē. Tādā gadījumā cerība plūst kā lava zem ikdienas dzīves garozas. Ja Dievs varēja paveikt to...
Fragmenti no Filipa Jensija grāmatas "Tas Jēzus, kuru nepazinu"