Svētais Vakarēdiens - Dieva valstības un Tēva beznosacījumu mīlestības durvis...

Foto: atrasts internetā, google.lv

Luters ir sacījis, ka "neviens nav tik nožēlojams, lai neuzdrošinātos nākt Dieva priekšā ar drošu pārliecību, ka saņems piedošanu". Patiesi, mūsu visu Tēvam un miesā nākušajam Dēlam Svētā Gara vienībā ir visa beznosacījumu Mīlestības pilnība, kuru tie dāvā ikvienam, kas atveras Kristus krusta upurim, kas attiecas uz ikvienu no mums. Neviena cilvēcīga mācība nav pārdzīvojusi 2000 gadus ilgu posmu, tā spējīga pastāvēt ir tikai Vēsts, nākusi no Mūžības pirmlaiku dzīlēm, kurās mīt Dievišķais Radītājs. Jēzus Kristus naktī pirms nodošanas augšistabā paveic ko ļoti pazemīgu - Viņš iedibina savu nezūdošo klātbūtni pasaulē, atstājot mums sevi redzamu, baudāmu un izgaršojamu necilos cilvēka darba augļos - maizē un vīnā. Jo kā Dēlam viņam bija asinis un miesa tāpat kā mums ir šobrīd, tad arī Viņš ir mūsos un mēs - Viņā, kad, ticībā paļaujoties, baudām Tā Kunga mielastu.

Jēzus ārēji redzamā publiskā kalpošana savu kulmināciju sasniedza Lielās nedēļas notikumos Jeruzālemē. Mēs šo nedēļu saucam par Kluso jeb Ciešanu nedēļu. Dieva Dēls šo savu mantojumu, savu klātbūtni un sevi mums pasniedza īsi pirms savas krustāsišanas, tādējādi cilvēcei ierādīdams ārkārtīgu vietu debesīs, jo Svētais Vakarēdiens ir tas Sakraments, kas ikvienam ticīgajam īsti un patiesi dāvā Dzīvību Dievā, mūžīgo dzīvību. Ar racionālo prātu mums gribas dot Dievam padomus, lai tak Viņš sniedz mums acīmredzamāku Dēla klātbūtnes zīmi nevis necilā vīnā un maizē, bet Dievs Rakstos attiecībā uz Svēto Vakarēdienu ir nepārprotami skaidri norādījis, ka "ņemiet un ēdiet", 'dzeriet visi no tā", jo "tā ir Mana miesa" un "šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs". Šī ticība ir balstīta Dieva vārda autoritātē attiecībā uz šo būtisko kristīgās dzīves sakramentu, kuru jāpieņem tik bieži, cik vien iespējams, jo tajā mēs gūstam spēku un žēlsirdību izdzīvot šīs pasaules negācijās un notikumos, kas kā nežēlīga vētra plosa mūsu sirdis, prātus, jūtas un emocijas. 

Ikviens kristietis, kas piedalās kristīgā dievkalpojumā, kurā svin Svēto Vakarēdienu un apliecina patiesu Jēzus klātbūtni tajā, ar aktīvu dalību mielastā apliecina, ka dievkalpojuma un arī privātās dzīves centrā ir Kungs Jēzus, Dieva Dēls, pasaules Pestītājs. Mateja evaņģēlijā lasām: "Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai viņš pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem." (Mt 20, 28) Tāpat kā Luters līdz galam nevarēja izprast šī sakramenta, šīs dāvanas noslēpumu, arī neviens no mums to nevar līdz galam izprast, bet mums jāpaliek stipriem un uzticīgiem ticībā, ka "Tas Kungs to ne tikai iestādīja, bet arī pats sagatavo un dod, un Viņš pats ir ēdiens un dzēriens." 

Dievs un Kristus nav pieticīgi mīlestībā

Dievs neatrod mūsos Savas mīlestības objektu. Drīzāk Viņš to rada. Visa Bībele pauž Dieva nelokāmo apņemšanos mīlēt mūs par spīti mums pašiem (sal. Rm 5, 8). Kristus par mums mira. Viņa mīlestība ir sevi ziedojoša, bet nav sameklējama. Svētajā Vakarēdienā "augšāmceltais Kungs nāk, lai paēdinātu mūs ar savas nāves augļiem, tāpēc ka mums pastāvīgi ir nepieciešama Kristus mīlestība un piedošana." Kristietis Dieva priekšā nav darītājs, bet ir saņēmējs - valstības dāvanas un Dieva nebeidzamās beznosacījumu mīlestības saņēmējs. Bet mums ir tikai jātic, ka Jēzus patiesi nomira un augšāmcēlās par mums ikvienu un dāvā Sevi savā Svētajā Vakarēdienā. Jo žēlastības Dievs ir paredzējis, ka mēs no Viņa saņemam žēlastību un atkal žēlastību, Viņš ir pārlieku bagāts un dāsns, sniedzot mums Savu žēlastību un neizsīkstošo mīlestību Svētajā Vakarēdienā.