Juris Rubenis: Pēc kā garšo Jēzus? "Svētrīta" pārdomas par Svēto Vakarēdienu...

Foto: atrasts internetā, google.lv; kolāža, teksts - mans roku darbs ;)

Mūsu šī rīta pārdomām mēs ieklausīsimies Svēto Rakstu vārdos Jāņa evaņģēlijā (Jņ 6, 50-57): "Maize, kas nākusi no debesīm, ir tāda, ka tas, kas to ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa. Tad jūdi sāka savā starpā strīdēties: "Kā viņš var dot mums ēst savu miesu?" Jēzus viņiem sacīja: "Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. Kas manu miesu ēd un masas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā. Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas mani ēd, caur mani dzīvos." Āmen.

Katra dievkalpojuma augstākais punkts - Svētais Vakarēdiens - ir viens no paradoksālākajiem, dziļākajiem un pārprastākajiem kristietības simboliem vai zīmēm. Kā tas ir - ēst Jēzu? Šādi vārdi biedē visu laikmetu cilvēkus. Mēs lasījām tikko Jaunajā Derībā - arī Viņa laikmeta cilvēki jautā, kā Viņš var dot mums ēst savu miesu? Tāpēc mēs saprotam, ka arī mūsdienās cilvēki mēdz uzdot līdzīgus, pārpratumu pilnus jautājumus. Es esmu dzirdējis, kādi cilvēki jautā: "Kas tās par kanibālisma paliekām kristietībā?" Taču ne velti kristīgā vēsts, kā teologi saka, nāk pie mums divos ceļos: Vārdā un sakramentā. Nevis tikai Vārdā. Ja visu varētu izsacīt, noformulēt, tad Sakramenti nebūtu nepieciešami, vai ne? Taču garīgumā ir kaut kas, par ko neko nevar pasacīt vārdos, bet kas tev jāpiedzīvo, jāuzņem sevī, jāpagaršo un tad jāraugās, kurp tas ved. 

Nelūkojies tikai uz debesīm, bet uzdrīksties būt uzmanīgs iepretī ļoti taustāmām, fiziski redzamām lietām - nu tādām kā maize un vīns. Un tu sāksi saprast kaut ko par Esību, dziļāk par vārdiem. Svētais Vakarēdiens norāda uz milzīgu redzamās dzīves, dzīves ķermenī nozīmi. Pārdomājiet paši, ko tas mums saka - cilvēka ķermenis, miesa un asinis ir mūsu centrālais sakraments! Tas nozīmē, ka garīgums nav bēgšana no pasaules, bet iemācīšanās redzēt to, kas ir apslēpts šīs pasaules redzamajās lietās. Pamatā divās - Dzīvē un Nāvē. Šīs divas ir visu zemes dzīves pieredžu summa un šīs divas ir klātesošas katrā ķermenī - dzīves pilnība, kontakts ar realitāti un vienlaikus novecošana, nāve. Bet arī mūsu dzīves pakļautība mums nesaprotamām norisēm, slimībām, nelaimes gadījumiem, kariem. Dzīve ir visapkārt! Taču, lai kur tu raudzītos, visapkārt mājo arī nāve. 

Svētais Vakarēdiens saka, ka pastāv nesaraujama saikne starp dzīvību un nāvi, mīlestību un ciešanām, starp dzīves skaistumu un sāpēm. Svētais Vakarēdiens iekļauj, apvieno šīs divas, mūsuprāt, absolūti pretējās lietas - dzīvību un nāvi. Tā ir Esības lielākā mistērija, noslēpums. No vienas puses asinis, salauzts ķermenis, bet cik pārsteidzoši, tas var kļūt par ēdienu, lai dotu spēku dzīvot. Tāds tas ir - milzīga svētība, kas apslēpta ikdienas dzīves vienkāršajās un bieži sāpīgajās norisēs. Svētais Vakarēdiens aptver lielu mīlestību un lielas ciešanas! Parasti šīs divas pieredzes ir galvenais ceļš, kurā cilvēks pamostas Realitātei, esošajam. Tas, kas tevi glābj, pestī, piešķir jēgu tavai dzīvei ir kontakts ar Realitāti. Ar dzīvi - tādu, kāda tā ir! 

Jēzus pieņēma dzīvi, ejot cauri nāvei uz dzīvību, tāpēc Viņš ir visreālākā Realitāte. Svētajā Vakarēdienā mēs ēdam Realitāti, tādu, kāda tā ir. Tā ir vēsts - viss būs labi, ja tu pieņemsi visu. Cik pārsteidzoši, ka Dievs ir reāli klātesošs, ieklausieties, fiziskā maizē un apreibinošā vīnā - tātad, visā dzīvē, tādā, kāda tā ir. Pārdomājiet šo satricinošo pieredzi - mēs to paņemam savās ķermeniskajās rokās, ieliekam savās mutēs, sakošļājam un norijam. Es ticu, ka mēs tiekam pārveidoti, kad pieņemam, ēdam. Ēšana šeit der kā cits vārds pieņemšanai. Kad mēs pieņemam, ēdam Reālo, pie tam - jebkuru Reālā daļu, labo un slikto, tumšo un gaišo, ciešanas un gaviles. Tāpēc var sacīt, ka Svētais Vakarēdiens ir nepārtrauktas Krusta un Augšāmcelšanās svinības nevis Krusta vai Augšāmcelšanās svinības, bet tieši abu kopā, abu nesaraujamā vienībā. 

Tikai "jauku" reliģisku sapņu sapņošana bieži aizved cilvēku prom no Realitātes. Ir pārsteidzoši pamanīt, cik maz Realitātes šādā ziņā mēdz būt vienā vai otrā garīguma formā. Tas īpaši bieži izpaužas ķermeņa noliegšanā. Taču garīgums, kas noraida dzīvi, ķermeni, Realitāti, pazaudē ļoti svarīgu atbalstu un enkuru un vairs nav nekāds garīgums. Redzamās dzīves ķermeņa ienīšana ved prom no Dieva. Tāpēc Svētais Vakarēdiens atgriež mūs realitātē, nolikdams priekšā Dzīvību un Nāvi. 

Ir cilvēki, kas visu mūžu izvairās no nepatīkamā, to turpinot darīt arī savā garīgajā dzīvē, veidojot garīgo dzīvi, kas kalpo viņu ēnām, nevis garīgo dzīvi, kas palīdzētu no tām atraisīties. Tā ir vēlme gribēt redzēt Dievā to, ko es vēlos redzēt, tāpēc kaut ko svarīgu mums māca Krusts, krusta nešana - Svētais Vakarēdiens kā miršanas un Augšāmcelšanās simbols. Tas saka - nāve nav beidzamais vārds, bet saproti, tā vienmēr būs dzīves un tavas cilvēciskās pieredzes daļa. Tāpēc, ja tu noraidīsi nāvi, tu noraidīsi un nesapratīsi arī dzīvi. Šķiet, to pašu saka arī lielais domātājs Kens Vilbers savos vārdos "Dzīve un Nāve nav divi, bet viens". 

Svētais Vakarēdiens fiziskos, taustāmos elementos ir Jēzus vēsts "Neaizmirsti, Es biju ķermenī un Es palieku jūsu vidū arī ķermenī. Nebēdz no ķermeņa, nebēdz no pasaules, pieņem dzīvi ķermenī kā Sakramentu, Realitāti, dzīvi." Ja vien to uzdrīkstamies pieņemt tādu, kāda tā ir, tā veido mūs, maina mūs, audzina un attīsta. Tā dzīve kļūst par Sakramentu. 

Šos Svētā Vakarēdiena liturģijas vārdus katrs garīdznieks zina no galvas, tas ir mums pazīstamais Jaunās Derības teksts: "Tanī naktī, kad Viņš tapa nodots, Viņš ņēma maizi, pateicās, pārlauza un deva to saviem mācekļiem, sacīdams: "Ņemiet un ēdiet, tā ir Mana miesa." Tāpat Viņš arī ņēma biķeri pēc vakarēdiena un deva to tiem, sacīdams: "Ņemiet un dzeriet visi no tā, tā ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums un par daudziem tiks izlietas par grēku piedošanu."" Ieklausieties, te ir četri svarīgi norādījumi. 

Vispirms Jēzus saka: "Ņemiet!" Satveriet rokās visu savu dzīvi, kā es grasos to darīt šodien un rīt. Paņem! Satver! Pieņem to, kas ir! Saki savai dzīvei jā! Pateicieties Dievam, kas ir visa Labā avots! Izvēlies pateicību! Dzīvē, mēs saprotam, ir sarežģītas stundas, bet pati dzīve ir dāvana un iespēja - ieraugi to! Lauziet maizi! Franciskānis Ričards Rors saka, lai sirdi varētu uzskatīt par sirdi, tai vismaz vienreiz jātiek salauztai un atvērtai. Atdod sevi dzīvei, Realitātei, atdod un netaupi! Ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens. Dzīve tevi nereti pārlauž un dažkārt tieši tad atklājas dzīves dziļumi, kas negaidīti skaists un jēgpilns. Un, visbeidzot, tagad sakošļājiet maizi un izdzeriet vīnu - apēd to, pieņem! Pieņem savu dzīvi tādu, kāda tā ir. Kā pašu labāko iespēju, kā vietu, kurā Dievs tev atklāj Mīlestību un izaugsmi. 

Tas ļauj pie tevis atnākt Jēzum. 

Svētajā Vakarēdienā viss runā par pārmaiņām. Maize un vīns pārvēršas Jēzus Miesā un Asinīs, lai pēc tam pārmainītu mūs. Mēs tiekam ielūgti pārmaiņās! Ir par maz mēģināt domāt un saprast vienīgi ar prātu, mēs varam tikai to ēst, līdz pats šis ēdiens mūs maina. Bernards no Klervo saka: "Garīgas lietas vairāk ir pagaršojamas nekā saprotamas." Būt ķermenī, būt būtnei fiziskā ķermenī nozīmē būt vietā, kas ir pakļauta nepārtrauktām pārmaiņām. Ja tu nemainies pats, tavs ķermenis nemitīgi mainās - aug, slimo, noveco, saskaras ar ārējās pasaules norisēm. Tu nevari nereaģēt uz dzīvi, pasaule nemitīgi iedarbojas uz tevi. Jā, dzīve ir process, nemitīgas pārmaiņas. Pārveides ceļš, kas allaž notiek cauri izaicinājumiem un pārspēšanu, caur vienas formas izbeigšanos un nāvi un pāreju citā formā. 

Viss vispār nepārtraukti mainās un tas ir labi. Nemeklē kādu "drošu vietu" - dzīve ir visi gadalaiki!

Svētais Vakarēdiens mums saka - nebaidies no pārmaiņām, tās ir labas! Nebaidies no augšanas, nebaidies no dzīves - pieņem to, ēd to! Dzīve, dzīvība pati ir nemitīgas pārmaiņas. Dzīvei patīk mainīties. Ja tu atsakies no pārmaiņām, tad tu atsakies no dzīves. 

Pieņem pārmaiņas kā Sakramentu! Kopā ar Jēzu mēs atrodam nepieciešamo spēku un gudrību pieņemt dzīves dāvanas un izturēt dzīves sāpes, līdz tās mūs pārveido. 

Manis pieminētais franciskānis, katoļu priesteris Ričards Rors kādā vietā skaisti saka šādus vārdus: "Es bieži esmu sacījis, ka dievkalpojumā ir daudz vieglāk pārliecināt maizi un vīnu, ka tie ir Kristus nekā par to pārliecināt cilvēkus. Maize un vīns notic nekavējoties, ar cilvēku ir grūtāk un lēnāk." Tāpēc viņš saka: "Mācieties no maizes." 

Kā garšo Jēzus? Pēc kā? Pēc dzīves. Pēc visa, ko nozīmē būt šajā pasaulē un Esībā. Tajā ir maizes grūtums, darbs, ikdiena un reibinošs prieks. Tā garšo Jēzus! To var sajust Svētajā Vakarēdienā. Un tā varētu garšot arī tava dzīve. Āmen.

[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, ka Tu mūs paēdini vienmēr dažādā veidā šajā pasaulē, ka Tu ļauj mums mācīties redzēt mūsu dzīvi, vieglo un grūto, kā vietu, kurā mēs tiekam veidoti un mainīti, ka Tu ļauj mums pieredzēt, kā mēs varam tikt paēdināti caur visdažādākajiem notikumiem, ka Tu māci uzticēties pilnīgi visam, ar ko mēs šajā dzīvē sastopamies. Uzticēties dzīvei un uzticēties nāvei. Mēs pateicamies, ka šajā pasaulē visu nevar izskaidrot un paskaidrot, pasacīt vārdos, bet piedzīvot. Ļauj mums būt pieredzes ceļa gājējiem, ļauj palikt ne tikai pie vārdiem, bet arī uzdrīkstēties spert soli tālāk un pagaršot. Pagaršot to, ko nozīmē dzīve un nāve. Pagaršot to, kā garšo Jēzus. Pagaršot to, ko mums piedāvā lielais Noslēpums - Svētais Vakarēdiens. Esi ar mums šajā laikā un turpmākajās dienās, kad mēs noliekam sevi Tavās rokās, Jēzus vārdā lūdzot: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.

Latvijas Radio 1. programmas 06.03.2016. raidījuma "Svētrīts" transkripcija, audio - lsm.lv lapā.