Juris Rubenis: Vīnakalna taisnīgums jeb Dievs nespriež pēc taisnības, bet pēc žēlastības

Attēls: atrasts internetā, google.lv

Mūsu šī rīta pārdomām mēs ieklausīsimies kādā līdzībā, kuru Jēzus ir sacījis Jaunajā derībā. Mēs to varam lasīt Mateja evaņģēlija 20 .nodaļā, kur no 1. panta mēs lasām: "Debesu valstība ir līdzīga nama saimniekam, kurš agri no rīta izgāja nolīgt strādniekus savā vīnadārzā. Vienojies ar strādniekiem par denāriju dienā, viņš nosūtīja tos uz savu vīnadārzu. Tad, izgājis ap trešo stundu, viņš ieraudzīja vēl citus tirgus laukumā dīkā stāvam. Arī tiem viņš sacīja: ejiet arī jūs uz vīnadārzu, un es jums maksāšu, kas pienākas. Un tie aizgāja. Atkal izgājis ap sesto un devīto stundu, viņš darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš ieraudzīja vēl citus stāvam un tiem jautāja: kādēļ jūs visu dienu šeit stāvat dīkā? Tie viņam atbildēja: neviens mūs nav nolīdzis. Tad viņš tiem sacīja: ejiet arī jūs uz vīnadārzu. Kad vakars pienāca, vīnadārza saimnieks sacīja savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā viņiem algu, vispirms pēdējiem, tad pirmajiem. Tad tie, kas bija atnākuši ap vienpadsmito stundu, saņēma katrs pa denārijam. Kad pienāca klāt pirmie, tie cerēja saņemt vairāk, bet arī viņi saņēma pa denārijam. Algu saņēmuši, tie sāka kurnēt pret nama saimnieku: šie pēdējie strādāja tikai vienu stundu, bet tu tos esi pielīdzinājis mums, kas visu dienas smagumu un svelmi esam nesuši. Bet viņš atbildēja vienam no tiem: mans draugs, es tev nenodaru pārestību, vai tad tu nevienojies ar mani par denāriju? Ņem, kas ir tavs, un ej. Bet šim pēdējam es vēlos dot tikpat, cik tev. Vai tad es nedrīkstu darīt ar to, kas ir mans, ko vien gribu? Vai arī tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie - pēdējie." Āmen.

Kāds teologs par šo līdzību ir sacījis, ka to dzirdot, cilvēkam ir jākļūst vai nu ļoti laimīgam vai nelaimīgam. Kāpēc? Te tiek risināts jautājums par taisnīgumu. Šajā pasaulē taisnīgums, kā zināms, ir viens no pašiem svarīgākajiem jēdzieniem. Tas bieži ir cilvēcības sinonīms. Bieži vien tas ir galvenais princips, par ko šajā pasaulē cīnāmies. Jo tas, kas izšķiroši ir svarīgs, piemēram, veidojot morālu cilvēciskās sadzīves morāli, ir tas, ka šajā sabiedrībā ir jāvalda taisnīgumam. Tāpēc, piemēram, pārkāpumiem jātiek sodītiem. Tāpēc svarīgākais pie kā cilvēks bija nonācis laikmetā pirms Kristus, bija atziņa vai princips "aci pret aci, zobu pret zobu". Jo tādas ir taisnīguma prasības. Katram cilvēkam ir jāsaņem tas, ko tas ir pelnījis. Kurš gan no šāda principa būtu gatavs atsacīties? Bet šī paradoksālā līdzība, kā jau arī daudzas citas Jēzus stāstītās, sagrauj mūsu pašsaprotamos pieņēmumus par taisnību. Un pašsaprotamo, ļoti egoistisko pasaules redzējumu. Un tas ir šīs līdzības galvenais uzdevums. 

Es gribu jums atgādināt, ka Jēzus galvenā programma ir izsacīta viņa pirmajos vārdos, ar kuriem viņš nāk pie cilvēkiem: "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir šeit". Bet kuru jēga, ja mēs mēģinātu izsacīt mūsdienu cilvēkam saprotamā veidā, ir šāda: "Mainiet savu domāšanu, Dieva klātbūtne ir šeit!" Jēzus nav kārtējais moralizētājs, kurš nāk pakratīt pirkstu par mūsu grēkiem. Ja tas tā būtu, tad būtu diezgan grūti paskaidrot, kāda ir viņa īpašās nākšanas jēga. Bet viņš vēlas mums palīdzēt mainīt veidu, kā mēs uztveram pasauli, sevi, Dievu. Un viņš zina, ka tā ir pati grūtākā pārvērtība pasaulē. Mums nav grūti pieņemt dažas jaunas atziņas, bet mums ir neiedomājami grūti mainīt veidu, kā mēs raugāmies uz pasauli, kā mēs uztveram realitāti. Tāpēc daudzi Jēzus izteikumi, līdzības ir kā satricinošs trieciens mūsu parastajai, egocentriskajai pasaules uztverei, īpaši tad, ja tā ir paslēpusies zem reliģiskām drēbēm. Arī šī līdzība ir satricinošs izaicinājums. Tik ilgi, kamēr tu paliec pie vecās pasaules uztveres, tu šos vārdus nesapratīsi un patiesībā noliegsi. 

Anglikāņu teoloģe Sintija Buržo saka: "Jēzus vēlas radīt īssavienojumu mūsu prātā. Lai mēs tiktu katapultēti pretī pilnīgi jaunam redzēšanas un visas esības veidam." Jā, Jēzus sirds ir tik biedējoši plaša, ka tās pēdējās konsekvences gandrīz mēs nespējam panest. Ko tad viņš vēstī šajā līdzībā, kas, no vienas puses raugoties, atspoguļo tā laika Galilejas dzīvi? Līdzības sižets ir diezgan vienkāršs - ir vīnogu novākšanas laiks un vīnakalna saimniekam sava laika vidē nesagādā nekādas grūtības atrast sev strādniekus ražas novākšanai. Allaž tirgus laukumā atrodami cilvēki, kas meklē darbu un faktiski jebkurā dienas laikā tu vari atrast nepieciešamo strādnieku vienai dienai. Tie ir tā saucamie "dienas strādnieki", kas tiek salīgti par ļoti pieticīgu atalgojumu - vienu denāriju. Tas ir tieši tik daudz, lai strādnieks varētu sev un savai ģimenei sagādāt pārtiku vienai dienai. Šie vīnakalna strādnieki tātad burtiski dzīvo no rokas mutē. Jo katrā nākošajā dienā tiem jādomā, kā nopelnīt iztiku šai dienai. 

Varbūt mēs nemaz nepamanām, ka patiesībā katrs cilvēks savā ziņā vienmēr ir šāds vienas dienas strādnieks, jo mūsu rīcībā allaž ir tikai tas, kas šajā dienā. To īstenībā ļoti tiešā veidā atklāj "Mūsu Tēvs" lūgšanas vārdi "... Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien...". Tik tālu viss katram būtu skaidrs. Tas nozīmē, ja strādnieks uz vienu dienu salīgts par denāriju, tad tam, kas, piemēram, strādājis tikai vienu stundu, jāsaņem divpadsmitā daļa no denārija. Tā tas būtu pēc taisnības. Taču no tā vairs nevar dzīvot. Tas vairs nepietiek vienas dienas pārtikai. Un tāpēc vīnakalna saimnieks pārmaina savu principu, atsakoties no taisnīguma mēroga un izšķiras vakarā dot nevis tik, cik tas nopelnījis, bet tik, cik tam vajadzīgs, lai izdzīvotu. Lai šis cilvēks varētu dzīvot. 

Šajā vietā mēs pat varētu līdzību arī beigt, jo svarīgākais ar to ir pasacīts - TĀDS, Jēzus grib sacīt, TĀDS IR DIEVS iepretim mums. Mēs gan bieži saucam pēc taisnības, bet ja Viņš spriestu tikai pēc tā, ko mēs patiesi esam nopelnījuši, tad, jādomā, mums nav nekādas iespējas dzīvot tālāk. Tad mums nepietiks, lai varētu dzīvot. Visiem, kas svētā sašutumā mēdz saukt pēc absolūta taisnīguma, to vajadzētu ņemt vērā. Ja Dievs spriestu par mums pēc taisnības mērogiem, tad mums jāpaliek mūžīgās bailēs. Tad tas nozīmē, ka tiek pamanīta un ierēķināta katra tava kļūda, viss, ko tu neizdari vai neizdari pareizi. Tad tas nozīmē, ka visās situācijās tev ir dota tikai viena pareizā iespēja pamēģināt un tad alga, nopelnītais. Visticamāk, mēs nevarētu izdzīvot no tā, ko varam nopelnīt paši, tas ir tik neatceļami skaidri pasacīts, ka allaž cilvēks kas to saprot vai nu kļūst izbiedēts vai priecīgs. Droši vien tāpat, kā šajā līdzībā. Jo patiešām, tieši šeit, savādā kārtā sākas dusmas, strīdi un naids, kā to līdzība vēstī tālāk. Piepeši tie, kas visu dienu strādājuši un pūlējušies (un viņus varam lieliski saprast!) sāk griezt zobus un atsaukties uz taisnīgumu: "Kāpēc citiem tiek dots vairāk nekā tie ir pelnījuši?" 

Šajā vietā visi taisnīguma principi, vecais pasaules redzējums, apgāžas. Vīnakalna īpašnieks samaksā visiem vienādi - gan tiem, kas, iedomājieties, visu dienas karstumu ir cietuši, gan tiem kas padarbojušies vienu pašu stundu vakara vēsumā. Kā Dievs drīkst nerespektēt taisnīgumu? Kā var tā būt, ka tiek dota dienas alga arī tiem, kas nav to nopelnījuši? Taču tieši šeit mēs atskārstam, ka Jēzus nāk nevis moralizēt, bet mainīt mūsu domāšanu, mūsu pasaules uztveri. Vēl vairāk - mēs nekad viņu nespēsim līdz galam saprast, ja šīs pārmaiņas mūsos nenotiks. Cik ļoti cilvēkiem gribētos, lai atalgoti tiktu tikai viņi! Piemēram, mēs, kas visu dzīvi esam centušies sekot Bībeles principiem un mums tas nav bijis viegli. Mēs taču esam nopelnījuši ĪPAŠU attieksmi? Un varam tikai iedomāties, cik milzīgu sašutumu šajos cilvēkos izraisītu atskārsme, ja pienācīgu atalgojumu, piemēram, varētu saņemt arī citu konfesiju piederīgie vai, kas būtu vēl trakāk, citu, mums šķiet, pilnīgi nepareizu reliģiju vai garīgo tradīciju pārstāvji. Kas tas par Dievu, kas varētu viņiem dot to pašu ko mums? Vai pamanāt, cik nopietns ir pagrieziens, ko Jēzus vēlas veikt mūsu domāšanā?

Nav grūti saprast, kāpēc viņa nogalināšanas iniciatori bija ne jau muitnieki un grēcinieki, bet viņa laika paši dievbijīgākie cilvēki. Tas ir par daudz, viņš sagrauj visu mūsu pasaules redzējumu, kas mums ļāva justies tik komfortabli pārākiem un īpaši atalgotiem. Viņš izjauca mūsu kārtību un piepeši saka, ka grib apdāvināt visus - nu ko tādu mēs neesam gatavi pieņemt! Mums tāds Dievs nav vajadzīgs! Mums vajadzīgs Dievs, kas rīkotos atbilstoši mūsu priekšstatiem. Cilvēki vienmēr ir cīnījušies ar Dievu. Un vienmēr ir bijušas tikai divas iespējas - vai nu mēs iespiežam Dievu mūsu cilvēciskajos priekšstatos un padarām Viņu par tādu sīku, patmīlīgu tirānu, kam lielākā cilvēku daļa vēlāk met līkumu vai nu padodamies Dievam un ļaujam Viņam pārveidot mūs. Taču Jaunā Derība saka, ka grēciniekiem padoties Dievam vienmēr ir vieglāk nekā taisnajiem jeb, precīzāk, tiem, kas uzskata sevi par taisnajiem. Taču te nav kāds pārpratums - tā ir Jēzus programma. Pirmie būs pēdējie un pēdējie būs pēdējie. Šī dzīve nebalstās uz mūsu izpratnes par taisnību, tad tai jāiet bojā, bet no žēlastības. Tāpēc tas ir vissvarīgākais princips pasaules kārtībā - Dievs vēlas mūsos pamodināt dziļāku uztveri, dot mums jaunas acis. Patiešām - mainiet savu domāšanu! Tāpēc vīnakalna īpašnieks te uzrunā vienu no ņurdošajiem strādniekiem ar vārdiem, kurus vēl citādi latviski varētu izsacīt vēl apmēram tā: "Draudziņ, vispirms ļoti laipni, bet tad nopietni - es tev nedaru netaisnību. Neaizmirsti, arī tu esi pieņemts no žēlastības. Tu taču esi saņēmis to, par ko esam vienojušies, vai ne? Un kas atbilst tevis paveiktajam." Un tad ļoti skarbi noslēdz: "Ņem savu naudu un tūdaļ pazūdi!" 

Jo izšķirošais jautājums te nav vis tas, ka kungs var darīt ar savu naudu ko viņš grib, bet Jēzus jautājums kā abpusgriezīgs zobens atklāj tik bezgala daudz no mūsu īstenības. Vai tu esi dusmīgs tāpēc, ka es esmu labs? Visbriesmīgākais ir sākt nepelnīto žēlastību salīdzināt. Visbriesmīgākais ir mēģināt Dievam piespiest rīkoties atbilstoši mūsu domāšanai. To cilvēki, protams, nepārtraukti ir centušies darīt. Tāds ir līdzības noslēgums, kas sagaida atbildi no katra tās klausītāja. PADOMĀ, KĀ TU REDZI PASAULI! Vai tu redzi, no kā dzīvo tu pats? Tikai tad raugies uz otru. Svarīgākais nav, lai katrs precīzi saņemtu to, ko nopelnījis, bet lai šī pasaule tiktu pārvērsta, atpestīta. Nozīmīgais, ko te piedzīvojam, ir tas, ka Dievs, paldies Viņam, nespriež pēc taisnības, bet pēc žēlastības. Un Dievs vēlas mūs mainīt tā, lai mēs redzētu pasauli pasauli līdzīgi Viņam. Te ir uzdots jautājums vai tu gribi, lai Dievs ir žēlsirdīgs pret visiem, nu tad arī pret tevi vai taisnīgs un samaksā visu pēc nopelniem - nu tad arī tev! Jā, te tiek sagrautas mūsu parasto priekšstatu robežas, taču nevis patvaļas dēļ, bet mīlestības dēļ. Jēzus, atklājot patieso esības redzējumu, nevis veido pašapzinīgas noslēgtas reliģiskas grupas, bet pārvērš pasauli un mūs, lai mēs citādi redzētu. Un citādi dzīvotu. Tā ir absolūta un izpratnes pilna nostāšanās cilvēka un viņa vajadzību pusē. Tā ir tik neaptverama žēlastība, kādu mēs nemaz nevaram iedomāties, jo mēs paši tādā mērā nemaz nespējam būt cilvēki. Bet tas ir vienīgais ceļš uz pestīšanu, jēgas atgūšanu dzīvei - mīlestība, kurai nav robežu, kas saka: "Ja tu sāksi saprast, no kā dzīvo tu pats, kas tevi nes, tad tu sāksi pieņemt žēlastību kā visas dzīves nosacījumu."  Un tas, kā mēs šo līdzību uztveram, dzirdam - vai šie vārdi mūs izbiedē vai iepriecina, tas rāda, kur mēs katrs esam. Iespējams, lielākais pagrieziens, ko Jēzus vēlas manī izraisīt, manī vēl nemaz nav noticis un stāv man priekšā. Āmen.

[Lūgšana]: Mēs tev pateicamies, Debesu Tēvs, šajā dažādajā pasaulē Tu ļauj mums sastapt tevi ikvienā mirklī un situācijā. Mēs pateicamies, ka Tu mums vēlies iedot tieši to, kas mums ir vajadzīgs dzīvei. Arī tad, ja mēs vienpadsmitajā stundā meklējam, Tu vienmēr esi atrodams. Ļauj mums katram pamanīt, cik ļoti mēs dzīvojam no žēlastības, no iespējas, kuru Tu katru dienu mums uzdāvini no jauna. Palīdzi mums mācīties kaut nedaudz atvērties žēlastībai arī pret citiem, lai Tava beznosacījumu mīlestība un žēlsirdība varētu izplatīties šajā pasaulē un mainīt šo pasauli. Mēs uzticam sevi, mūs visus un visu mūsu nākamību Tavās rokās, kad mēs Jēzus vārdā lūdzam: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.

Latvijas Radio 1. programmas 07.02.2016. raidījuma "Svētrīts" transkripcija, audio - lsm.lv lapā.