"Kā tāds, kam vara" - ieskats Benedikta XVI pārdomās par Jēzus noslēpumu

Foto: atrasts internetā, google.lv

Jēzus izprašanai būtiskas ir vairākkārtējās norādes, ka Jēzus atkāpās "kalnā" un tur visu nakti lūdzās "vienatnē" ar Tēvu. Šīs īsās norādes mazliet paver noslēpuma plīvuru un ļauj mums ieskatīties Jēzus kā Dēla dzīvē, viņa rīcības, mācības un ciešanu avotā. Šī Jēzus "lūgšana" ir Dēla saruna ar Tēvu, tajā tiek iesaistīta Jēzus cilvēciskā apziņa un griba, viņa cilvēciskā dvēsele, tā ka cilvēciska "lūgšana" var kļūt par līdzdalību Dēla kopībā ar Tēvu.

Tādējādi Jēzus kristība tiek saprasta kā visas vēstures atkārtošana, vainagojot pagātni un aizsākot nākotni: ieiešana citu izdarītajā grēkā ir nokāpšana "inferno" (ellē). Viņš tajā nokāpj ne tikai kā skatītājs, līdzīgi kā Dantes tekstā, bet arī cieš citiem līdzi, pārveido ciešanas un visu pārvērš, viņš atlauž un atrauj pazemes vārtus. Tā ir nokāpšana ļaunā gara mājoklī, cīņa ar "stipro", kas cilvēkus tur gūstā (un tiešām, cik ļoti mūs visus ir sagūstījuši spēki, kuri anonīmi ar mums manipulē!). Šo pasaules vēsturei pašas spēkiem neuzveicamo stiprinieku uzvar un sasien tas, kurš par viņu ir stiprāks un, būdams vienlīdzīgs Dievam, var ņemt uz sevi visu pasaules vainu un to pilnībā izciest, nokāpjot līdz pilnīgai vienotībai ar pakritušajiem. Šī cīņa ir esamības "pavērsiens", kas tai piešķir jaunu saturu un sagatavo jaunas debesis un jaunu zemi. Šādi kristības sakraments atklājas kā līdzdalības dāvana pasauli pārveidojošajā Jēzus cīņā, kas maina dzīvi, viņam iegremdējoties ūdenī un no tā iznākot.

Viņš ir jāatzīst par īstenību - tādu īstenību, bez kuras nekas cits nevar būt labs. Atrauti no Dieva, tikai materiālā veidā, nevar sakārtot vēstures gaitu. Ja cilvēka sirds nav laba, tad arī nekas cits nevar kļūt labs. Un sirds labestība, galu galā, var nākt vienīgi no tā, kurš pats ir Labums, Labais.

Protams, var jautāt, kāpēc Dievs neradīja tādu pasauli, kurā viņa klātbūtne būtu pamanāmāka, kāpēc Kristus neatstāja pasaulē citu, tik spožu savas klātbūtnes zīmi, ka neviens nevarētu tai pretoties. Tas ir neizdibināmais Dieva un cilvēka noslēpums. Mēs dzīvojam šajā pasaulē, kurā Dievam nav taustāma pierādījuma, bet viņu var meklēt un atrast vienīgi tad, kad sirds dodas ceļā, "izceļo" no "Ēģiptes".

Jēzum ir šī vara, jo viņš ir augšāmcēlies. Tas nozīmē: šī vara izriet no viņa krusta, viņa nāves. Tā izriet no cita kalna - Golgātas, kur viņš karājas pie krusta un nomirst, cilvēku apsmiets un mācekļu pamests. Kristus valstība atšķiras no šīs zemes valstīm un to spožuma, ko sātans parāda. Šis spožums, kā liecina grieķu vārds doxa, ir šķitums, kas izzūd. Kristus valstībai nav tāda spožuma. Viņa valstība aug pazemīgā sludināšanā tajos, kas piekrīt kļūt par viņa mācekļiem, kas tiek kristīti trīsvienīgā Dieva vārdā un ievēro viņa pavēles (Mt 28, 19-20).

Ja mums šodien būtu jāizvēlas, vai Jēzum no Nācaretes, Marijas dēlam, Tēva Dēlam, būtu kādas izredzes? Vai mēs vispār pazīstam Jēzu? Vai saprotam viņu? Vai šodien, tāpat kā vienmēr, mums nav jācenšas viņu iepazīt pilnīgi no jauna? 

Tas, protams, noved pie lielā jautājuma: ko tad īsti Jēzus ir atnesis, ja viņš nav nesis mieru pasaulei, labklājību visiem, labāku pasauli? Ko viņš ir atnesis?

Atbilde ir pavisam vienkārša: Dievu. Viņš dāvājis Dievu. Dievu, kura vaigs iepriekš bija pamazām atklājies. [..] Viņš dāvājis Dievu - tagad mēs pazīstam viņa vaigu un varam viņu uzrunāt. Tagad mēs zinām ceļu, kas mums, cilvēkiem, ejams šajā pasaulē. Jēzus atnesis Dievu un līdz ar to arī patiesību par mūsu izcelsmi un mērķi, ticību, cerību un mīlestību. Vienīgi sirds nocietinātības dēļ mēs uzskatām, ka tas nav daudz. Jā, Dieva vara šajā pasaulē darbojas klusi, taču tā ir īstā, paliekošā vara. Atkal un atkal var likties, ka Dievam draud sakāve. Taču atkal un atkal viņš izrādās tas, kurš tiešām paliek, un tas, kurš izglābj. [..] Kristus godība, viņa mīlestības pazemīgā un ciešanām gatavā godība, nav zudusi un nezudīs.

Fragmenti no pāvesta emeritus Benedikta XVI grāmatas "Jēzus no Nācaretes I"