Lorenss Frīmens par Jēzu, līdzībām un Dieva valstību...

Foto: atrasts internetā, google.lv

Origēns ir teicis, ka Jēzus varētu palikt pie krusta tik ilgi, kamēr katra radība, pat velns, tiek pestīta. Tik visaptveroša ir Dieva mīlestība, kura, kā Jēzus māca, rada un glābj vienā un tajā pašā neduālajā mīlestībā. Tas ir iemesls patiesam, garīgam priekam.

Jēzus piedeva grēciniekiem un saviem ienaidniekiem pat no krusta. Viens veids, kā ieklausīties Viņa jautājumā, ir sekot Jēzus piemēram un piedot tiem, kas dara mums pāri. Ja mēs to spējam, mēs nonākam tajā realitātē, ko Jēzus nolicis savas mācības centrā, pieredzē par Dieva valstību. Mēs varam teikt, ka šī valstība ir dzīvesveids saskaņā ar Dieva gribu. Tā ir mūsu patiesās mājas. Jēzus arī iemieso šo valstību kā personisku realitāti, kuru var pieredzēt attiecībās. Iepazīt Viņu patiesi nozīmē atrast sevi šajā valstībā.

Mēs piedzīvojam Dieva valstību, kad atzīstam, ka Dieva mīlošais spēks ir stiprāks par mūsu egoismu un visām mūsu ego personiskajām un sociālajām izpausmēm un struktūrām.

Jēzus saka, ka Dieva valstība ir mūsos, ap un starp mums. 

Ticība Dieva valstībai nenozīmē visu vēlmju piepildīšanu. Tā rodas no drošas pārliecības par labestību, uz ko balstās cilvēciskums, un par šīs labestības jēgu. Visur, kur šī pārliecība izpaužas līdzcietībā un piedošanā vai gudrības un patiesības vārdos, tā kļūst īsta. 

Dieva valstību nevar iedomāties atrauti no sevis izziņas pieredzes. Kad esam sākuši sevi iepazīt (atsakoties no visa, kas neesam), skaidri redzam, kas šī valstība nav. Piemēram, Baznīca nav Dieva valstība. Cilvēciska vai morāla pilnība, reliģisko likumu piepildīšana arī nav Dieva valstība. Tā nav samaksa par labu uzvedību. Dieva valstība nav mistiska pieredze. Attiecībā pret Jēzu mēs redzam, ka šī valstība, tāpat kā Dievs, vienkārši ir mīlestība. Tā ir visur, mūsos un starp mums, tā pārsniedz mūsu prāta konstrukcijas, ar kurām mēs apzīmējam laiku un telpu, cēloņus un sekas. Šajā valstībā nav pases vai personību apliecinošu dokumentu, jo tajā vairs nav jāšķērso robežas, jāatdala dažādas lietas cita no citas. Tur nav ne vīriešu, ne sieviešu, ne jūdu, ne grieķu, ne katoļu, ne protestantu, ne kristiešu, ne pagānu, ne geju, ne heteroseksuāļu, ne arābu, ne izraēļu, ne serbu, ne izraēliešu, ne horvātu, ne hinduistu, ne musulmaņu, ne melno, ne balto, ne bagāto, ne nabadzīgo, ne konservatīvo, ne liberāļu, ne tutsi, ne hutu. Dieva valstībā katra individuālā būtne ir neatdalāma no jebkuras citas dievišķās esības tīklā. Vispilnīgāk sevi izzinām, kad mostamies pretī vienotībai ar visu cilvēces ģimeni un tās vienotībai ar Dievu.

Dieva valstība ir brīvība no visām iekšējām un ārējām varām. Tā ir Dieva bērnu brīvība. Tas ir Dieva spēks, kas brīvi plūst visās cilvēka dzīves dimensijās - gan sociālajās, gan personiskajās. Tas piepilda cilvēku gan kā unikālu indivīdu, gan kā daļu no veseluma. 

Tur, kur Dieva valstība ir mūsu vidū, nav ne naida, ne savtīguma, ne arī kāda cita šķelšanās avota. Tur, kur šī valstība ir mūsos, tur mūsu patiesā daba iznīdē visu neziņu pašiem par sevi un veido harmoniju starp aozināto un neapzināto. Dieva valstība tiek atklāta, kad cilvēka dvēseles iekšējās attiecības ir radušas harmoniju ar patieso būtību. Tad indivīds var izturēties pret citiem tā kā pats pret sevi. Tad arī ir sasniegta pilnīga garīga izaugsme.

Lai vīziju par Dieva valstību padarītu pieejamu citiem, bija nepieciešama liela māka. Jēzus mācēja meistarīgi stāstīt un cilvēkiem radīt neaizmirstamus tēlus. Līdzībās par Dieva valstību Viņš apraksta tās daudzdimensionālo dabu. Dīgst sēkla. Briest maize. Putni sasēdušies uz zariem. Labība nobriest. Pērles tiek atrastas. Jūrā tiek zvejotas zivis. Cilvēkiem tiek atlaisti parādi. Aizmaldījušies dēli nāk pie prāta un atgriežas mājās. Neatlaidīgi lūdzēji iegūst prasīto. Cilvēkiem tiek piedots. Bērni var būt bērni. 

Jēzus brīnišķīgajās līdzībās Dieva valstība ir izpausta starojoši vienkāršos tēlos. Īpaši uzrunājot sabiedrības atstumtos un nicinātos, Jēzus parādīja, ka Dieva valstība ir dzīves svinēšana, uz kuru visi ir aicināti. Aicinājums uz šīm svinībām attiecas UZ VISIEM, un to arī IKVIENS var paust. Ja kristieši augstprātīgi novelk skaidru līniju starp Jēzu un citiem cilvēkiem, tad drīz kļūst acīm redzams, ka patiesībā Jēzus un šīs līnijas novilcēji stāv pretējās pusēs. Ik reizi, kad kristietis tiesā vai izslēdz citus, viņš atsakās būt par Jēzus mācekli. 

Lai būtu kopā ar Jēzu, tev nav noteikti par Viņu jādomā. Kristīgā identitāte nenozīmē piederību pie kāda ekskluzīva kluba. Pie Dieva valstības galda sēž visi. Kristīgā identitāte ir tikai nosaukums.

Fragmenti no Lorensa Frīmena grāmatas "Jēzus - iekšējās pasaules skolotājs"