Alberts Nolens "Jēzus misticisms"

Attēls, atrasts internetā, google.lv

Jēzus bija mistiķis. Vārdi "misticisms" un "mistiķis" nav atrodami Bībelē, tomēr tie ļoti precīzi izsaka Bībeles praviešu pieredzi. Mistiķu darbi mums var palīdzēt skaidrot praviešu reliģiskās pieredzes, it īpaši Jēzus dziļo pieredzi par Viņa vienotību ar Dievu. Visi mistiķi runā par izjusto vienotību ar Dievu.

Jēzus īpašā vienotība ar Dievu gadsimtiem ilgi ir pārrunāta teoloģiskās debatēs, doktrīnās un ticības apliecībās. Mēs par šīm debatēm un doktrīnām nerunāsim. Mēs meklēsim norādes, kas varētu palīdzēt saprast, KĀ Jēzus piedzīvoja šo vienotību ar Dievu. 

Mūsdienu pētnieki runā par Jēzus vienotību ar Dievu kā pieredzi ar savu mīlošo Tēvu, Aba. Citi mistiķi salīdzina šādas savas pieredzes ar laulību vai seksuālo tuvību, ar Dieva Dēla dzimšanu sevī vai arī ar saplūšanu ar Dievu jeb Absolūto. Jēzus to pieredzēja kā tēva un dēla vai vecāku un bērnu attiecības.

Visi mistiķi apgalvo, ka vārdi vai tēli, kurus mēs lietojam, lai raksturotu savu vienotību ar Dievu, nav pietiekami. Nekas nevar attēlot bezvārdu, beztēlu pieredzi par vienotību ar Dievu. Tomēr mums ir jāizmanto pieejamie, lai gan neadekvātie vārdi vai salīdzinājumi, lai runātu par visnozīmīgāko cilvēcisko pieredzi. Jēzus to ieguva, runājot ar Dievu un par Dievu kā savu Aba.

Mācekļiem viena no spilgtākajām atmiņām par Jēzu bija familiārais vārds, kādā Jēzus uzrunāja Dievu, - Aba, nevis kādā svētā reliģiskā vārdā. Viņš to pašu mācīja saviem mācekļiem. Tas bija tik pārsteidzoši un nepierasti, ka aramiešu valodas vārdam, kuru Jēzus lietoja, nereti Jaunajā Derībā ir saglabāta tā oriģinālrakstība blakus grieķu vārdam, kā "Aba, Tēvs" (Mk 14:36, Gal 4:6, Rm 8:15). Tajā laikā tas bija unikāls veids, kā uzrunāt un apzīmēt Dievu.

Lai izprastu Jēzus garīgumu, jāņem vērā, ka termins Aba nav nozīmīgs dzimtes dēļ vai tāpēc, ka ar šo vārdu bērns uzrunā tēvu, bet tāpēc, ka tas izsaka tuvību. Dievs tiek uzrunāts kā mīlošs tēvs un māte, kas apskauj, tur uz Savām rokām un aizsargā Savu bērnu. Un šajā uzrunā izpaužas bērna uzticīga beznosacījumu mīlestība pret tēvu un māti. Daži to var vairāk saistīt ar mīlošu māti nekā tēvu, lai gan arī mīloši tēvi nav retums ne mūsdienās, nedz arī pagātnē.

Vēl zīmīgāk par vārda Aba lietošanu ir tas, KĀ Jēzus raksturo mīlošo tēvu līdzībā par pazudušo dēlu. Šis tēvs priecājas par pazudušā bērna atgriešanos, nedomā par tā sodīšanu vai atriebšanos, nevēlas neko dzirdēt par sava dēla izlaidību un naudas izniekošanu. Šī Aba spontāna reakcija ir beznosacījumu mīlestība.

Jēzus uzskatīja sevi par dēlu, kurš mācās līdzināties savam Tēvam. Viņš mācījās piedot bez nosacījumiem, kā Dievs to dara. Viņš mācījās būt līdzcietīgs kā Viņa Tēvs (Lk 6:36). Jēzus mācījās mīlēt gan labos, gan ļaunos, arī savus ienaidniekus un tos, kas Viņu vajāja, jo Viņa Tēvs lika saulei spīdēt un lietum līt gan pār labiem, gan pār ļauniem (Mt 5:44-45).

Ja mums ir grūti patiešām nopietni ņemt vērā Jēzu un dzīvot tā, kā Viņš dzīvoja, tad tas, iespējams, ir tāpēc, ka mēs vēl neesam pieredzējuši Dievu kā savu Aba. Jēzus gudrības, skaidrības, paļāvības un radikālās brīvības avots bija pieredze par Dievu kā Aba. Bez tās nav iespējams saprast, kāpēc un kā Jēzus visu savā dzīvē darījis.

Fragments no Alberta Nolena grāmatas "Jēzus vērtības mūsdienās. Radikālas brīvības garīgums"