Deivids Frolijs: Īstenībā ir tikai viena reliģija - Patiesības reliģija...
Foto: atrasts internetā, google.lv
Īstenībā ir tikai viena reliģija, tāpat kā ir tikai viena patiesība. Reliģiju nosaukumi un formas ir tikai vienīgās patiesības šķietamības un, iespējams, izkropļojumi. Aplami ir uztvert šīs reliģijas pārāk nopietni vai domāt, ka viena no tām var kādreiz triumfēt vai arī to vajadzētu izcelt pārējo vidū. Patiesai reliģijai nav būtisks skaits. Nav nozīmes, cik daudz ir tai piederīgo. Viens jebkuras lielās reliģijas patiesības praktizētājs ir tūkstoš formālu sekotāju vērts.
Svarīgi, kā mēs ar savu dzīvi apliecinām to patiesību, kuru nespēj aizēnot laikmeta zīmes. Neviens nevar pieslieties universālajai reliģijai, ne arī atteikties no tās. Patiesā ticība ir būt uzticīgam pašam sev. Ja nedzīvojam tik lielā saskaņā ar patiesību, mēs vairs neesam īsteni ticīgie. Ja dzīvojam patiesībā, mēs saredzam savā dzīvē sakrālo, īstenojam visas reliģijas, kuras ir bijušas un vēl būs. Tāpēc ticību nenomāc dilemma vai izvēle. Tās vienīgais nosacījums: lai mēs būtu tie, kas esam un kādi esam, lai mēs rīkotos saskaņā ar savu sirdi, nevis mēģinātu projicēt vai ievērot kaut kādu formu ārējā pasaulē.
Tāpat kā neviens nespēj iztikt bez vai valdīt pār dzīvi, tāpat kā nevienam nepieder gaiss un neviena mākslinieku kopiena nevar pieteikt savas īpašumtiesības uz mākslu, tā arī neviens nevar apgalvot, ka viņam pieder patiesība, un valdīt pār citu ticībām. Pienācis laiks atmest mēģinājumus spriest par cilvēku reliģisko un garīgo dzīvi pēc vārdiem, formām un skaitļiem ārējā pasaulē. Mums būtu vēlams nojaukt politiskās, ģeogrāfiskās un kultūras barjeras un nodoties sevis meklējumiem, kas vienotu mūs ar bezgalīgo. Bez tā mūsu iekšējā pasaule ir liekulība, vien politisko vai sociālo aizspriedumu spogulis.
Šajā grāmatā [Deivida Frolija "No Debesu upes] uzsvērta patiesības reliģija. Tā nav organizēta ticība, bet apziņas izpausme. Dzīvē tai ir sava kārtība, bet kārtība, kas atklāj dzīves radošo un garīgo potenciālu, atmetot jebko, kas aizēno mūsu sirdi. Lai nokļūtu augstākās apziņas plūsmā, nepietiek ar jaunas identitātes vai lomas apgūšanu ārējā pasaulē. Tas ir solis ārpus tēlu un lomu teātra. Aprakstītā kārtība prasa nevis uzspiest sev noteikumus, bet gan būt harmonijā ar savas iekšējās būtības ritmu.
Pieņemsim patiesību, ciktāl mēs spējam. Pēc saviem ieskatiem atmetīsim nepatiesības. Beigu beigās vienmēr uzvar patiesība, nevis nepatiesība - tā apgalvo Upanišadas. Lai gan pašlaik, iespējams, valda tumsonības spēki, mūžībai pieder patiesība, un visiem laikmetiem ir jāklanās patiesības priekšā.
Mūsu mērs šajā dzīvē nav vis tas, cik daudz mums pieder vai ko par mums domā cilvēki. Bet gan tas, cik daudz no mūžīgā mēs esam atklājuši savā dzīvē, jo tikai to varam paņemt līdzi nāvē. Mūžīgais ir universāls, un, tikai atklājot un izlolojot to sevī, varam turpināt savu ceļu.
Fragments no Deivida Frolija grāmatas "No Debesu upes"