Juris Rubenis: Mēs esam aicināti doties no gudrības uz Gudrību...

15. janvāris, 2016 pl. 21:20,

Foto: atrasts internetā, google.lv

Mūsu pārdomām dažas dienas pirms Zvaigznes dienas mēs uzklausīsim Svēto Rakstu vārdus Mateja evaņģēlijā, 2. nodaļā, sākot ar 1. pantu: "Kad Jēzus piedzima Jūdejas Betlēmē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, no austrumiem Jeruzālemē ieradās gudri vīri un jautāja: "Kur ir jaunpiedzimušais jūdu Ķēniņš? Mēs viņa zvaigzni redzējām austrumos un atnācām viņu pielūgt." To dzirdējis, ķēniņš Hērods ļoti uztraucās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Sapulcinājis visus tautas virspriesterus un rakstu mācītājus, viņš izjautāja tos par vietu, kur Kristum bija jāpiedzimst. Tie viņam sacīja: "Jūdejas Betlēmē, jo Kungs caur pravieti ir sacījis: un tu, Betlēme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas galvenajām pilsētām, jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs manu tautu - Izraēlu." Tad Hērods, slepeni ataicinājis gudros, rūpīgi tos iztaujāja par zvaigznes parādīšanās laiku. Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: "Ejiet un visu izjautājiet par šo bērnu. Kad jūs viņu atradīsiet, pavēstiet to man, lai arī es varu iet viņu pielūgt." Uzklausījuši ķēniņu, tie aizgāja. Un, redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu, līdz nonāca un apstājās virs tās vietas, kur bija bērns. Kad tie zvaigzni ieraudzīja, tos pārņēma milzīgs prieks. Iegājuši tajā namā, tie redzēja bērnu kopā ar Mariju, viņa māti, un, nokrituši ceļos, tie viņu pielūdza. Tie atvēra savas dārgumu lādes un pienesa viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres. Sapnī brīdināti pie Hēroda neatgriezties, tie devās atpakaļ pa citu ceļu uz savu zemi." Āmen.

Mūsu priekšā ir pazīstamais notikums, kas vēsta par garo ceļu uz patiesu Gudrību - gudrību ar lielo burtu. Uz gudrību ar mazo burtu ceļš nav gan tik garš. Un, domājot par īsto gudrību, mēs saprotam - tā ir viena no mūžīgajām tēmām, vai ne? Ļoti piemērota gada sākumam. Uz kādu izšķirošu patiesās Gudrības aspektu, ar ko tā saistās, norāda nozīmīgs vārds - Epifānija. Zvaigznes dienu kopš senatnes mēdz saukt arī par Epifānijas dienu. Šo vārdu pazīstamu lielai daļai cilvēku darīja Imants Ziedonis savās "Epifānijās". Tas ir ļoti ietilpīgs vārds. Daudziem būs interesanti uzzināt, ka šis vārds dzima kādā senā Ziedoņa sarunā ar mācītāju Jāzepu Urdzi tālajos septiņdesmitajos gados. Bet, tātad, vārds "epifānija" vēsta par dievišķā parādīšanos, dievišķā atspīdēšanu. Tas norāda uz atklāsmes procesu. Evaņģēlija notikums vēsta, ka dievišķais kā zvaigzne atspīd austrumu gudrajiem, vedot tos tālā ceļā. Galu galā dievišķais uzspīd viņiem vienkāršā bērnā. Tas ir dziļš tēls. Viss šis notikums ir dziļu tēlu pilns, kurā mums parādīti ne tikai seni notikumi, bet kas tāds, kas allaž atkārtojas katra cilvēka dzīvē.

Pirms aptuveni 2000 gadiem slavenais ebreju rabīns Šimons bar Johaja diezgan asā formā sacīja, ka ikviens, kurš Bībeli uztver burtiski, ir muļķis.

Tas varbūt ir par stipru sacīts, taču tas, iespējams, ir tāds skarbāks norādījums uz Bībeles mūžīgi dzīvo saturu, kas attiecas uz katra laikmeta cilvēkiem, arī uz mums. Esmu pārliecināts, arī šis Evaņģēlija fragments norāda uz katra cilvēka dzīves ceļu un tā iespējām. Mēs varam kļūt par šiem gudrajiem, kas nāk no tālienes. Jā, protams, protams, vispirms mēs esam gudrie ar mazo burtu. Respektīvi, cilvēki, kas paši mēģinām dzīves gudrību iegūt, garantēt, sasniegt, varbūt pat kādā brīdī jūtamies gudri, prasmīgi, varoši un nav tā, ka šī mazā, ierobežotā cilvēciskā gudrība nevarētu mūs aizvest samērā tālu, taču pēdējais solis ir drosme no tās atsacīties, to aizliegt lielākas gudrības dēļ. Dieva Atklāsme, Epifānija, grib notikt arī pie mums. Dievišķais grib atspīdēt, atmirdzēt, uzspīdēt arī mūsos kā katrā cilvēkā, taču dievišķais allaž ir dāvana, ko mēs nevaram sev iedot, bet kas atspīd tā cilvēka dzīvē, kas visu gatavs tās dēļ atdot.

Evaņģēlija stāsts par gudrajiem raksturo mūsu dzīvi. Mēs allaž nākam no tālienes, no savā egoismā, savtīgajā patībā, savā ego centrētas dzīves. Šajā egoisma tumsā pasaule izskatās pavisam savādāka - pazudusi un tumša. Kā saka pazīstamā Ziemassvētku dziesma - "pusnakts tumsībā". Patiešām, jānoiet garš ceļš no egoismā pamatotas dzīves līdz dievišķās gaismas atmirdzēšanai. Taču arī te pašā pēdējā brīdī ir iespējams kļūdīties, kā to redzam pie austrumu gudrajiem, kas iedomājas jaundzimušo Ķēniņu meklēt Jeruzālemes valdnieka pilī. Arī mēs visu gudro un patiesi labo vispirms meklējam pie Hēroda viņa pilī. Nu kur gan citur? Citiem vārdiem, pie sava, no vienas puses, ļoti kopā un izglītotā, taču no otras puses, despotiskā, augstprātīgā un greizsirdīgā ego, kas gatavs, jā, vismaz pārnestā nozīmē, nokaut visu, ko viņš nespēj kontrolēt, kas viņu, šķiet, apdraud.

Patiešām, mūsos jānotiek patiesai Dieva gaismas atspīdēšanai, epifānijai, lai mēs atskārstu, ka esam meklējuši nepareizā virzienā, ka tur, pie Hēroda, viņa pilī mums patiesu dzīves jēgu, patiesi dievišķo nekad neatrast.

Ne tik ātri mēs nonākam pie atziņas - Hērods nav mans draugs, bet lielākais ienaidnieks. Dievišķais atspīd šķietami vienkāršās lietās un vienkāršos dzīves notikumos - kūtī, pie ganiem. Jā, katrā parastās ikdienas mirklī, tagad un šeit. Vai to mākam pamanīt? Piemēram, gudrie to piepeši atklāja kādā necilā bērnā impērijas nomalē, bet tas ir ceļš, kurā gudrie ar mazo burtu kļūst par Gudrajiem ar lielo burtu. Jo viņi uzdrīkstas Hērodam pagriezt muguru un sekot zvaigznei, kas spīd augstu pāri galvām. Tāda ir kustība, ko rāda šis notikums. Prom no Hēroda, lai kļūtu par Gudro. Prom no pils drošās, bet stagnatīvās, ierobežojošās dzīves, nedrošības tapšanas un dzīves tiešuma, dzīvības pilnajā ceļā. Tas prasa ilgu, ļoti ilgu laiku, lai mēs atskārstu un pamanītu - dievišķais ir visapkārt, pēc tā nav tālu jāmeklē. Tas, kā Jēzus norāda, ir katrā ziedā, katrā putnā, katrā cilvēkā. Ja vien mūsu acis varētu kļūt pietiekami redzīgas, tad mēs pamanītu, ka tā kā Dievs atspīd Jēzus bērnā, Viņš atspīd katrā cilvēkā. Paiet ilgs laiks iemācīties dziļāko Svētā Vakarēdiena svinēšanas jēgu, proti, ka tāpat kā maizē un vīnā, Kristus Miesā un Asinīs, kuru mēs katrā dievkalpojumā saņemam, tieši tāpat Kristus vēlas atspīdēt, uzspīdēt visā, ko tu redzi, arī tevī. Līdzīgi maizei un vīnam Svētajā Vakarēdienā, Viņš vēlas pārvērst visu šo pasauli. Visa pasaule varētu kļūt par apaļu oblati [dievmaizīti - D.K] Dieva rokās.

Kāpēc nepieciešams ilgs laiks, iekams mēs aptveram, ka mēs patiešām esam Dieva bērni? Iekams mēs aptveram, ka katrs cilvēks ir dzimis no Dieva, kā lasām Jāņa evaņģēlija pirmajā nodaļā vai kā to formulē Pāvils, ka mēs piederam tai pašai miesai un mēs esam tā paša apsolījuma mantinieki. Mūsu lielākais šķērslis ir mūsu dumjība, ko uzskatām par gudrību. Jā, mūsu mazvērtības sajūta. Tā ir, piemēram, pārliecība, ka kristīgajā ticībā tomēr dziļākajā būtībā ir runa par nopelniem, darbiem, taču te uzsvars ir nevis uz "darīt", bet "pievērst uzmanību". Te uzsvars ir nevis uz "darboties", bet "būt". Te-esība ir svarīgāka par darbošanos. Kristus nes jaunu esību. To, piemēram, simbolizē ūdens pārvēršana vīnā. Tas ir pamats dievišķam priekam. Mūsu ikdienā ir tik maz patiesa prieka. Te ir prieka un atbrīvotības patiesais iemesls. Visu Ziemassvētku notikumu centrs. Es jums pasludinu lielu prieku. Zvaigzni ieraugot, tos pārņēma milzīgs prieks.

Tomēr šāda veida vārdiem parasti seko iebildums - kā tie saskan ar cilvēkos satopamo ļaunumu? Vēl tiešāk sakot - ko mēs tādā ziņā varam sacīt par tādiem briesmoņiem, kas neskaitāmiem cilvēkiem radījuši daudz ciešanu? Jā, Hērods mūsu notikumā neļauj aizmirst šo esības pusi. Ļoti iespējams, mums visiem ir lielāka līdzdaļa pie Hēroda nekā mēs domājam, uz to norāda arī šis teksts. Viņš parāda katrā no mums mītošo infekciju. Egoisma radikālās konsekvences vienmēr ir drausmīgas. Tāda ir mūsu esības izvēle - starp dievišķo un egoistisko. Iedomāto gudrību un patieso Gudrību.

Tāpēc mēs vēlamies iet garīgo ceļu, lai aizvien dziļāk un pamatīgāk atzītu šo patiesību. Tas ir garš process, iekams to patiesi pieredzam. Kā gudrajiem - garš, garš ceļš, iet nozīmē katru dienu kaut ko darīt savā garīgajā dzīvē. Sākumā, zvaigznei atspīdot tikai atsevišķos mirkļos, tās ir tādas īsas atskārsmes, kā zibens uzplaiksnījumi, līdz tā kļūst par nemitīgi mirdzošu ceļa rādītāju manā dzīvē. Bet tas notiek tikai pēc tam, kad esmu uzdrīkstējies pagriezt muguru Hēroda pilij.

Jā, kurā brīdī gudrie kļūst īsti Gudri? Tikai pie Jēzus kājām. Tāpēc viņi vēlāk atgriežas atpakaļ pa citu ceļu. Jo, ja tas notiek, tad pašos pamatos mainās visa mūsu dzīves uztvere. Tā ir patiesa brīvība. Brīvība no sevis. Ceļš augstumos un dziļumos. Dvēseles ceļš allaž ir īstas cilvēktapšanas, patiesas cilvēciskās esības, Gudrības ceļš. Tāpēc ir vērts darīt visu iespējamo kā šiem austrumu gudrajiem, kas meklējumu dēļ liek uz kārts visu savu dzīvi, lai savas esības pamatu atrastu Jēzū. Un tas ir Gudri. Es meklēšu, iekams neatradīšu! Es nerimšos, iekams nekļūšu patiesi Gudrs! Par to vēsta visas t.s. lielās gudrības tradīcijas, kam ir maz sakara ar to, ko mēs savā ikdienā saucam par gudrību. Austrumu gudrie atstāja Jēzus bērnam savas dāvanas, ar kuru palīdzību, saskaņā ar leģendu, Jēzus vecāki var aizbēgt uz Ēģipti un izglābties no Hēroda vajāšanām. Gudrajiem ir ticis palīdzēts un nu palīdz viņi. Ko patiešām labu mēs varam šajā īsajā dzīvē viens otra dzīvē izdarīt? Kādas grāmatas autore par savu skolotāju reiz sacīja: "Viņš palīdzēja piedzimt manai dvēselei." Ar to pasacīts viss.

Palīdzēt dievišķā dzimšanai, kas jau ir klātesošs katrā cilvēkā, taču, iespējams, vēl sevi neatklāj ar mirdzumu, kas jau ir dots katram, taču, iespējams, vēl nav pietiekami ievērots, apliecināt to, ticēt tam par spīti visam - jā, tā ir pati lielākā lieta. Vai pie tā mēs cits citam varētu palīdzēt? Tas ir ceļš pretī lielajai Gudrībai. Āmen.

[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, ka tu mūs ved pretī patiesi Gudrai dzīvei. Ka pēc tam, kad mēs esam tik daudz izmaldījušies pa saviem maldīgās iedomātās gudrības ceļiem, mēs mācamies to Gudrību, kas atspīd Jēzus bērnā, to Gudrību, kas maina visu pasauli. Ļauj mums šo Gudrību sastapt un no tās mācīties dzīvot. Mēs visu sevi noliekam Tavās rokās, Jēzus vārdā lūdzot: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.

Latvijas Radio 1. programmas 03.01.2016. raidījuma "Svētrīts" transkripcija, audio šeit