Ievērojamā franciskāņu mūka, rakstnieka Ričarda Rora pārdomas par Rakstu interpretēšanu...

Foto: atrasts internetā, google.lv

Šīs pārdomas, kuras uzrakstījis arī Latvijā labi pazīstamais franciskāņu tēvs un ievērojams garīgais rakstnieks Ričards Rors, nebūs precīzs "vārds vārdā" tulkojums no oriģināla angļu valodā, tomēr tas būs maksimāli pietuvināts oriģinālam, lai nezaudētu domu gaitu un autora domas vēstījumu. Respektīvi, šis būs adaptēts tulkojums, lai arī latviešu lasītāji varētu iepazīties ar tēva Ričarda domām par Rakstu interpretēšanu, kas noteikti ir ļoti būtiska ikviena kristieša dzīves sastāvdaļa. Tulkojot tekstu, maksimāli to pielīdzināju autora dzīvai sarunai ar lasītāju, kas, manuprāt, ir daudz svētīgāk nekā tehniski no vienas valodas otrā pārnest tikai teikumu konstrukcijas. 

Tēvs Ričards mūs mudina atcerēties, ka šīs ikdienas pārdomas, kuras viņš raksta un kas ir pieejamas ikvienam interesentam savā e-pasta kastītē, nav kādas viņa personīgas idejas vai uzskati. Šīs pārdomas un arī sprediķošana pamatā ir balstītas uz nepārtraukto izglītošanos judeokristīgajā tradīcijā jeb rakstos un franciskāņu teoloģijā. Ričarda prātu un domāšanu ne mazāk kā citus nodarbina savveida pretrunas par to, kādu kaitējumu Bībele un Baznīca ir nodarījušas cilvēces vēsturē, tāpat kā bieži viņš tomēr ir pārsteigts, cik daudz labuma tās atkal ir atnesušas sabiedrībai. Tādējādi ir jābūt veidam, kā palielināt šo Baznīcai un Bībelei piemītošo labo, patieso un skaisto iespēju ietekmi un nākotni. Kā tēvs Ričards vienmēr atgādina, viņš nevar iedomāties, ka Dievs vēlētos, lai katra paaudze sāktu mūžīgās gudrības meklējumus no nulles.

Bez godīgas un skaidras hermeneitikas (mācība par interpretāciju, tās teorijām un metodēm) nav konsekvences vai autoritātes tam, kā mēs skaidrojam Bībeli. Tēva Ričarda metodika ir ļoti vienkārša un var šķist pat ļoti naiva - viņš mēģina interpretēt Rakstus kā viņš redz, kā Jēzus to darīja, vienvārdsakot, skatīties uz Rakstiem un tos skaidrot caur Jēzus acīm un sirdi. Jēzus mums mācīja un joprojām māca, kā praktiski lietot Dieva vārdu, ko ir nepieciešams uzsvērt un ko nevajag akcentēt. Jēzus lietojumā un skaidrojumā acīmredzami parādās, ka ne visi raksti ir radīti vienlīdzīgi. 

Viņš konsekventi ignorēja vai pat noliedza izslēdzošus, sodošus un triumfālistiskus tekstus savas paša jūdu tautības tekstos, tā vietā dodot priekšroku iekļaujošiem, žēlsirdīgiem un godīgiem Rakstu fragmentiem. Šajā vietā katrs pats to var pārbaudīt un par to pārliecināties. Jēzus nenoliedzami zināja, kuri rakstu fragmenti ir radīti, lai kalpotu kā ceļš, kā "šoseja" pie Dieva un kuri ir tikuši radīti kā attiecīgās kultūras, egoisma, baiļu, cilšu vai juridiski papildinājumi. Jēzus sevis paša iedvesmotos rakstus lasīja garīgā un ļoti selektīvā veidā, kas arī kļuva par pamatu apsūdzībām pret viņu, jo "viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji" (Mt 7, 29). Jēzus pat dedzīgiem un dievbijīgiem "Likuma skolotājiem" atbildēja, ka tie ir maldās: "Vai ne tādēļ jūs maldāties, ka nepazīstat nedz Rakstus, ne Dieva spēku?" (Mk 12, 24).

Jaunā Derība tika uzrakstīta grieķu valodā - valodā, kuru Jēzus neprata - trīsdesmit līdz septiņdesmit gadu laikā pēc Viņa nāves. No tā mēs varam izdarīt secinājumus, ka precīzi Jēzus vārdi nebija svarīgi nedz Svētajam Garam, nedz ir arī mums nepieciešami. Mums ir palikušas vien dažas vārdu lauskas no Jēzus, kuras viņš pauda savā dzimtajā, aramiešu, valodā. Tas mūs aicina kļūt pazemīgiem un tiekties pēc mūsu pašu pieredzes Augšāmceltajā Kristū iepretī tam, lai argumentētu pie grieķu valodas vārdiem un to laikiem. Literālisms jeb burtiskums nenoliedzami ir zemākais un vismazāk vērtīgais Rakstu nozīmes skaidrojums. Lasītājiem, kuri dodas dziļumos, svētie teksti atver bezgalīgas iespējas dzīvei un mīlestībai. Turpretī cilvēkiem, kuri grib būt pareizi vai meklē spēku, svētie raksti normālos apstākļos ir katastrofa. Mūsu, kristiešu, priekšteči - jūdi - dziļāku pieeju rakstu skaidrošanai sauca midrash, tas ir, ekstrapolēt stāsta secinājumus, lai atrastu vispatiesāko tā nozīmi. Tā patiešām ir nenobriedušu personību pieeja, lai ar Rakstiem attaisnotu verdzību, aparteīdu, Rietumu kapitālismu, nacionālismu, patērnieciskumu vai ikvienu citu "-ismu", kas kalpo mūsu egocentriskumam.

Jēzu par īpašu jūdu padara tas, ka viņš sacīja, ka viņa dievišķā izredzētība pirmoreiz vēsturē bija cilvēka brīvības un cieņas apliecinājums, tādēļ tā ir universāla un turpmāk to neierobežos ne tautība, ne laikmets. Dieva žēlastība raksturo mūsu kā cilvēcisko būtņu cieņu. Un Jēzus mācīja un iedrošināja ticēt, pamatojoties gan savā Dieva pieredzē, gan izskaidrojot jūdu svēto rakstu lasījumus (kas nostādīja viņu pretstatā ar priesteru kārtu). Jēzus apgalvoja, tiem sacīdams: "Likums saka un Es jums saku", to Marka evaņģēlija fragmentā atkārtodams septiņas (!) reizes (Mk 5, 17-48).

Mēs, cilvēki, esam mīlēti un īpaši izvēlēti, lai pieredzētu Dievu esošajā mirklī, nevis lai veidotu pieredzes krājumus. Patiesībā, ja jūtat, ka šo pieredzi nepieciešams aizsargāt, it kā tā būtu ierobežota vai nabadzīga, tas ir skaidrs pierādījums, ka pats neesat sasniedzis šo Mūžīgo Avotu. Pieredzei jāsākas ar kaut ko līdzīgu "es to ieguvu" sajūtu, līdz tas noved pie dalīšanās šajā pieredzē un Dieva klātbūtnē ar ikvienu. Kā Kens Vilbers brīnišķīgi sacījis: "Reliģiju aizsāk izredzētie, bet to jārealizē vispārēji, ņemot vērā, ka visi ir vienlīdzīgi un ikvienam ir vienādas tiesības un iespējas. Vienmēr!" 

Pārdomāsim klusumā šos vārdus un lūgsim Dievam, lai Viņš mūs uztur savā Patiesībā!