Ignāciskais garīgums: Atrast laiku vienatnei

Foto: atrasts internetā, momenti.lv

Aizvien vairāk ir tādu cilvēku, kuri neatkarīgi no tā, vai atrodas uz ielas sastrēgumstundā vai vakarā pēc darba mājās, vai bauda atpūtu nedēļas nogalē, vai atrodas ceļojumā atvaļinājuma laikā, regulāri pārbauda e-pastu un līdzi nēsā mobilo telefonu. Mēs jau esam pieraduši redzēt cilvēkus, kuri, nervozi spiežot pie auss telefonu, vienlaikus cenšas noķert taksometru, vai arī ceļotājus, kuri pārpildītā lidostā gaida savu reisu un ar klēpjdatora palīdzību izmisīgi raksta kārtējo vēstuli.

Šīs ierīces, protams, ir lieliskas, ja nepieciešams sazināties ar darbavietu, ģimeni un draugiem, tomēr tās atņem mums retos vienatnes brīžus, kas vēl atlikuši un kas nepieciešami pārdomām, klusumam un iekšējam mieram. Kur gan ir laiks, kas nepieciešams, lai "sevi savāktu", kā teiktu garīgie autori?

Tātad otra problēma - kā lai strādājošs cilvēks sabalansē vajadzību būt "atvērtam saziņai" ar vajadzību pēc vienatnes, kas ir veselīgas garīgās dzīves priekšnosacījums?

Reizēm šķiet, ka mēs nemaz nevaram ilgi izturēt, ja paliekam vieni vai "nekomunicējam". Taču tad, ja trūkst iekšējā klusuma, ir grūtāk ieklausīties savās vēlmēs, par kurām jau runājām. Kļūst grūti sadzirdēt "kluso, lēno balsi", kā Ķēniņu pirmajā grāmatā raksturota Dieva balss (1Ķēn 19,12). Ja tavas acis ir pielipušas viedtālruņa ekrānam un ausis aizbāztas ar portatīvā atskaņotāja austiņām, būs grūti saklausīt to, kas notiek tevī pašā. Ja samazināsi šo ierīču lietošanu un tūlīt neatbildēsi uz katru e-pasta vēstuli un telefona zvanu, tu varbūt iegūsi kaut nedaudz miera.

"Dziļumi sauc dziļumus," teikts 42. psalmā. Bet ko iesākt, ja tu nespēj saklausīt dziļumus?

Vienatne un klusums mums dod iespēju arī dziļākā līmenī būt saistītiem ar citiem cilvēkiem, jo mēs esam saskarē ar savu dziļāko daļu - Dievu. Un, iepazīstot Dievu, mēs labāk spējam atrast Dievu citos cilvēkos un tiekam atbrīvoti no vientulības. Tāpēc reizēm, lai "pieslēgtos", tev ir "jāatslēdzas".

Starp citu, ja elektroniskā pasaule tevi ir pilnīgi iesūkusi sevī, ja tu esi apsēsts ar e-pasta pārbaudi un atbildēm uz telefona zvaniem, tad tu vairs nespēj piedzīvot neparastus pārsteigumus, ko piedāvā apkārtējā pasaule. Izvērtes lūgšana mums palīdz ne tikai skaidrāk apzināties Dieva klātbūtni pagātnē, bet arī (ja izvērti praktizējam regulāri) tagadnē. Bet tad, ja tu vienmēr esi "pieslēdzies" citiem, tu šo Dieva klātbūtni vari palaist garām.

Vienatne ir vajadzīga arī cilvēka fiziskajai veselībai. Sniegt sev vienatnes dāvanu nozīmē piešķirt sev laiku atpūtai un norisēm, kas ir nepieciešamas veselīgai dzīvei. To var īstenot tā, proti, pasakot nē lietām, kuras tu nevari paveikt. Pateikt nē nebūtiskajam un tā izvairīties no pastāvīgās steigas, kas dažreiz raksturīga mūsu dzīvei, ir veids, kā teikt jā līdzsvarotākam dzīves stilam.

Psihiatrs Edvards M. Helovels grāmatā ar jauku nosaukumu "Traki aizņemts: pārstiepies, pārsolījies un gatavs salūzt" raksta, ka patoloģiska pārstrādāšanās var ne tikai atspoguļot mūsu reālo laika trūkumu, bet arī maskēt problēmas, kas ir tā visa pamatā. Pārmērīga aizņemtība, viņš norāda, dažreiz iedarbojas kā sava veida narkotika un var kalpot arī kā sabiedriskā statusa simbols. Mēs varam arī baidīties no tā, ka, tiklīdz samazināsim tempu, vairs nebūsim apritē. Izmisīgi skrienot no viena darba pie otra, mēs izvairāmies no saskares ar dzīves realitāti - nabadzību, nāvi, globālo sasilšanu. Un, viņš saka, mēs varam arī nezināt, kā nebūt aizņemtam.

Regulāri rast laiku lūgšanai un vienatnei, panākot to, ka darbs mijas ar atpūtu, kaut arī aizņemtība ir liela, - tas ir būtiski, lai cilvēks kļūtu kontemplatīvs darbībā. Tas nenozīmē, ka tev jābūt slinkam. Nebūt ne. Tomēr kontemplācijas iespējas samazinās, ja tu visu laiku esi stresā, novārdzis vai gatavs sabrukt aiz noguruma.

Fragments no Džeimsa Mārtina SJ grāmatas "Jezuītu ceļvedis (gandrīz) visā. Garīgums reālajai dzīvei"