Juris Rubenis: Debesu jeb Dieva valstība ir šeit, šajā mirklī - piedzīvo to!

Foto: mācītājs Juris Rubenis; atrasts internetā, google.lv

Uzsākot Adventa laiku, mēs ieklausīsimies Svēto Rakstu vārdos, kurus mēs lasām Lūkas evaņģēlija pirmajā nodaļā: "Un Marija sacīja: "Mana dvēsele augstu teic Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņu bīstas. Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos. Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos. Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā."" (Lk 1, 46-53) Āmen.

Dažreiz man šķiet, ka katram mācītājam kļūst diezgan neomulīgi no sajūtas, ka no mums, mācītājiem, no tiem, kas sprediķo, un kas sprediķo dažkārt vairākas reizes nedēļā, vienmēr gaida kaut ko jaunu. Savādā kārtā Jēzus atkal un atkal atkārtoja, patiesībā, tikai vienu sprediķi. Protams, aizvien atkal atšķirīgos veidos, bet īstenībā viņš uzrunāja cilvēkus, savus klausītājus, vienmēr par vienu un to pašu, pasludinot to, ko viņš sauca par Debesu valstību. Un tam būtu jābūt mūsu galvenajam tematam vienmēr. 

To, kas ir domāts ar vārdiem "Dieva valstība", var mēģināt mūsdienu cilvēkam tulkot dažādos veidos - nu, piemēram, kā mūsu esības kopējā bilde, Dieva valstība ir mūsu dzīve, esība, realitāte, kā tā patiesībā, galu galā, pēdīgi izskatās, ja mēs redzam visu, dziļumus un augstumus. Ja kādā mirklī mēs pamostos un ieraudzītu pilnīgi visu kas ir, mēs redzētu Debesu valstību. Lielākais izaicinājums ir atklāt mūsu esību kā Dieva vai Debesu valstību. Tas atnes pārmaiņas. Radikālas. Kā šis vārds "radikāls" burtiski nozīmē - "līdz saknei"  - ejošas pārmaiņas. Tas apgriež visu ar kājām gaisā. 

Nu kā tas ir izsacīts skaistajos Marijas vārdos, kurus mēs tikko dzirdējām: "Mana dvēsele augstu teic Kungu, kurš izklīdinājis sirdsprātā lepnos, nogāzis varenos no troņiem, paaugstinājis pazemīgos, izsalkušos piepildījis ar labumiem un bagātos aizraidījis tukšā." Jā, Marijas sacītais ir radikāli vārdi, par lielu radikālu patiesību, ko īpaši mūs mudina ieraudzīt katrs Adventa laiks. Tā ir Dieva valstība. Te jau ir viss nepieciešamais citai, jaunai dzīvei. Mums ir tikai jābūt vērīgiem un uzmanīgiem.

Saistībā ar to, Adventa laikā, kas mūs ved cauri četrām svētdienām, būtu nozīmīgi pārdomāt un sev uzdot četrus jautājumus. Jēzus pavisam skaidri saka, ka Dieva valstība ir mūsu vidū, ka tā ir klātesoša. Tagad un šeit. Cik savādi, ka cilvēki ir iemanījušies to aizskaidrot tālu projām - nākotnē, kādās citās sfērās, pēc šīs zemes dzīves. Iespējams, tas ir ticis darīts tāpēc, ka bija vieglāk turēties pie likumiem un praktizēt rituālus tā vietā, lai tagad un šeit sastaptos ar Dievu un ļautu Viņam sevi pārveidot. Taču patiess garīgums nozīmē vissvarīgākais notiek tagad un šeit. Nedzīvo pagātnē, nesteidzies nākotnē, pamosties šim mirklim. 

Sastapšanās ar Dieva valstību, patiesas pārvērtības cena ir augsta. Proti, īsta pārvērtība nozīmē, ka visas mūsu lojalitātes iepretī varai, panākumiem un kontrolei, tā saucamās mūsu debesu valstības, jāsamaina ar Jēzus valdīšanu un Dieva valstību. Un tagad es pasacīšu ko ļoti traku, bet es ļoti ceru, ka jūs saklausīsiet, ko es jums gribu pateikt - tas nozīmē, ka ir tikai viena vienīga, absolūta realitāte. Un, attiecībā pret to, viss pārējais ir relatīvs. Saprotiet? Bez izņēmumiem, viss mums svarīgais iepretī Dieva valstībai ir relatīvs. Pat baznīca, pat tautība, pat nacionālā drošība, pat mūsu spēks un īpašumi, pat mūsu identitāte un pat mūsu labais vārds. 

Raugoties uz Dieva valstību, visas mūsu drošības mums jāuztver kā otrā šķiras lietas, jo tikai tā tu Dieva valstību vari īsti satikt. Nav grūti saprast, vai ne, kāpēc tik maz cilvēku uzdrīkstējušies dzīvot no Dieva valstības. Jo tas ir ļoti neprātīgs pasākums. Protams, ka mums ir jāstrādā arī cilvēku veidoto institūciju ietvaros, lai īstenotu vismaz relatīvu taisnīgumu. Taču mums nav jāiedomājas, ka mūsu radītās sistēmas jelkad spēs radīt Dieva taisnību vai atvest Dieva valdīšanu. Ja kāds tam visā nopietnībā tic, viņš, vēlākais, savas dzīves otrajā pusē, piedzīvos rūgtu vilšanos. 

Un pirmais jautājums, ko mēs varētu sev uzdot un pārdomāt, varētu tikt formulēts: "Kur es savā dzīvē meklēju laimi, drošību un piepildījumu un kas traucē manā dzīvē ienākt Dieva patiesībai?" Mēs parasti sliecamies, pirmām kārtām, raudzīties uz mērķi nevis uz ceļu. Bet garīgā gudrība māca, ka tieši ceļš ir pati svarīgākā lieta. Ceļš, pa kuru ejam, nosaka mērķi, kuru sasniedzam. Mūsu ceļš nosaka to, kur mēs nonāksim. Ja mēs manipulējam ar savu dzīves ceļu, mēs nonāksim pie manipulējama, paštaisīta dieva. Ja turpretī ļaujam sevi uzrunāt, pievilkt un pārveidot mīlestībai, mēs varam nonākt pie patiesā Dieva. Taču mēs nekad nespēsim sasniegt Dievu ar mūsu pašu radītām metodēm un tehnikām, it kā mēs varētu padarīt Dievu par mūsu ego īpašumu vai personisku trofeju. 

Kad farizeji Jēzum jautā, kad nāks Dieva valstība, Jēzus atbild: "Dieva valstība nenāks ārēji redzamā veidā. Tā nenāks tā, ka to varēs izrēķināt. Nevarēs arī sacīt - redzi, šeit vai tur." Dieva valstību nevar atrast, skrienot līdzi kādam, mūsuprāt, gudram vai svētam cilvēkam. Citiem vārdiem - Dieva valstību nevar sasniegt kādu atdarinot vai sekojot kādai ideālai sistēmai. To var atrast tikai redzīgi meklējot savā dzīvē, tajā dzīvē, ko Dievs ir iedevis man, tagad un šeit. Pāvils raksta: "Te ir piemērotākā vieta. Tagad ir piemērotākais laiks."

Otrs jautājums, ko mēs būtu mudināti domāt, varētu skanēt: "Cik lielā mērā mana pievēršanās mērķim man traucē doties ceļā pie mērķa?" Šajos Marijas vārdos, tā saucamajā Marijas slavas dziesmā, mēs dzirdam to, kas atbalsojas visā Jēzus mācībā - proti, ir trīs lieli traucēkļi, kas kavē Dieva valstības atnākšanu pie manis. Tā ir mana pieķeršanās iedomām par sevi, pieķeršanās varai un pieķeršanās īpašumiem. Ir vērts par to mierīgi pārdomāt. Marijas vārdiem sakot, Dieva valstības atnākšana pie sevis traucē sirdsprātā lepnie, varenie savos troņos un tie, kas atraduši visu savu drošību mantā. Visi šie cilvēki, Marija saka, "tiks izklīdināti, nogāzti, aizraidīti tukši". Tas nav sods, bet iespēja pamosties, konfrontēties ar savu izvēļu sekām. 

Mūsu atkarības, mūsu fiksācijas un iekrampēšanās lietās ir lielākie šķēršļi Dieva sastapšanai. Dieva valstība nepieder nevienam cilvēkam, tu vari tajā tikai piedalīties. Marija dziļi un apbrīnojami vienkārši mums to skaidri parāda. Ceļš, tā ir izšķirošā lieta, kas mums ir jāpamana. 

Vai jūs kādreiz esat domājuši, ka tik bieži lietotais vārds "mūžība" saka kādu ļoti svarīgu patiesību? Ka tāda statiska mērķa, kā mēs iedomājamies, cilvēki, īstenībā nav. Mūžība saka, ka mūsu dzīve būs bezgalīgs ceļš. Bezgalīga attīstība kopā ar Dievu. Dažus varbūt tas var uztraukt, bet, man liekas, dažiem cilvēkiem absolūti atbrīvojoša un skaista pieredze. 

Trešais jautājums, kuru mēs varētu uzdot: "Cik lielā mērā iedomas par sevi, vara un īpašumi man traucē nonākt Dieva valstībā?" Jā, kā mums iemācīties tā uztvert dzīvi un dot to tālāk kā to spēja Marija no Nācaretes. Mēs bieži sliecamies mūsu dzīvi vadīt un organizēt nevis vienkārši atvērti un vērīgi dzīvot. Mēs esam pārpludināti no piedāvājumiem un gandrīz noslīkuši iespēju daudzumā. Mēs no agras jaunības tiekam trenēti kļūt par mūsu dzīves menedžeriem, īstenot lietas pareizajā ceļā. Tas noteiktās jomās nav slikti, taču ja mēs šādu dzīves modeli pārnesam uz mūsu garīgo dzīvi, viss kļūst nepatiess un neīsts. Nekas vairs nedarbojas. Jo, redziet, Dieva garu, dzīvību vai esību mēs nevaram menedžēt, vadīt vai manipulēt. Patiesībā te ir runa par nebrīvā un apgrūtinātā cilvēka spēju atraisīties no visa un atvērties tam, kas mums vienmēr tiek dāvāts par velti. 

Garīgā dzīve tik daudz nav runa par kaut kā iegūšanu kā par atraisīšanos. Lai kas jauns varētu dzimt, man nav kaut kā īpaši jāsagatavo vieta. Nē, tai vienkārši ir jābūt tukšai. Zīmīgi, ka jau agrīnie baznīctēvi uzsvēra, ka spēja iztukšoties, atbrīvoties ir daudz nozīmīgāka par garīgiem sasniegumiem. Līdzīgi kā saka Jēzus savā Kalna runā: "Laimīgi, svētīgi garā nabagie, jo tādiem pieder Dieva valstība!" Tu esi laimīgs, ja tu esi tik nabags, ka tevī ir vēl vieta Dievam. Marija ir šādas pilnīgas iztukšošanās no sevis un pilnīgas atvērtības jaunajam tēls. Runājot par Mariju, Bībele nekad nav uzsvērusi viņas morālo cienīgumu, sasniegumus vai sagatavotību, bet tikai viņas pazemīgo uzticēšanos un atvērtību. Tāpēc viņa mums mūsu pašu ierobežotajās dzīvēs sniedz tik bezgala lielu cerību. 

Ja mēs mēģināsim Dieva garu menedžēt vai garīgo dzīvi veidot ar mūsu piepūli, mēs nekad pasaulē neatnesīsim Kristu, bet tikai sevi pašus. Marija nevada, nekontrolē, neieķeras lietās un priekšstatos, viņa saka vienkāršu "jā" un atveras jaunajam. Viņā ir vieta jaunajam. Visa viņas būtība ir tukša telpa Dieva ienākšanai. Tikai tā sākas kas patiesi jauns, kas maina ne tikai vienu cilvēku, bet veselus laikmetus.

Un visbeidzot ceturtais jautājums, ko mēs varētu sev uzdot un pārdomāt, skanētu: "Kādā veidā es cenšos savu dzīvi menedžēt tā vietā, lai to vienkārši, atvērti un vērīgi dzīvotu?" Jā, tikai vienu vienīgu lietu dažādos veidos un formās mums grib pasacīt Jēzus - Dieva valstība nav kaut kur tālu projām vai tikai vēl ceļā pie mums. Nē, Dieva valstība ir jau klāt. Tagad un šeit. Mosties tai! 

Ja to aptveram, tad Advents ir sasniedzis mērķi. Un ieraudzīt mūsu realitāti ar atvērtām acīm un atvērtu sirdi, tādu, kāda tā ir, nozīmē sākt Dieva valstībā dzīvot! Āmen.

[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu tēvs, ka Tavs aicinājums par Debesu valstību vienmēr skan pār mums. Mēs pateicamies, ka pēc svarīgākā mums nav nekur tālu jāmeklē vai tālu jāiet, ka pats svarīgākais vienmēr ir šeit, šinī mirklī. Šinī mirklī Tu mūs mudini pamosties un sastapties. Šinī mirklī Tu esi klātesošs tik pilnā mērā, cik vien tas ir iespējams. Ļauj arī šajā Adventa laikā mums būt pietiekami drosmīgiem un varbūt radikāliem, lai mēs sadūšotos pamosties un kļūt apzinātāki, lai pieredzētu Tavu vienmēr esošo mīlestības klātbūtni un lai tā varētu mainīt mūsu dzīvi. Ļauj, lai būtu aizvien vairāk cilvēku, caur kuriem Debesu valstība kā caur durvīm varētu redzami ienākt šajā pasaulē. Esi ar mums, mēs noliekam visu sevi Tavās rokās, Jēzus vārdā lūdzot: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.

Latvijas Radio 1. programmas 6.12.2015. raidījuma "Svētrīts" transkripcija, audio šeit