Juris Rubenis: "Jonas zīme"

Foto: atrasts internetā, google.lv

Šīrīta pārdomām mēs uzklausīsim vārdus, kurus lasām Mateja evaņģēlija 12. nodaļā: "Tad pie viņa vērsās rakstu mācītāji un farizeji un sacīja: "Skolotāj, mēs no tevis vēlamies kādu zīmi redzēt." Jēzus tiem atbildēja: "Samaitāta un laulības pārkāpēju paaudze meklē zīmi, bet cita zīme tai netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme. Kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija milzu zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls trīs dienas un trīs naktis būs zemes sirdī." (Mt 12, 38-40). Āmen.

Daudzi cilvēki, ļoti iespējams, pat katrs cilvēks savā dzīvē vismaz reizi ir nonākuši situācijā, kurā ir sacījuši: "Es vairs neko nesaprotu!" Es vairs nesaprotu, kas un kāpēc notiek manā dzīvē. Tā ir daudziem pazīstama nepatīkama pieredze. Un tomēr, dīvainā kārtā, tieši šajos brīžos var dzimt nozīmīgākās, dziļākās atziņas. 

Mateja evaņģēlijā farizeji Jēzum jautā: "Parādi mums kādu zīmi!" Pierādi, ka tu esi Dieva sūtīts, ka caur Tevi runā Dievs. Jā, kā lai mēs zinām, ka Jēzū uz mums runā Dievs vai, mazliet plašāk jautājot, kā lai zinām, ka mūsu dzīves pretrunīgajos notikumos darbojas un runā Dievs? Jēzus toreiz farizejiem un tagad mums atbild, ka nekāda cita zīme netiks dota kā vien Jonas zīme. Ko nozīmē šis mīklainais apzimējums "Jonas zīme"? Vecajā Derībā varam izlasīt pāris lapaspušu plāno pravieša Jonas grāmatu, kurā vēstīts par kādu cilvēku Jonu, kam Dievs liek doties uz tolaik lielāko kultūras centru Ninīvi un pasludināt tās iedzīvotājiem, ja tie nemainīs savu kļūdaino dzīvi, visa pilsēta ies bojā. 

Jona, protams, izbīstas no šāda uzdevuma un grib aizbēgt no Dieva, iekāpdams kuģī, kas ved pretējā virzienā. Taču kuģis nonāk milzu vētrā un kuģa komanda, nojauzdama, ka šī vētra ir kaut kā saistīta ar Jonu, pārmet viņu pāri bortam. Taču ar to šī cilvēka neparastie dzīves notikumi nebeidzas. Viņu aprij milzu zivs, kuras vēderā, tātad - iracionālās šausmās, pilnīgā tumsā un neziņā, Jonam jāpavada trīs dienas, iekams zivs viņu izspļauj krastā, dienas gaismā, netālu no Ninīves, uz kuru Jonam tomēr jādodas. Viņam jāpieņem savas dzīves neparastais uzdevums, savas dzīves apslēptā jēga, kas izrādās dziļi savīta ar citu, viņam pilnīgi nepazīstamu cilvēku, dzīvēm. Īsi sakot, kāds šķietami bezjēdzīgs un briesmīgs notikums piešķir jaunu jēgu visai dzīvei, bet, protams, Jona to saprot tikai vēlāk. Tikai vēlāk. Pirms tam ir bailes, izmisums, tumsa, neziņa, šausmas, jautājumi kāpēc, par ko. Pirms tam šķiet mana dzīve iet bojā briesmīgu un nesaprotamu notikumu virpulī, kurā vismazāk iespējams nojaust kādu Dieva nodomu. 

Droši vien daudzi cilvēki ir pieredzējuši tik dziļu izmisumu, ka to vislabāk var izsacīt šis tēls: "Tu jūties it kā tumšā briesmoņa vēderā". Neskaidrībā, izmisumā, nezinot, kurp viss notiekošais mani ved. Jonas zīme vēsta par cilvēka likteni, kas cauri izmisumam un neziņai piedzīvo lielāko dzīves pagriezienu. Tik lielu, ka Jēzus to salīdzina ar sev priekšā stāvošo nāvi un augšāmcelšanos. Tas ir kā mirt un augšāmcelties. Jona šķērso tumsas pilnu, nesaprotamu izmisuma brīdi, taču šī brīža atslēga ir tā, ka Jona, tur, tumšajā zivs vēderā sarunājas ar Dievu, tur notiek saruna, kas izrādās, nav varējusi notikt nevienos citos apstākļos. Tāpēc tur dzimst pilnīgi jauna izpratne par dzīvi un šī baigā pieredze pārvēršas par Jonas dzīves pašu nozīmīgāko notikumu. 

Lai aprakstītu šo pieredzi, kopš viduslaikiem tiek lietots jēdziens "dvēseles vai dzīves tumšā nakts". Dvēseles tumšā nakts ir situācija, kad tu vairs neko neredzi, neko nekontrolē, neko nesaproti, neko nezini. Bet tieši tāpēc beidzot var notikt pats lielākais. Parasti runājot par dzīves tumšo nakti domājam nelaimes un sāpīgas pieredzes. Mēs zinām, ka neviens cilvēks no tādām nav pasargāts. Taču vai neesat pamanījuši, ka dziļāk ielūkojoties savas dzīves notikumos, aizvien grūtāk paliek izskaidrot starpību starp notikumiem, kurus saucam par labiem un tos, kurus saucam par sliktiem. Jo daudzi notikumi, kurus no viena skatupunkta varētu saukt par sliktiem, pēc īsāka vai garāka laika, raugoties no cita skatu punkta, atklājas kā labi, noderīgi un būtisku pieredzi dodoši. Es domāju, katrs cilvēks atradīs līdzīgu pieredzi savā dzīvē. Protams, šāda nezināšana par to, kas īsti notiek manā dzīvē, nespēja novērtēt savas dzīves notikumus daudzu cilvēku izpratnē pati par sevi liksies kā slikta lieta. Tikt konfrontētam ar dzīves noslēpumaino, manis nekontrolējamo pusi pirmajā brīdī var likties ļoti uztraucoši, taču ar laiku tajā atrodam neizmērojamu mierinājumu. Es pakāpeniski mācos sadzīvot ar to savas dzīves daļu, par ko neko nav iespējams zināt. To var tikai piedzīvot. Es mācos uzticēties savai Dieva dotajai dzīvei un tās mācību stundām. 

Viens no dzīves nakts lielajiem ieguvumiem ir atziņa, ka es pats nespēju kontrolēt savu dzīvi. Tā, protams, nav vienkārša atziņa. Īpaši aktīviem cilvēkiem, kas uzskata, ka viņi ne tikai var dzīvi kontrolēt, bet arī, ka viņiem tā ir jākontrolē. Tieši tāpēc dzīves tumšās nakts pieredze ir tik vajadzīga, jo tā mūs dara brīvus no mūsu ilūzijām. Savā veidā dvēseles nakts notiek katra cilvēka dzīvē. Svarīgi zināt, ka tā ir daudz vairāk nekā vienkārši nelaime. Tā ir dziļa pārmaiņa, kustība pretī neaprakstāmai brīvībai un priekam. Jā, ceļš no nāves uz augšāmcelšanos. Tāpēc to sauc par dvēseles tumšo nakti, jo šis vārds izsaka mūsu esības apslēpto, nezināmo, mums neredzamo pusi. Līdzīgi kā naktī ir grūti saskatīt lietas, arī dziļākās norises attiecībās starp Dievu un cilvēku mūsu parastajai dienas apziņai ir apslēptas. Viduslaiku spāņu mistiķa Krusta Jāņa izpratnē šī tumsa ir nevis kas ļauns, jo vārds "tumsa" mums parasti ar to asociējas, bet kas svēts un bijājams. Jānis saka, ka "dvēseles nakts ir laimīga, priecīga, ceļu rādoša, absolūtas žēlastības pilna". Tas ir slepenais, apslēptais ceļš, kurā Dievs mūs ne tikai atbrīvo no atkarībām, bet arī ved mūs pie mūsu patiesās būtības. 

Krusta Jānis savā dzejā to apraksta šādos vārdos: "Ak, ceļa rādītāja nakts! Ak, nakts, daudz mīļāka par dienu! Ak, nakts, kas vieno mīlētāju ar mīlēto, pārvēršot mīlēto mīlētājā." Mūsu dzīves un dvēseles pārmaiņas vienmēr notiek mums apslēptā veidā. Mēs nekad nezinām kā, Tumšā nakts trenē uzticēšanos Dievam. Jo, ja garīgās lietās domājam, ka paši zinām, kurp iet, tā visbiežāk ir zīme, ka maldāmies. Dieva tumšā nakts ļauj mums izlauzties no mūsu pašu radīto priekšstatu cietuma. Tāpēc tumšā nakts, kā Jānis no Krusta saka, var būt ceļa rādītāja un tāpēc tā var būt mīļāka nekā diena. Dažas lietas Dievs var cilvēkam iedot tikai apslēptībā. Dažas pārmaiņas mūsos var notikt tikai tāpēc, ka mēs savu dzīvi nekontrolējam. Jo pretējā gadījumā mēs tās apstādinātu un nepieļautu. Tas nozīmē, ka mūsu dzīves nesaprotamā, tā saucamā tumšā daļa, ir mūsu pašu interesēs un tikai, pateicoties tai, mūsu dzīvēs var notikt tas, ko Dievs vēlas mums iedot. Taču maksa par to nozīmē laiku pa laikam nonākt situācijās, kurās izsaucamies: "Es vairs neko nesaprotu!" 

Mēs dzīvojam laikmetā, kurā mums iestāstīts, ka noslēpumi pastāv tikai tādēļ, lai tiktu atrisināti. Tāpēc daudzu cilvēku izpratnē noslēpums ir savā ziņā ienaidnieks. Nezināšana šķiet kā vājums. Taču dvēseles nakts mūs māca kļūt kā bērniem. Bērniem, kas draudzējas ar noslēpumu. Un, galu galā, tajā iemīlas. Un šajā mīlestībā es atklāju pieaugošu mīlestību būt tam, kas esmu. Būt personai, kas allaž ir tapšanā un tāpēc nekad nav definējama līdz galam. 

Tumšā nakts jeb, kā to dažkārt sauc, "svētā nezināšana", ir ceļš uz pilnīgu brīvību. Protams, atraisīšanās no vecajiem dzīves ceļiem ir sāpīga, dažkārt šķiet pat iznīcinoša. Sākumā tā gandrīz vienmēr izskatās šausmīga. Tikai noslēgumā, dažkārt pēc daudziem gadiem, mēs atskārstam, ka tā darbojusies mūsu labā. Varam saprast, kāpēc uz jautājumu pēc zīmes, vai dzīvei ir jēga, vai Dievs ir klātesošs arī manā dzīvē, Jēzus atbild: "Nekāda cita zīme netiks dota kā vien Jonas zīme". Tā ir Jonas zīme. Dvēseles tumšā nakts, kas negaidīti, vienmēr biedējoši un dziedinoši ienāk katra cilvēka dvēselē. Tā apliecina, ka Dievs, lai arī man apslēptā veidā, nemitīgi ir klātesošs manā dzīvē. Tu vari uzticēties tam. Tu vari pamēģināt dzīvot uzticībā un tu pieredzēsi, kā katra nāve galu galā vienmēr ved uz augšāmcelšanos. Āmen.

[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, par mūsu dzīves redzamo un arī neredzamo pusi. Mēs pateicamies par tiem notikumiem, kas reiz mums ir sāpējuši, bet uz kuriem šodien atskatoties, mēs redzam, tie ir bijuši tik svarīgi un pamodinoši, un vērtīgi mūsu dzīves ceļā. Mēs pateicamies par dāvanām, kuras saņemot mēs esam priecīgi un arī par tām dāvanām, kuras saņemot mēs esam bēdājušies. Ļauj mums pieņemt šo brīnišķīgo noslēpumu - mūsu dzīvi. Ļauj uzticēties tās gaišajai, redzamajai un neredzamajai, tumšajai pusei, un ļauj pieredzēt, kā šis ceļš, Tava klātbūtne, mūs ved cauri visām nāvēm. Pretī Augšāmcelšanās mirklim. Caur Tavu Dēlu Jēzu Kristu, mūsu Kungu, kura vārdā mēs lūdzam: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.

Latvijas Radio 1. programmas 1.11.2015. raidījuma "Svētrīts" transkripcija, audio šeit.