Mācītājs Juris Rubenis: «Klusums maina cilvēku izpratni par Dievu»
Foto: unsplash.com, Gabriel Pangilinan
Mūsu šī rīta pārdomām mēs uzklausīsim lasījumu no Vecās Derības, 1. Mozus grāmatas 2. nodaļā, kur pirmajos trijos pantos mēs lasām: "Un tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. Un septītajā dienā Dievs pabeidza savu darbu, ko bija darījis, un septītajā dienā viņš mitējās no visa sava darba, ko bija darījis. Un septīto dienu Dievs svētīja un darīja to svētu, jo tajā dienā viņš mitējās no visa sava darba, ko bija darījis radīdams." Āmen.
Mēs esam aicināti apstāties pie vienas no lielajām Svēto Rakstu tēmām - KLUSUMA. Ir vairākas, t.s., LIELĀS Rakstu tēmas. Viena liela tēma, kā mēs zinām, ir, piemēram, Vārds, bet ne mazāk svarīgs temats Svētajos Rakstos ir vārds "klusums".
Un par klusumu mums zīmīgā kārtā mudina pārdomāt šīs dažas rindas, kas apraksta radīšanas noslēgumu, šo, patiesībā vārdos neizsakāmo, sarežģīto, daudznozīmīgo procesu, kura laikā Dievs rada Esību, noslēdzas septītā diena vai septītais periods, kurā Dievs NEDARA NEKO, bet IR KLUSS un VĒROJOŠS iepretī sevis radītajai pasaulei.
Zīmīgi, ka pirmais norādījums uz klusumu un mieru atrodams jau pirmajās Bībeles lapaspusēs, radīšanas stāstā, septītajā dienā - sabatā, kas liek mums no jauna palūkoties uz septītās dienas vai svētās dienas - svētdienas, jēgu un dziļāko nozīmi.
Tā ir MIERA diena, kurā nekas jauns netiek radīts, pat Dievs ir kluss.
Vai jūs neesat domājuši, ka tas ir ļoti neparasti, ka radīšanas aprakstā ir pievienots apraksts septītajai dienai, kas grib pasvītrot, ka Dievs ŠAJĀ DIENĀ NEDARA NEKO. Vai jūs parasti aprakstāt tādā veidā savu darbošanos? Nu, piemēram, vai kāds no jums dodaties pie sava priekšnieka un sakāt: "Sešas dienas es darīju to, to, to un vēl to, veicu šādus uzdevumus, bet septītajā dienā - nu tad gan es atpūtos un es nedarīju pilnīgi neko! Es patiešām pilnīgi nedarīju neko!" Šādā veidā mēs neaprakstām savu darbošanos. Mums kā tādiem aktīviem cilvēkiem gribas pievērst visu savu uzmanību uz darbību, un ja mēs aprakstām darbību, tad ar darbību šis apraksts sākas un noslēdzas. Cik neprasti!?
Bībele, lai aprakstītu pašu lielāko darbu Esībā, pasaules radīšanu, to apraksta tā, ka šajā aprakstā ir daļa KLUSUMAM un MIERAM. Septītā diena vēstī par sabatu kā radīšanas darba piepildījumu, gribot pasacīt, ka arī miers un klusums, vērošana ir radīšanas daļa. Vai Dievam ir jāatpūšas no sava darba, mēs saprotam, nē.
Septītā diena NAV ATPŪTA NO RADĪŠANAS, bet - ATPŪTA RADĪŠANĀ. Viss ir šeit, viss ir labs, nekam vairs nav jātiek pievienotam.
Un, ziniet, ko tas nozīmē? DIEVS PATS IR KLUSUMS! Jā, jā, Dievs šajā radītajā pasaulē ir reprezentēts kā klusums. Viņš vienmēr tur paliks kā klusējošs, klātesošs, mīlošs spēks.
Un tādēļ no cilvēka tiek prasīts sešas dienas dari darbus, bet septītajā dienā ir sabats, kad jāatpūšas, tas ir svēts Kungam.
Pievērsties klusumam, apstāties, īsti svinēt svētdienu nozīmē satikties ar Dievu, kas vienmēr ir klātesošs klusumā.
Mūsu dzīvē ir ļoti liela nozīme aktivitātei, bet tikpat liela nozīme vērībai. Ir ļoti svarīgi, ka mēs sakām vārdus, bet vēl svarīgāk, lai vārdi varētu dzimt no piepildīta klusuma. Zīmīgi, vai ne? Ka klusums ir radīšanas, darbošanās daļa. Ka šo darbību, visu, ko mēs darām šajā pasaulē nav iespējams saprast bez klusuma, neapstājoties un neieskatoties tajā, kas ir noticis.
Zīmīgi ir tas, ka svētā diena, ļoti pasvītrotā veidā ir NEKĀ NEDARĪŠANAS diena.
Tātad, tas ir ielikts mūsu radīšanā, ka dzīvot nozīmē nemitīgi atrast laiku klusumam un mieram, kurā mēs patiešām beidzam rosīties, darīt to, ko mēs visu laiku darām.
Un jūs jau zināt - darbošanās formas var būt dažādas. Cilvēki parasti sešas dienas dara vienas lietas un septītajā dienā viņi dara atkal citas lietas! Bet stāsts ir par apstāšanos, par kaut kā cita darīšanu - par vērošanu, par mācīšanos no tā Principa, ko mums rāda Dievs - septītajā dienā Viņš ir klātesošs, Viņš vēro, Viņš klusē un ir uzmanīgs!
Šis klusums ir daļa no stāsta par to, kā tika radītas debesis un zeme. Bet ja mēs palūkojamies citos Bībeles tekstos, mēs redzam, kā šī klusuma līnija, lielā tēma iet cauri visai Bībelei. Mēs redzam, ka klusums ļoti bieži ir kā Dieva pieredzes vai satikšanas vieta. Mēs, cilvēki, nemitīgi esam ceļā pie šī klusuma, tas pieder pie mūsu cilvēciskās esības, ka tas, kas jau šeit ir soli pa solim jāīsteno ikdienā. Dažādos Bībeles tekstos ir sacīts, ka viena pati paļāvības pilna vingrināšanās klusumā, kas vērsta uz Dievu, vērīgs klusums jau dāvā Dieva atziņu un dziedināšanu.
Piemēram, psalmos mēs lasām; "Esi kluss Kunga priekšā un gaidi uz Viņu! Tiešām mana dvēsele ir klusa savā svētcerē uz Dievu, no Viņa nāk mana palīdzība. Tiešām, esi klusa, mana dvēsele, vērzdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība." (sal. Ps 62, 6) Jesajas grāmatā mēs lasām: "Tā saka Kungs Dievs: atgriežoties un paliekot mierā, jūs būtu glābti. Klusi un paļāvīgi jūs būtu vareni. Bet jūs negribat." (sal. Jes 30, 15) Jā, nereti ir situācijas, kad mēs varam nonākt pie atrisinājuma nevis aktīvi un bezjēdzīgi darbojoties, bet paliekot mierā, apklustot. Mēs spējam, drīkstam, varam ieraudzīt to, ko skrienot ikdienā mēs nepamanām un nedzirdam. Bībele neslēpj, ka klusums, vienatne ar Dievu vai Dievā var būt grūta. Bībele tam lieto spēcīgus tēlus - tuksnesis un grēku plūdi. Tie ir ļoti zīmīgi Vecās Derības tēli. Grēku plūdi ilgst 40 dienas un 40 naktis un pār zemi valda nāves klusums, jo dzīvība ir koncentrēta niecīgā ūdeņos peldošā šķirstā.
Interesantais un, jāsaka- neparastais ir tas, ka šajā stāstā Dievs ir tas, kurš atgriežas un zvēr, ka Viņš ko tādu vairs neatkārtos. Vai ar to mums ir pasacīta tāda neparasta lieta, ka klusums maina Dievu un cilvēkus? Jeb varbūt precīzāk - klusums maina cilvēku izpratni par Dievu. Nereti sarežģītās situācijās, kurās mēs jūtamies kā grēku plūdos, mums liekas, ka Dievs ir pavērsies pret mums un Dievs mūs grib sagraut un iznīcināt. Un ir jāpavada dažkārt kāds brīdis klusumā, lai mēs mācītos saprast, ka Dievs ir savādāks.
Ar varavīksni Dievs iedibina zīmi, ka Viņš galīgi un neatceļami Sevi apliecina kā Dzīvības Dievu. Nereti cauri klusumam mums ir jānonāk pie dziļākas izpratnes par Dievu, par Dievu, kas vienmēr ir klātesošs ar savu mīlestību un palīdzību. Arī tad, kad šķiet, ka visi ārējie apstākļi grib mūs sagraut.
Turpat Vecajā Derībā mēs lasām, ka Israēla tauta 40 gadus pavada tuksnesī, ļoti pakāpeniski pārvarot pārpratumus un kārdinājumus, augot pretī jaunai identitātei. Tas ir tāds kolektīvs izaugsmes process, kura laikā izgaismojas visas iespējamās ēnas un kurām jākļūst apstrādātām. Šīs problēmas un ēnas nāk gaismā ceļojuma laikā cauri tuksnesim. Ja jūs lasāt 2. Mozus grāmatu, jūs zināt, cik grūti ir šiem cilvēkiem, kuri patiesībā tiek vesti no verdzības pretī brīvībai. Bet cik bieži tie saceļas, cik bieži tie grib iet atpakaļ, cik bieži tieši klusumā nāk virspusē visas tās apslēptās, notušētās, neatrisinātās, mūsos dziļi nestās problēmas, kurām ir jātiek apzinātām, ir jātiek atrisinātām, ir jātiek paceltām dzīves virspusē, lai tu tās ieraudzītu.
Tuksnesis - klusums tāpēc ir grūts, bet vienīgi tas ļauj tev sastapties ar visu to, kas patiešām veido tavu dzīvi, ar to, kas esi tu pats. Bet klusums ir arī vieta, kurā var tikt padziļinātas attiecības ar Dievu, jo lūgšana nozīmē ne tikai runāt ar Dievu, bet ieaugt attiecībās ar Dievu, ko kristīgie mistiķi apzīmējuši ar skaistu vārdu "nepārtrauktas mīlestības attiecības".
Mēs lasām, ka Jēzus bieži dodas savrup, lai lūgtu. Marka evaņģēlijā mēs lasām: "Un rīta agrumā, kad vēl bija tumšs, Viņš izgāja laukā un nogāja kādā vientuļā vietā, lūdza Dievu." (sal. Mk 1, 35) Kā veidā viņš lūdza, mēs nezinām, taču varam noprast, ka viņa lūgšanas forma apkārtējiem nebija saprotama vai parasta. Ne velti viņa mācekļi kādā brīdī Jēzu lūdz, lai Viņš tiem mācītu lūgt viņiem saprotamā veidā. Ja stāsts būtu tikai par noteikta veida lūgšanu tekstiem, tad tas, kā jūs saprotat, nav īpaši jāmācās - paņem kādu tekstu un to vienkārši atkārto.
Zīmīgi pārdomāt, kādēļ Jēzus mācekļi nāk pie Jēzus un lūdz, lai Viņš tiem mācītu lūgt. Jūs zināt, ka Jēzus tiem māca "Mūsu Tēvs" lūgšanu - tā ir patiesībā īsākā un lakoniskākā lūgšana, kura satur sevī vislielākos dziļumus.
Un tomēr - svarīgi ir izlasīt Mateja 6. nodaļas rindas, Jēzus paskaidrojumu: "Bet, kad tu Dievu lūdz, ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, lūdz savu Tēvu apslēptībā. Un tavs Tēvs, kas redz apslēptībā, tevi atalgos." (sal. Mt 6, 6) Zīmīgi, ka te ir norādījums par lūgšanas vietu, kur neviens nevarētu pamanīt, ka tiek lūgts. Un ne tāpēc, ka šeit būtu aicinājums uz norobežošanos, bet norādījums uz to, ka lūgšana ir kaut kas iekšējs, kas prasa pilnu uzmanību, pilnu klātbūtni. Tas, ka Jēzus lūgšanu neierobežo tikai "Mūsu Tēvs" tekstā, bet norāda arī klusuma virzienā, kļūst īpaši skaidrs Ģetzemanes naktī.
Kā jūs zināt, tā ir dramatiska nakts īsi pirms Jēzus nodevības, īsi pirms Viņa apcietināšanas, kad cilvēki, kas vēlas Viņu apcietināt, ir devušies ceļā un Jēzus zina, ka priekšā stāv neaptveramas, necilvēciskas mokas. Viņš ņem dažus no saviem mācekļiem naktī uz Ģetzemanes dārzu un viņš saka saviem pavadoņiem, ieklausieties, satricinošus vārdus, ko tad Viņš sagaida no viņiem, Viņš saka: "Palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā!"
Vai tas nav kaut kas ļoti būtisks, kas ir sacīts par lūgšanu? Paliec šeit un esi ar Mani nomodā - esiet klātesoši, pilnīgi nomodā, pilnīgi šeit, pilnīgi Dievā, pilnīgi pie Manis un pilnīgi pie sevis.
Šis nomods ir vairāk kā vienkārši negulēšana; tas ir nomods, kas pieļauj sāpes, kuras sev līdzi nes dzīves ceļš; tas ir nomods, kas sevī iekļauj visu pasauli; tas ir nomods, kas sevī iekļauj attiecības ar Dievu kā mūsu Esības pamatu; nomods, kurā kļūst iespējams sacīt: "Ne mana griba, bet Tava griba lai notiek!" Tas ir nomods, kurā mēs mācāmies kļūt pilnīgi viens ar Dievu.
Viena no lielajām Rakstu tēmām - KLUSUMS. Un pirms mēs dodamies pie Vārda, nekad, nekad nevajadzētu aizmirst šo nozīmīgo tēmu ar kuru sākas Bībele - KLUSUMS un VĒRĪBA.
Āmen.
[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, ka Tu mūs vadi mūsu dzīves ceļā. Mēs pateicamies, ka Tu mūs uzrunā ar Vārdu, bet mēs pateicamies arī par tiem brīžiem, kuros mēs tiekam uzrunāti arī caur klusumu. Māci mums ne tikai būt cilvēkiem, kas redzam tikai pusi no Esības ārpusēm, darbojoties, skrienot, rūpējoties, bet māci mums būt cilvēkiem, kas apstājamies, jā, kas praktizējam šo svēto dienu - sabatēšanu un mācāmies būt uzmanīgi un vērīgi iepretim tam, kas notiek šeit, būt nomodā ar Tevi un būt pilnīgā mērā šeit, tanī brīdī, vienīgajā brīdī, kurā notiek mūsu dzīve, šinī mirklī. Esi ar mums, māci mums šo skaisto cilvēktapšanas ceļu un palīdzi, lai daudzajos vārdos, kurus mēs izsakām, nekad nepietrūktu vieta dziļam klusumam, no kura dzimst pašas svarīgākās atziņas un paši nozīmīgākie vārdi. Esi ar mums visos mūsu ceļos, caur Tavu Dēlu Jēzu Kristu, kura vārdā mēs lūdzam: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.
LR1 02.07.2017. raidījuma "Svētrīts" audio transkripts; audio klausieties zemāk: