Mācītājs Juris Rubenis: "Meklējot pareizo, īsto vietu sev"
Foto: unsplash.com; Will van Wingerden
Šī rīta pārdomām mēs ieklausīsimies Svēto rakstu vārdos no Marka evaņģēlija 10. nodaļas, kur no 35. panta tā mēs lasām: "Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie Jēzus un sacīja: "Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!" Viņš tiem jautāja: "Ko jūs gribat, lai es jums daru?" Un tie sacīja: "Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs - pie kreisās." Bet Jēzus tiem sacīja: "Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?" Un tie viņam sacīja: "Mēs varam." Bet Jēzus tiem teica: "To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas - to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots." Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: "Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem."" Āmen.
Vārdi, ar kuriem divi mācekļi nāk pie Jēzus ir, droši vien, vieni no pašiem pazīstamākajiem vārdiem: "Mēs gribam!" Katru dienu, neskaitāmās kombinācijās šos vārdus izsaka atsevišķi cilvēki vai pat veselas sabiedrības. Jā, šis evaņģēlija notikums stāsta par mūsu vēlmēm. Katrā no mums mājo vesela vēlmju un iegribu pasaule, ko tik mēs visu negribam. Un katrs esam piedzīvojuši paradoksālo pretrunu, ka mēs ciešam, ja gribētais nepiepildās. Bet dažkārt vēl vairāk ciešam, ja mūsu gribētais piepildās!
Viena no pamatvēlmēm, kas šos divus mācekļus atved pie Jēzus, ir ļoti saprotama: "Mēs gribam būt KAUT KAS!" Mēs gribam būt nozīmīgi, vērtīgi, pamanīti, novērtēti! Šī vēlme patiesībā pati par sevi nav nepareiza, jo pamatojas uz dažkārt pavisam miglaini apjaustu apziņu, cik nozīmīgs ir cilvēks, cik liela iespēja ir būt cilvēkam, cik lielu aicinājumu mēs katrs nesam, ko bieži, patiesībā, nepamanām, neīstenojam, iznīcinām un zaudējam.
Būt cilvēkam, kā paradoksālos vārdos ir sacījis kāds domātājs, "būt cilvēkam ir neaptverami liels, bet joprojām maz izmantots piedāvājums". Bet kā tad īstenot savu cilvēcisko aicinājumu? Kā izmantot šo piedāvājumu - būt cilvēkam? Tas saistās, patiešām, ar šo jautājumu: "Ko es īsti gribu?" Ko es vēlos visvairāk? Varbūt šeit būtu mums jāizdara neliela pauze, jāapstājas un jāmēģina katram klusumā uz to atbildēt: "Ko es vēlos visvairāk?"
Kas slēpjas dziļi aiz visām manām iegribām? Tas ir tik dabiski, ka visi cilvēki, arī šie Jēzus mācekļi, meklē vietu, pareizo, īsto vietu sev. Un, protams, viņi domā, ka labākās vietas ir augšā. Bet Jēzus atbilde ir ļoti skaidra, radikāla, pārsteidzoša - Viņš saka, ka labākā vieta ir nevis augšā, bet apakšā. Viņš runā par kalpošanu. Tas ir nepatīkams un grūti saprotams vārds līdz zināmam brīdim, taču vārdos, kurus Jēzus te saka, atklājas viens no vissvarīgākajiem principiem cilvēku attiecībās - tās iespējams darīt īsti brīvas un lielas tikai tad, ja mēs mēģinām nevis slēpti vai redzami valdīt cits pār citu, bet kalpot cits citam!
Parasti, tur kur cilvēki grib valdīt, cits pār citu uzkundzēties, rodas konflikti.
Vēlme valdīt bieži vien pamatojas uz to, ko Bībele sauc par pirmgrēku, ko sevī nesam, proti - cilvēkam apzinoties savu nepilnību un mazvērtību, bieži vien cilvēks tiecas savu lielumu īstenot, nevis kļūstot iekšēji liels un augot, bet ejot vieglāko ceļu - pazemojot citus!
"Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež un viņu varenie ir varmācīgi," saka Jēzus. Jā, bet mēs jau nepazīstam citādu pasauli, kā valdnieku un pavalstnieku, valdošo un pārvaldīto pasauli, ar visām no šīs valdīšanas izrietošajām sekām. Un tomēr - "tā lai nav starp jums," saka Jēzus. Viņš vēlas atklāt cita lieluma principu. Šo principu viņš lēnām un pacietīgi vēlas atklāt jau 2000 gadus. Tāpēc viņš vaicā vispirms, kādu lielumu jūs gribat? Vai pasaules valdnieku lielumu? Nu tad jūs neesat atnākuši īstajā vietā.
Ko tad patiešām nozīmē lielais piedāvājums, kurš tik maz tiek izmantots - BŪT CILVĒKAM? Tā ir iespēja pazīt Dievu. Lielam būt nozīmē sevi un citus ieraudzīt no Dieva perspektīvas, no dziļumiem. Tas mums atslēdz šo paradoksālo mīklu: "Ja kas no jums grib tapt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs." Vai jūs neesat pamanījuši savā dzīvē, jā, varbūt arī savās attiecībās, ka mēs vispatiesāk satiekamies cits ar citu nevis nākot cits pie cita "caur augšu", bet, iespējams, nākot cits pie cita "no apakšas", no dziļumpunkta?
Mums nav jāiestājas garajā valdītgribētāju rindā, vienalga, ko mēs ar šo vārdu saprastu. Īstais lielums atklājas tavā spējā noliekties. Iespējams, arī mīlestība atklājas šai visredzamākajā izpausmē - spējā noliekties, kalpot. Tad, kad tu mīli, tad tev nav grūti kalpot tam, ko tu mīli, tu to dari ar prieku. Tad vārds "kalpot" neskan tavās ausīs briesmīgi. Tikai tas ir ceļš uz pilnu brīvību. Pirmkārt, brīvību no sevis un saviem egoisma krampjiem. Īsti brīvs ir tikai tas, kurš negaida, lai visi liektos viņa priekšā, bet kas pats ir gatavs, ne jau pavēles dēļ, bet no sirds, noliekties, palīdzēt, kalpot.
Lieluma apziņai nav nepieciešams, lai tev būtu liels kalpu skaits. Izšķirošais, novērtējot tavu lielumu, nav pozīcija, kurā tu atrodies redzamajā dzīvē, bet tavas dvēseles lielums, kas mērāms spējā noliekties.
Tāpēc tā ir viena no svarīgākajām Ciešanu laika pieturām - jautājums par īsto lielumu, kas īsti IR LIELS?
Bieži, pat garīgajā ceļā, mēs esam un paliekam sava egoisma un iegribu upuri. Bet Jēzus šī iemesla dēļ atgādina mums: "Jūs nezināt, ko jūs lūdzat!" Vai mēs vienmēr zinām, ko gribam un ko īsti lūdzam?
Jāņa evaņģēlijā Jēzus atbild mācekļiem, atklājies kādā satriecošā tēlā, jo šo svarīgo patiesību viņš grib palīdzēt mācekļiem saprast pavisam tieši, burtiski. Kad tie galīgi nesaprot, Jēzus apsien priekšautu, nometas zemē pie savu mācekļu kājām un tās mazgā. Pavisam burtiski. Parādot, kas ir cilvēciskais lielums. Tas satriec, vai ne? Līdzīgi kā ziņa pagājušā gada Zaļajā Ceturtdienā, kad pāvests [Francisks] ieradās kādā bēgļu nometnē vai cietumā un mazgāja kājas bēgļiem, ieslodzītajiem, noziedzniekiem - cilvēkiem, kas, šķiet, nav nekas.
Atbildot saviem valdītkārajiem mācekļiem, kas saka: "Mēs gribam sēdēt augstās, visaugstākajās vietās," Jēzus, viņu Meistars, tiem mazgā kājas. un īstenībā visa viņa dzīve ir cilvēku netīro, sabristo kāju mazgāšana. Tas ir krusta mīlestības lielums, kas vēstī par bezgalīgu mīlestību, kas ir lielāka par visu ļaunumu, ar ko mēs tai atbildam.
Ričards Rors, nesen latviešu valodā iznākušajā grāmatā "Mīlestības ceļš", kas ir viena no pašām skaistākajām grāmatām par svētā Franciska dzīvi, raksta: "Patiesa evaņģēliska autoritāte, autoritāte dziedināt un atjaunot lietas un cilvēkus, pēc būtības nebalstās uz amatu hierarhijas, teoloģiskiem argumentiem, nevainojamiem likumiem vai racionāliem skaidrojumiem." Krustā sistais pasaulei ir atklājis, ka īstā autoritāte, kas ir arī cilvēku Autore, un maina pasauli, ir garīgā autoritāte, kas piemīt cilvēkiem, kuri kaut ko zaudējuši, samierinājušies ar zaudējumu un tāpēc zaudēto atkal atraduši jaunā līmenī.
"Franciskam," viņš turpina, "piemita šāda veida garīga autoritāte. Un tā joprojām ir būtiska doma viņa vēstījumā pasaulei." Viņš atbrīvojās no jebkādām bailēm ciest, jebkādām alkām pēc varas, prestiža un mantas. Un jebkādas nepieciešamības izcelt savu sīko patību. Pēc šīs pieredzes viņš sāka apzināties kaut ko svarīgu - savu patieso būtību Dievā. Un tāpēc - arī savu patieso būtību vispār. Turpmāk viņa nams, kā Jēzus saka, "būs būvēts uz klints".
Ciešanas un dažāda veida nabadzība bieži dāvā spēju tiešām mainīt un dziedināt cilvēkus, jo neīstā patība nepadodas un cīnās līdz pēdējam. Ja ciešanas nozīmē brīžus, kad mēs nekontrolējam apstākļus, tad ir saprotams, kāpēc kaut kāda veida ciešanas ir absolūti neizbēgamas - lai iemācītu mūs dzīvot bez ilūzijām, ka mēs kaut ko kontrolējam un nodotu kontroli atkal Dieva ziņā. Tad mēs kļūstam par lietojamiem rīkiem, jo savienojam savu spēku ar Dieva spēku.
Un Rors noslēdz: "Jēzus labprātīgi uzņemas krustu, nepelnītas ciešanas, lai apliecinātu pilnīgu solidaritāti ar visām pasaules sāpēm." Pārdomas par šo mīlestības noslēpumu var izmainīt visu mūsu dzīvi. Āmen.
[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, ka Tu mums ļauj pieredzēt jaunu skatu - pašiem uz sevi, uz mūsu dzīvi, pasauli un Tevi. Tu modini mūsos ilgas pēc lielākas un patiesākas dzīves, un Tu esi tas kādi, ka šīs ilgas mēs varam īstenot, mācoties satikt Tevi, mācoties mīlēt, mācoties noliekties. Būt tik brīviem, ka mūs neietekmē vēlme pēc vietām un pozīcijām. Mēs pateicamies par šo milzīgo brīvību noliekties un kalpot, kuru tik satricinoši mums atklāj Jēzus un mēs Tev lūdzam, ļauj mums uzdrīkstēties kaut nedaudz to pamēģināt pašiem savā dzīvē, pieredzot lielo mīlestību, kas dzimst pašā zemākajā punktā no apakšas un tāpēc sasniedz vienmēr Debesis. Mēs noliekam visu sevi tavās rokās, kad mēs Jēzus vārdā lūdzam: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.
2017. gada 5. marta raidījuma "Svētrīts" audio transkripcija; audio klausieties zemāk: