Juris Rubenis: «Mīl mani Dievs, gar bezdibeņiem vadot...»
Foto: Marta Logina, momenti.lv; kolāža: Didzis Kukainis
Šī rīta pārdomām mēs ieklausīsimies kādā skaistā Vecās Derības tekstā, to mēs lasām pravieša Jeremijas grāmatas 20. nodaļā sākot no 7. panta: "Tu, Kungs, pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani! Bet es esmu kļuvis nepārtraukti par apsmieklu katru dienu, visi mani nievā un paļā! Kad vien es runāju, man jāizsaucas un jākliedz: netaisnība un varmācība! - Tā Kunga vārds man sagādājis tikai apsmieklu un negodu katru dienu! Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, - tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka! Es dzirdu daudzus jau čukstam: visapkārt briesmas! Uzrādiet viņu! Apsūdzēsim viņu! - Visi mani draugi sagaida no manas puses kādu nepareizu rīcību: varbūt viņš ļaujas apmuļķot sevi un mēs varam viņam pieķerties; tad viņš ir mūsu rokās, un mēs varam viņam atriebties! Bet tas Kungs ir pie manis, stiprs un varens." Āmen.
Ir kāds pagarš, bet ļoti, ļoti skaists Pētera Brūvera dzejolis, kurš, šķiet, izsaka to pašu, kas saklausāms tikko lasītajās pravieša Jeremijas rindās. Es atļaušos šo dzejoli nolasīt cerībā, ka Latvijā vēl ir cilvēki, kuriem patīk dzeja un kurus uzrunā dzeja. Šīs rindas skan šādi: Vai dzīrojot pie gariem galdiem smeju, / Vai tuksnesī no sausām akām smeļu, / Vai ubagos ar liektu galvu eju, / Mīl mani Dievs, gar bezdibeņiem vadot. // Ir mana sirds jau simtreiz pušu lauzta, / Es apsēstais, ko karstas liesmas šausta, / Kas bij' man pils, tas tagad vērties graustā, / Mīl mani Dievs, gar bezdibeņiem vadot. // Es trimdinieks, kas svešās malās maldās, / Es kraupains suns, kas druskas vāc zem galda, / Es ēzelis, ko slapjos salmos gulda, / Mīl mani Dievs, gar bezdibeņiem vadot. // Vai pāri reiz šiem augstiem kalniem tikšu, / Vai nogājies pie Tevis nenotikšu, / Vai galvu pats uz bendes bluķa likšu, / Mīl mani Dievs, gar bezdibeņiem vadot. // To asinis uz zariem ērkšķu krūmam, / To asaras uz vaigiem mūkam drūmam, / Viss, kas man dots, to devis esi Tu man, / Kas mani mīl, gar bezdibeņiem vadot. // Ja Viņa nav, tad viss vien pīšļu sauja, / Un pasaule kā aklu suņu gauja, / Viņš vienīgais, kas notur klintī, kraujā, / Kas mani mīl, gar bezdibeņiem vadot. // Sirds - spogulis, ko spodrināt arvienu, / Lai redzēt var vien tikai Tevi vienu, / Lai daudzināt es spētu katru dienu, / Mīl mani Dievs, gar bezdibeņiem vadot. // Es ceļinieks, kam kājas Rīgā autas, / Es nebeidzu pēc Tevis visur jautāt, / Un atbilde man viena visās tautās, / Mīl mani Dievs, gar bezdibeņiem vadot. //
Jā, cilvēka dzīvi, kas uzticējies Dievam, Viņa dotajai dzīvei, Viņa ceļam, iespējams izsacīt šādā vienā teikumā, kas dzejolī atkārtojas astoņas reizes: "Mīl mani Dievs, gar bezdibeņiem vadot." Jā, tieši gar bezdibeņiem, bet ne gar smaržojošām pļavām un cukursaldiem brīžiem, nē. Bet gar bezdibeņiem vienmēr ved Dieva mīlēta, Dieva aicināta cilvēka ceļš. Vēl vairāk - citādi pat nav iespējams! Tā ir īstenība, kas tik krasi izpaužas arī šī viena cilvēka, pravieša Jeremijas, liktenī.
Ko tad nozīmē būt pravietim vai Dieva balsij?
Izrādās, tā ir ļoti dramatiska pieredze. Pirmāmkārtām, tas nozīmē izcīnīt cīņu ar Dievu. Cik neparasti! Arī Jeremija sākumā cīnījies pret šo Dieva doto uzdevumu. Pravieša ceļš nav kaut kas tāds, ko viņš pats būtu izvēlējies vai izdomājis. Tas nav nekas kārdinoši pievilcīgs, bet drīzāk - biedējošs. Viņš ir cīnījies ar Dievu un paklausījis tikai tad, kad Dievs viņu šai cīņā uzvarējis.
Starp citu, ir kāds periods Baznīcas gadā, kas kopš senatnes tiek dēvēts par Ciešanu laiku un svarīgi pārdomāt - kāpēc? Tas liek domāt ne tikai par Kristus ciešanu pilno ceļu, bet allaž ciešanu pilno patiesības ceļu šajā pasaulē. Ciešanas pilno ceļu pretī autentiskai patiesai dzīvei. Cik gan reti cilvēki par šādu ceļu priecājas un cik gan bieži sākumā ir sarūgtināti vai nobijušies. Tāpēc tieši tāda, gar bezdibeņiem vedoša, ir šī Dieva mīlētā cilvēka, pravieša Jeremijas, ikdiena. "Kunga vārds man sagādājis tikai apsmieklu un negodu katru dienu," viņš saka.
Dieva aicinājums, sekošana autentiskai dzīvei, ir viss cits, tikai ne garantija mierīgai un laimīgi piepildītai dzīvei.
Kāds no lielajiem autoriem ir sacījis paradoksālus vārdus - ļoti pārsteidzošus, bet ļoti patiesus. Viņš ir sacījis: "Uzmanieties no garīgās dzīves! Tā jums sagādās vienu pazemojumu pēc otra!" Jā, šī dzīve nenozīmē pieņemt cilvēku izdomāto, melīgo pasaules kārtību, bet nostāties tai pretī, to nosaucot vārdos, kā Jeremija šeit dara: "Netaisnība un varmācība!" Tāpēc Jeremijam bieži vien jāpaliek vientulībā, nesaprastam, atstumtam un izsmietam.
Pravieša pieredze ir sevišķi dramatiska.
Kā zinām, Jeremija tiek gan spīdzināts, gan turēts cietumā, jo viņš nerunā to, ko cilvēki vēlas no viņa dzirdēt. Viņš necildina cilvēku izveidotās sistēmas. Nē, viņš saka: "Netaisnība un varmācība!" Taču, man šķiet, ka kaut kas no pieminētā, lai gan mazākā mērā, pavisam noteikti ir pazīstams gandrīz katram cilvēkam, kurš kaut reizi mūžā būs mēģinājis ar otru runāt par savu intīmāko, dziļāko garīgo pieredzi. Tas ir tāds paradokss, ka tieši runājot par šīm, katram cilvēkam visdārgākajām un svarīgākajām pieredzēm, mēs parasti jūtamies visnedrošākie un neaizsargātākie. Kāpēc? Mēs apzināmies, ka pret mūsu piedzīvoto un saprasto vienmēr ir iespējams izvirzīt tik daudzus, kā mēdz sacīt, dzelžaini loģiskus, betoncietus argumentus. Tāpēc, ka ņemot vērā mūsu pasaulē valdošos pieņēmumus un modeļus, vārdi par garīgo pieredzi, par Dieva pieredzi, tos iekšēji nesaprotot, patiešām visbiežāk izklausās kā kaut kas ērmīgi neiederīgs, smieklīgs, dīvains, cilvēka spēkiem vien grūti aizstāvams.
Daudzi cilvēki, kuri ir atraduši savu garīgo ceļu, kādā savas dzīves posmā ir nicīgi smīnējuši par garīgām lietām.
Tāpēc Jeremija, ne jau kaut kāds kaktu sludinātājs, bet paša Dieva aicinātais pravietis, kļuvis par apsmieklu. "Visi mani nievā un peļ," viņš saka. Viņš ir rēķinājies ar daudz ko, taču tikai ne ar to, ka Dieva vārdā sacītā vēsts varētu tikt cilvēku izsmieta. Mums, kas dzīvojam gandrīz 2500 gadu pēc Jeremijas, ir svarīgi atcerēties, ka tas notiek nevis tikai mūsdienu pasaulē, kur gandrīz katrs ir pieradis pasmieties par gandrīz visu, ko vien vēlas, bet nē - izrādās, ka tieši tāpat uz garīgo pieredzi cilvēki reaģējuši arī kādā senā laikmetā, kurā, vērtējot pēc mūsu standartiem, nu tāds burtisks ateisms gandrīz bija neiespējams. Un tomēr "Kunga vārds man sagādājis tikai apsmieklu un negodu," pravietis saka.
Kāpēc vēsts par lielo pieredzes ceļu, par satikšanās iespēju ar Dievu, visos laikos izraisa tik lielus iebildumus un pretrunu?
Tāpēc, ka lielākā cilvēku daļa, vismaz vienā mūsu dzīves posmā, ne tikai neredz un nezina, bet arī negrib redzēt un negrib zināt to, par ko vēsta Jeremija. Tas traucē mums dzīvot. Pārāk daudz Dieva dara dzīvi neērtu. Tāpēc Dieva klātbūtni vajadzētu saprātīgi ierobežot, limitēt.Zīmīgi, ka pat pašam pravietim ir tik grūti, ka, ja vien varētu, viņš labprāt vispār klusētu. Taču, ja viņš to apņemas, viņa sirdi dedzina kāda uguns, kas spiež runāt. Tik bieži atsevišķi cilvēki, kuri vienkārši ir tādi, kas nemāk klusēt, ar patosu mēdz sacīt skaistus, bet tukšus vārdus: "Es nevaru nerunāt!" Taču aiz šiem vārdiem galvenokārt vienmēr slēpjas viņos pašos dzimusī vēlēšanās kaut ko par katru cenu pasacīt. Šeit ir otrādi - Jeremija pieliek visas pūles, lai tikai patiešām varētu nerunāt, bet nevar! Šī patiesība runā pretī ne tikai citiem cilvēkiem ap pravieti, bet pat Jeremijam pašam. Tāpēc viņš vēlas klusēt. To var saprast. Bieži vien arī garīgi atvērtās vidēs, kā zinām, mēdz būt tēmas, par kurām cilvēki runā nelabprāt, jo tās ir pretrunā ar pašiem runātājiem. Tā tas notiek.
Patiesība sevi šajā pasaulē piesaka par spīti visai cilvēku pretestībai."Visi mani draugi sagaida no manas puses kādu nepareizu rīcību." Jeremija saka. Pravietis jūtas pilnīgi viens. Vēl vairāk - to vidū, kas viņu izsmej un gaida, kad viņš izdarīs kļūdas, viņš pamana pat savus kādreizējos draugus. Cik bieži ko līdzīgu piedzīvo daudzi garīgās pieredzes ceļa gājēji, jūtot sev pievērstus tuvinieku un draugu skatus, kuri pie sevis saka: "Nu varbūt viņam tas pāries! Varbūt viņš atjēgsies no saviem pārspīlējumiem un kļūs atkal normāls, nu tāds kā mēs - visi pārējie! Pagaidīsim, līdz viņš beidzot paklups un mēs varēsim viņam pašam iegrūst acīs, ka viņš nemaz pats nedzīvo tā, kā mudina dzīvot citus!"
Jā, ir jāsaka pavisam tieši - aicinājums dzīvot patiesu dzīvi, Dieva vēsts, allaž daudziem cilvēkiem izliekas kaut kas nenormāls, pārspīlēts, nepieņemamams. Cīņa, kas jāizcīna pravietim Jeremijam, jorpojām līdzīgā veidā ir jāizcīna katram Kristus ceļa gājējam. Tas nenozīmē klausīties pacilājošās svētku runas, bet aizstāvēt grūti uzklausāmu patiesību, kas mums nav patīkama un atklāj visus tos melus, kuros esam dziļi ieauguši un kuri jau kļuvuši par daļu no mūsu dzīves. Tieši tāpēc sākam saprast, kāpēc Kristus ceļš, dzīves pārveides ceļš, tik bieži nav triumfa un atzinības, bet sāpju, pārdzimšanas, jā, ciešanu, ceļš. Vēl vairāk - kāpēc neiepazīstot ciešanu ceļu, nemaz nav iespējams saprast to, ko Kristus šajā pasaulē mums ir atnesis. To dzirdot, daudzi droši vien sacīs: "Bet vai tas nenozīmē, ka ceļš līdzi Viņam ir pārāk biedējošs un smags? Vai tas nenes pārāk daudz ciešanu? Kur gan paliek prieks, miers un skaistums, ko Dievs sola saviem sekotājiem?" Tas viss ir tepat. Ne velti šīs savas žēlabas, Dieva aicinātā cilvēka žēlabas, Jeremija noslēdz ar pārsteidzošiem, negaidītiem vārdiem: "Bet Kungs ir pie manis, stiprs un varens!" Tas atsver visu, visu pārējo.
Dieva patiesība nāk pie mums, skaudri atmaskodama, bet ne tāpēc, lai mūs pazemotu vai iznīcinātu, bet tikai viena iemesla dēļ - tāpēc, ka Dievs mūs ļoti mīl un zina, ka mēs esam spējīgāki daudz patiesākai dzīvei. Lai mums palīdzētu pieredzēt, ka uzdrošināšanās sevi patiesi ieraudzīt katram no mums ir, iespējams, pati svarīgākā pieredze. Jā, ar to ir grūti, bet bez tās - neiespējami dzīvot.Tāpēc ir tā, kā saka dzejnieks: "Mīl mani Dievs, gar bezdibeņiem vadot!" Āmen.
[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, ka arī mūsu ceļos, kas dažkārt ir veduši gar bezdibeņiem, mēs esam drīkstējuši piedzīvot, kā Tu mūs mīli. Mēs pateicamies, ka Tava mīlestība bieži ir mums atklājusies dzīves skarbākajos brīžos. Mēs pateicamies, ka Tu mūs aicini ceļā, kurā mēs varētu kļūt par patiesiem cilvēkiem, īstenot savu dzīves uzdevumu - katrs kļūt par tādu cilvēku, kādu Tu vēlies mūsos katrā pamodināt. Ļauj mums uzdrīkstēties iet šajā ceļā, ļauj mums pieredzēt šī ceļa skaistumu, lai arī tas ved caur pārvērtības grūtībām. Pavadi mūs, kad mēs noliekam visu sevi Tavās rokās, Jēzus vārdā lūdzot: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.
2016. gada 6. novembra LR1 raidījuma "Svētrīts" audio transkripcija; audio - klausieties zemāk: