Mācītājs Juris Rubenis: «Adventa laika nozīme»

Foto: unsplash.com, Roman Trofimiuk
Mēs uzklausīsim šajā pirmā Adventa svētdienas rītā Svēto Rakstu vārdus Lūkas evaņģēlija 3. nodaļā, kur no 1. līdz 10. pantam tā mēs lasām: "Bet ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē, augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca pār Jāni, Caharijas dēlu, tuksnesī. Un viņš sāka staigāt pa visu Jordānas apgabalu, sludinādams grēku nožēlošanas kristību uz grēku piedošanu, kā ir rakstīts pravieša Jesajas grāmatā: saucēja balss tuksnesī: sataisiet Kunga ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas! Katrai ielejai jātop pildītai un katram kalnam un pakalnam nolīdzinātam, kas līks, tam jātop taisnam un, kas celmains, - par staigājamu ceļu. Un visai miesai būs redzēt Tā Kunga pestīšanu. Ļaužu pulkiem, kas nāca pie viņa kristīties, viņš sacīja: "Jūs odžu dzimums, kas jums norādījis, kā izbēgsit nākamai dusmībai? Tad nu nesiet patiesus atgriešanās augļus un nesāciet pie sevis sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu! - Jo es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāmam bērnus! Jau cirvis pielikts kokiem pie saknes: katru koku, kas nenesīs labus augļus, nocirtīs un iemetīs ugunī." Un ļaudis viņu jautāja: "Ko tad mums būs darīt?"" Āmen.