Juris Rubenis: Redzamo norišu cēlonis vienmēr ir meklējams dvēseles norisēs...
Foto: Marta Logina, momenti.lv
Uz pārdomām mēs ieklausīsimies Svēto rakstu vārdos Marka evaņģēlija 2. nodaļā, kur no 1. panta mēs lasām: "Pēc dažām dienām viņš atkal ieradās Kapernaumā, un ļaudis uzzināja, ka viņš ir namā. Tik daudz ļaužu sapulcējās, ka pat durvju priekšā vairs nebija vietas, un viņš runāja uz tiem. Te nāca četri vīri, kas nesa pie viņa kādu paralizēto. Kad ļaužu pūļa dēļ tie nevarēja viņam piekļūt, tie atsedza jumtu namam, kur viņš bija, un, jumtu uzplēsuši, nolaida gultu, kurā paralizētais gulēja. Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja paralizētajam: "Dēls, tavi grēki tev ir piedoti." Bet tur sēdēja daži rakstu mācītāji, un tie sprieda savās sirdīs: "Kā viņš tā runā? Viņš zaimo! Kurš cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?" Un tūlīt Jēzus savā garā nomanīja, ka viņi sevī tā domā, un viņiem sacīja: "Kādēļ jūs tā spriežat savās sirdīs? Kas ir vieglāk - sacīt paralizētajam: tev tavi grēki ir piedoti! - vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā! - Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot," - un viņš sacīja paralizētajam: "Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās!" Un viņš tūlīt piecēlās un, gultu paņēmis, izgāja ārā visu priekšā; un visi izbrīnījās un slavēja Dievu, sacīdami: "Neko tādu mēs vēl nekad neesam redzējuši!" Āmen.