Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 5. Pāvesti un Laterāna administrācija agrajos viduslaikos

Pāvesta ievēlēšana; attēls atrasts internetā, google.lv

Agrajos viduslaikos pāvesta ievēlēšana un viņa administrācija bija nedaudz citādāka nekā tas ir mūsdienās. Kādēļ virsrakstā minēta Laterāna administrācija? Senākos laikos pāvesta pārvaldītais Baznīcas centrs nebija tagad zināmais Vatikāns, bet gan Laterāna arhibazilika un tās komplekss, no kurienes tad arī Romas diecēze un visa universālā Baznīca tika administrēta pāvesta personā. Šajā informatīvajā ierakstā populārzinātnisko rakstu ciklā par pāvestības vēsturi mēs gūsim ieskatu, kas un kā varēja kļūt par pāvestu, kā pāvests strādāja un pārvaldīja tam uzticēto Dieva tautu. Šis raksts sniegs ieskatu arī vēlākajā pāvestības administrācijā, kas, lai gan mainītā formā, bet pastāv joprojām.

Laterāna arhibazilika Romā. Foto: google.lv

Kā mēs zinām par pāvestību no šiem agrīnajiem laikmetiem - tādu jautājumu noteikti ne viens vien vēlētos uzdot. Laikā no 6. gadsimta līdz 9. gadsimtam ar lielāku vai mazāku intensitāti ir tikušas piefiksētas pāvestu biogrāfijas, kuras mēs atrodam dokumentu apkopojumā Liber Pontificalis. Līdz mūsu dienām no šī perioda ir saglabājušās arī apmēram 3500 dažādu pāvestu rakstītas vēstules, kas arī mums sniedz ievērojamu vēsturisku informāciju. Tāpat arī dažādas hronikas un vēstures, kurās bieži aprakstīta pāvesta dzīve, kā arī dažādi ievērības cienīgi notikumi, kā tos aprakstījuši Romas viesi un apmeklētāji. Toties līdz mūsu dienām nav saglabājušies nekādi pāvesta un Laterāna administrācijas tiesu vai finanses raksturojoši dokumenti.

Pāvesti, līdzīgi kā visi bīskapi, agrīnajos laikos tika ievēlēti plašā tautas sapulcē, kurā piedalījās gan Baznīcas garīdznieki, gan arī parastā tauta. Protams, mums ir grūti iedomāties, kā tas tika realizēts, tomēr vēstures avoti tā vēsta. Kā jau visās vēlēšanās, arī šajos procesos piedalījās dažādi grupējumi, notika dalīšanās frakcijās un šad un tad iejaucās arī imperatori. Laikā no 6. gs. vidus līdz 8. gs. vidum Bizantijas imperatori pieprasīja sev tiesības apstiprināt pāvesta vēlēšanu iznākumu un imperiālā administrācija Itālijā bieži jaucās pāvestu vēlēšanu procesā. Pirmais nozīmīgais dekrēts par pāvesta vēlēšanu kārtību parādījās 769. gada Romas sinodē jeb visu bīskapu sanāksmē. Šajā dokumentā noteikts, ka pāvestu vēlē tikai Romas baznīcas klērs. Tauta no šī procesa tika izņemta. Un par pāvesta amata kandidātiem var kļūt tikai kardināli priesteri un diakoni. 

Kas kļuva par pāvestiem šajā laikmetā? Lielākā daļa pāvestu līdz pat 7. gadsimtam bija romieši. Sākot ar 7. gadsimtu, kādu pusotru gadsimtu pāvesti bija ar austrumnieciskas izcelsmes saknēm. Laikā, kad pāvesti sāka atbrīvot Itāliju no Bizantijas ietekmes, augstdzimušie sāka kļūt par Baznīcas klēru un tādējādi laika gaitā arī par pāvestiem. Tādi piemēri mums ir Stefans II (valdīja 752 - 757) un viņa brālis, pāvests Pāvils I (valdīja pēc Stefana II laikā no 757 - 767). Vēlākajos laikos, līdz pat 20. gadsimtam pāvesti nāca no ievērojamām Romas ģimenēm. 

Pāvests Stefans II (III)*							Pāvests sv. Pāvils I

* Eimons Dafijs monogrāfijā par pāvestiem raksta: "752. gada martā gados vecais presbiteris Stefans tika ievēlēts par pāvestu, bet nomira, pirms tika ordinēts par bīskapu. Viņa pēctecis arī tika nosaukts par Stefanu, kas mulsina. Tomēr mūsdienu kanonisko likumu gaismā cilvēks ir pāvests kopš ievēlēšanas brīža. Tāpēc daži mūsdienu Romas katoļu saraksti pirmo no šiem diviem Stefaniem min kā pāvestu Stefanu II, līdz ar to radot sajukumu visu sekojošo Stefanu numerācijā. Viņš no mūsu saraksta ir svītrots, taču atšķirīgā numerācija tiek norādīta."

Runājot par pāvesta administrāciju, jāpiezīmē, ka līdzīgi kā daudzās citās vietās, pāvestu Romā bija divas administrācijas - viena primāri baznīcisko funkciju veikšanai un otra - laicīgai valdīšanai. Romas baznīciskā administrācija bija ļoti komplicēta, primāri visa uzmanība bija fokusēta uz Romas bīskapu. Dievlūgšanas un dievkalpojumu norises bija uzticētas t.s. reģionālajiem bīskapiem un titulārbaznīcu priesteriem. Protams, pāvests bija principiāli galvenais Mises svinību celebrants, tomēr mums jāsaprot, ka pāvests nevarēja būt visur klātesošs. Tādējādi 7 reģionālie bīskapi katrs dienu no dienas svinēja galveno Misi pie centrālā altāra Laterāna bazilikā. 28 titulārpriesteri katru dienu svinēja mises četrās t.s. patriarhālajās bazilikās. Pāvests, regulāri dodoties apkārt vizitācijās, svinēja t.s. staciju Mises. 

Lai pārraudzītu labdarības darbus un ikdienas baznīcisko administrāciju, pāvests iecēla 7 reģionālos diakonus, pa vienam katrā Romas reģionā. Pirmie līdzinieki mūsdienu Kardinālu kolēģijai mūsdienu Vatikānā sastāvēja no 7 reģionālajiem Romas bīskapiem, 28 vecākajiem titulārbaznīcu priesteriem un 7 reģionālajiem diakoniem, kas tad veidoja Kardinālu kolēģiju. Kad atbrīvojās pāvesta krēsls un tas bija vakants, Laterāna administrāciju pārvaldīja arhipriesteris un arhidiakons kopā ar galveno notāru primicerius. Šī trijotne arī kalpoja kā galvenie pāvesta padomdevēji.

Pieminot notārus, esam nonākuši līdz pāvestu laicīgajai administrācijai. Notāri bija viena no pirmajām amatu kategorijām, kuras ieviesa pāvesti tīri citu funkciju, ne reliģisko, veikšanai. Kopš 5. gs. pāvestu administrācijā parādījās defensores, kuriem bija nepilnīga juridiskā autoritāte (kontekstam - pāvestam ir pati augstākā vara Baznīcā!). 7. gadsimtā diakoniju sistēma tika ieviesta kā paliekoša labdarības un žēlsirdības institūcija. 

8. gadsimta beigās, 9. gadsimta sākumā pāvesti Romu pārveidoja par pāvesta pilsētu. Pāvesti bija pilsētas pārvaldnieki un nodarbināja lielu daudzumu cilvēku pilsētas pārvaldīšanā un nodrošināšanā, romiešu paēdināšanā. Un paši pāvesti bieži bija redzami, piedaloties ievērojamās reģiskās procesijās, tādējādi nostiprinot savu valdīšanas autoritāti parasto ļaužu acīs.