Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 2. «Pētera amata» dramatiskās izaugsmes gadi

Attēls: atrasts internetā, google.lv

Gatavojot šo otro ierakstu par pāvestības vēsturi, protams, nācās palasīt arī citu autoru sacīto par valsts un baznīcas attiecībām, gan vēsturiskā, gan arī tīri konstitucionāli juridiskā kontekstā. Jurists un kādreizējais reliģisko lietu pārvaldnieks Ringolds Balodis savā grāmatā "Valsts un baznīca" raksta šādus vārdus: "Visā cilvēces vēsturē ir daudz spilgtu piemēru, kas apliecina: reliģiozitāte, reiz iesakņojusies, ir daudz noturīgāka par tiem iemesliem, kas it kā bijuši tās izplatīšanās tiešie cēloņi." Kādēļ es šos vārdus izvēlējos citēt? Jo šajā reizē, šajā otrajā ierakstā mēs aplūkosim pāvestības varas dramatisko izaugsmi laikā, kad reliģija kļuva par atļautu fenomenu un to drīkstēja sākt praktizēt publiski, nebaidoties tapt vajāti un tikt izbaroti lauvām kā mēs to atceramies no imperatora Nērona veiktajām plašajām kristiešu vajāšanām. 

Profesors V. Tēraudkalns savā monogrāfijā "Kristus un cēzars" raksta: "Pirms kļūšanas par valsts reliģiju kristietība eksistēja kā kontrkultūra. Pievienošanās kristiešu draudzei nozīmēja nopietnu izšķiršanos, jo tika uzskatīta par nostāšanos pret sabiedrības vairākuma vērtībām. [..] Pirmkristietība definējama kā sociāla kustība - struktūra, kura par mērķi izvirza pārmaiņas publiskajā telpā un kurai tāpēc ir noteikta programma un mērķis. Kristietība tolaik nebija protesta kustība. Sociālas kustības veido alternatīvas struktūras, kas nevis cenšas sagraut esošo politisko kārtību, bet eksistē tai paralēli." Šajos rakstos es, protams, negribu dikti iedziļināties politiskos procesos, tomēr mēs kā pāvestības vēstures pētnieki un interesenti saprotam, ka pāvestība ir politika, it īpaši pirmajos kristietības gadsimtos. Protams, arī vēlākos un visos laikos, tomēr kristietības sākumi kā valsts reliģijai bija diezgan politizēti procesi.

Eimons Dafijs raksta: "Kristietība visā Romas pasaulē pirmajā un otrajā gadsimtā atradās intensīvā radošās rūgšanas procesā. Tas, ko vēlāk uzskatīja par galvenā virziena ortodoksiju, pastāvēja līdzās evaņģēlija versijām, kuras drīz sāka uzskatīt par naidīgām novirzēm jeb "hairēzēm". [..] Roma bija magnēts, kas piesaistīja provinču vecajo, prātnieku un vienkāršu ticīgo kristiešu straumes, kas visi gribēja redzēt un mācīties no tik vecas Baznīcas un visvairāk - apciemot divu lielāko apustuļu atdusas vietu."

"Stāstījums uz papīra pilnīgi noteikti ir daudz "pareizāks" par to, kā pāriešana uz viena bīskapa valdīšanu notika īstenībā." (Eimons Dafijs)

Šī raksta fokuss, kā jau varbūt noprotat, ir imperatora Konstantīna pievēršanās kristietībai un kristietības atzīšana par valsts reliģiju 4. gs. sākumā. Līdz ar viņa uzkāpšanu imperatora tronī, Baznīcas un kristīgās ticības dzīve mainījās, tādējādi arī notiekot dramatiskām t.s. "Pētera amata" jeb pāvestības kalpojuma un vēstures izmaiņām. Kā varat ievērot arī šī raksta titulbildē, tur redzams Konstantīns un viņam dāvātā zīme Chi Ro jeb Kristus emblēma, kura viņam "nodrošināja" uzvaru pār imperatoru Maksentiju 312. gadā. Kā tas notika? Imperators par to ir vēstījis agrīnajam vēsturniekam Eisēbijam, stāstot sekojošo:

"... atrazdamies Gallijā, viņš pirms kaujas esot lūdzies Sol Invictus palīdzību. Nākamajā dienā viņš debesīs redzēja gaismas krustu un dzirdēja vārdus "ar šo [zīmi] tu uzvarēsi." Šai kaujai ar Maksentiju Konstantīns lika izgatavot banerus ar "labarum" - krustu, kas izskatās pēc Kristus monogrammas grieķiski; emblēma tika uzzīmēta uz karavīru vairogiem." (Eimons Dafijs)

Šis kristietībai nozīmīgais agrīnais periods no 4. līdz 6. gadsimtam ir teju atslēgas periods arī pāvesta varas nostiprināšanai, izaugsmei un paplašināšanai. Kā mums savā izcilajā darbā vēsta E. Dafijs, "skopie ieraksti oficiālajā pāvesta hronikā Liber Pontificalis, kas [līdz tam] bija balstīti pusaizmirstās ziņās vai ir vienkārši izdomāti, pēkšņi izplūda bagātās detaļās pretī pāvesta Silvestra (314-335) vārdam. [..] Šo [imperatora] dāvinājumu mērķis bija nostiprināt Kristus kultu patiesā impēriskā līmenī."

"Konstantīnam kristietība nozīmēja konkordiju - vienotību patiesībā. Viņš ticēja, ka Dievs ir viņu iecēlis, lai līdz ar Baznīcas uzvaru nestu mieru visai civilizētajai pasaulei, oecumene."

Ārējās un iekšējās pārmaiņas Baznīcas un valsts attiecībās Konstantīna (Lielā) laikā

• 313. gadā tika izdots Milānas edikts, kas likumiski mainīja Baznīcas stāvokli attiecībā pret valsti. Kristiešu vajāšana tika pārtraukta un kristietība pasludināta par atļautu reliģiju (religio licita). Turklāt garīdznieki ieguva dažādas priekšrocības un Baznīca tika atzīta par juridisku personu.
• 324. gadā Konstantīns uzvarēja arī Romas Austrumu valdnieku Liciniju un kļuva par vienīgo impērijas valdnieku. Konstantīna valdīšanas laikā iedibinātās jaunās attiecības starp Baznīcu un valsti daļēji bija viduslaiku vēstures aizsākums. Pirmo reizi kristīgajā teoloģijā augsti tika novērtēta valsts un tās nozīme. Bīskapi drīz vien ieguva tiesības piedalīties noteiktos valsts pārvaldes pasākumos un vienlaikus - arī politiskas sava amata funkcijas.
• 321. gadā tika noteikta svētdienas svētīšana. Sabiedrībā arvien vairāk sāka ieviesties krusts kā pestīšanas zīme.
• 325. gadā Nīkajas koncilā tika fiksēts lieldienu svinēšanas laiks - pirmajā svētdienā pēc pavasara pilnmēness. Austrumos Lieldienas bija galvenie svētki. 4. gs. Romā tika noteikts, ka Ziemassvētki svinami 25. decembrī - ziemas saulgriežos. 
• 4. gs. dievbijībā parādījās kristietības un pagānisma mijiedarbība, piemēram, svēto godināšana, uzsvars uz Marijas godināšanu, relikviju kults, bilžu godināšana un svētceļojumi. 

Nīkajas koncils, kuru sasauca imperators, kas pats vadīja dažas sapulces, bija notikums ar milzīgu svaru kristīgajā Baznīcā. Laika gaitā "ekumēniskie" jeb vispārējie koncili, no kuriem šis bija pirmais, tika atzīti par saistošu autoritāti ticības jautājumos. Koncils pieņēma Ticības apliecību, ka Kristus ir "vienāds būtībā" ar Tēvu - skanīgu viņa patiesās dievišķības apliecinājumu. (Dafijs)

Attēlā 1. Nīkajas koncils (attēls atrasts google.lv)