Juris Rubenis: Efata! - tas ir: atveries!
Kolāža: Didzis Kukainis
Šīrīta pārdomām mēs uzklausīsim Svēto Rakstu vārdus, kurus mēs lasām Marka evaņģēlija 7. nodaļā: "Tad, no Tīras apvidus atkal aizgājis, viņš caur Sidonu nonāca pie Galilejas jūras Dekapoles apvidū. Pie viņa atveda kādu kurlmēmu un lūdza, lai viņš tam uzliek rokas. Un viņš, aizvedis to no ļaužu pūļa savrup, lika pirkstus tā ausīs un spļāva, un aizskāra tā mēli. Un, paskatījies uz debesīm, viņš ievaidējās un sacīja: "Efata!" - tas ir: atveries! Un viņa ausis tūlīt atvērās un mēles saites atraisījās, un viņš sāka skaidri runāt." (Teksts no jaunā Bībeles tulkojuma - D.K.) Āmen.
Šis ir īpašs notikums Jaunajā Derībā, kurš, kā jūs pamanījāt, norit neparasti un to nav tik viegli saprast līdz brīdim, iekams aptveram, ka kurlmēmais, vārdā nenosauktais cilvēks, patiesībā ir ikviens cilvēks pirms sastapšanās ar Dievu vai lielajiem dzīves dziļumiem. Patiešām, lai cik laba būtu mūsu dzirde, parasti šajā pasaulē un cits citā nesaklausām tieši to, ko vajadzētu dzirdēt. Lai cik labas būtu mūsu runasspējas, tik reti runājam par to, kas visvairāk mums sāp un ir pats svarīgākais. Cik zīmīgi, tas galu galā vissmagāk skar tieši mūs pašus, padarot mūs vientuļus un nošķirtus citu no cita, no būtiskā mūsu dzīvē. Taču kāpēc tā notiek? Vai tikai tāpēc, ka mēs pēkšņi būtu kļuvuši cietsirdīgi un nejūtīgi?
Šis Evaņģēlija notikums un tā norise palīdz saprast, ka saknes mūsu 'kurlmēmumam' ir daudz, daudz dziļākas un sarežģītākas. Kuram gan nav pazīstama situācija, kad esam vēlējušies patiesi runāt par to, ko domājam, par to, kas notiek mūsos, par to, kas mums ir svarīgs, kas mūs patiešām nodarbina, taču esam sastapušies ar neizpratni, nevēlēšanos dzirdēt vai pat izsmieklu. Mani nedzird! Tā ir šī rūgtā pieredze, kas ātrāk vai vēlāk daudzos dzimst. Vienkārši mani šajā pasaulē neviens negrib vai nespēj patiesi dzirdēt.
Pasaule un cilvēki ir kurli, un tāpēc arī man ir jāmācās kļūt mēmam. Tieši tas liek īstenot tādu sava veida pašcenzūru, zinot, ka labāk par dažām tēmām censties nerunāt. Ja tu kādu satiec, tad runā par laiku, par politiku, par zagļiem, par modi, par augstām cenām, par paziņu vājībām, par visu, ko vien vēlies, tikai ne par to, kas tev patiešām ir svarīgi, tikai ne par to, kas notiek tevī. Jo to no tevis neviens negaida. Ja tu vēlies, lai tevi pieņem, tad mācies pats pieņemt sabiedrībā valdošos spēles noteikumus un manieres, citādi tu izskatīsies pēc tāda dīvaiņa, pēc smieklīga, citus traucējoša, cilvēka. Citiem vārdiem - mācies runāt tā, ka tu neko nepasaki! Daži šajā jomā iegūst apbrīnojamus rezultātus!
Un arī otrādi - mums taču ir tik ļoti bail īsti ieklausīties otrā, ieklausīties visā, kas notiek citā cilvēkā, jo tas uzliek pienākumus. Vispirms tas liks sākt domāt par lietām, kuras pats neesi nokārtojis; tas spiedīs rīkoties, varbūt palīdzēt. Tik ērti taču ir no tā visa būt brīvam! Cik ļoti arī mēs negribam otru arī dzirdēt! Cik bīstama var būt atklāta saruna! Tāpēc mācies klausīties tā, ka tu neko nedzirdi. Tā, protams, var dzīvot. Patiešām, tā var ilgi un, šķiet, pat tīri labi dzīvot, tomēr ātrāk vai vēlāk nāks biedējošā atskārsme, cik nenormāli tukšas īstenībā ir mūsu sarunas, cik ārprātīgi tukša ir dzīve, kuru tu dzīvo! Cik slims, cik izolēts, cik kurlmēms pilnīgi neviļus esi kļuvis tu pats! Un īstenībā nav skaidrs, ko te var vairs darīt, vai vispār maz te ko var darīt? Kas mūs tādus, dzirdēt un runāt nespējīgus, var dziedināt? Tieši uz šiem jautājumiem vēlas atbildēt šis Evaņģēlija notikums.
"Un pie Jēzus atveda kādu kurlmēmo un viņu lūdza, lai viņš tam uzliktu roku," mēs lasām tekstā. Vai te nav kas sacīts par mani? Tāpēc svarīgi vārdu pa vārdam rūpīgi izlasīt šo neparasto notikumu, kura gaitā Jēzus kurlmēmo dziedina. Kā tad viņš rīkojas? Vispirms viņš to ņēma no ļaudīm savrup.
Tu vari mācīties apjaust un saprast, tikai paejot malā no ļaužu pūļa, no sabiedriskajām konvencijām, sabiedrībā pieņemtajiem, bieži - melīgajiem, izturēšanās noteikumiem, no citu ziņkārīgajām acīm un smīniem. No tā visa jāaiziet pavisam prom, lai beigtos tās apkārtnes ietekme uz tevi, kur sen vairs neviens otru nedzird un nerunā patiesību. Lai tevī beidzot tiktu pie vārda tas, kas tevī notiek, lai tu varētu palikt tikai aci pret aci ar Jēzu!
"Un viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli." Ko nozīmē šīs ļoti, ļoti dīvainās darbības?
Jēzus pieskāriens vispirms nozīmē sajust, ka šajā pasaulē tomēr ir kāda uzticama roka, kas tevi maigi pieskaras, dodama zīmi, ka tevi kāds pa īstam grib saprast, dzirdēt, kāds meklē ceļu pie tevis.
Ja ir kāds līdzeklis, ar ko mūsu pasaulē iespējams uzvarēt dvēseles kurlmēmuma dēmoniju, tad tas ir šīs Jēzus rokas pieskāriena maigums. Jēzus pieskaras ar savas valodas spējīgās mutes siekalām slimā mēmajai mutei, tā sastingušajai mēlei. Mums tā var likties ļoti savāda rīcība, taču nav iespējams citādi aprakstīt Jēzus ciešo, patieso apņemšanos.
Tas, kas cilvēkus dziedina, ir šis maigums un izpratne, kas skar otru tieši tajā vietā, kura sagādā ciešanas. To, kurš cieš no cilvēku radītās kārtības un priekšrakstiem, nav iespējams dziedināt ar jauniem cilvēku radītiem noteikumiem, jauniem priekšrakstiem. Tikai silts pieskāriens te var ko līdzēt! Šajā pasaulē tomēr ir kāds saprašanās tilts un saprašanās valoda, ir spēks, kas dziedina!
Tas ir svarīgākais, ko šis notikums katram vēlas pavēstīt.
"Un viņš skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: Efata! - tas ir: atveries!" Jēzus pievēršas debesīm un tagad nostājas slimā vietā, lai palīdzētu dzimt ticībai viņā. Vēl Jēzus nevar ar kurlmēmo runāt, bet (un cik svarīgi arī mums to saprast!) viņš var par šo cilvēku lūgt. Viņš var runāt par šo cilvēku ar Dievu. Efata! - atveries! Šis vārds atskan no Jēzus būtības dzīlēm.
Dievs patiešām saprot un pazīst katra būtību, zinot, kas mums tur ciet muti vai liek aizbāzt ausis. Tas ir nozīmīgs mirklis, ko iespējams parādīt tikai šajā tēlā 'Efata'. Šis vārds ir tik nozīmīgs un izsaka tik daudz, ka evaņģēlists to atstāj netulkotu aramiešu valodā, lai, izrunājot šo neparasto vārdu, mēs kaut ko nojaustu no šī mirkļa vienreizības. Šajā brīdī caur Jēzus lūpām atskan ne tikai lūgšana, bet Dieva atbilde uz to - Efata! Atveries!
Vienreiz Galilejas jūras krastā izrunātam, nu šim vārdam ir jākļūst par pamatu tai cilvēku kopībai, kuru pulcinās Jēzus un kura viņam ticēs.
Tā, kā viņš šo vārdu izrunājis, šis vārds būtu jāizsaka arī mums! Jēzus dod stingru pārliecību: jūs to varat! Palīdzēt cits citam atvērt ausis un mutes, runāt ar otru tā, ka viņš tevis sacītajā saklausa šo mudinājumu: "Efata! - Atveries!" Atveries Dievam, dzīvei!
Protams, mēs esam tikai cilvēki, mums katram ir tikai divas rokas un mēs nespējam pasaulē izskaust visas ciešanas, postu, vientulību, taču mēs spējam ko citu - mēs varam savas divas rokas izstiept pretī cilvēkiem tā, lai viņi varētu izjust to, ka katru no mums tur un nes Dieva rokas. Lai Jēzus izcīnītais kļūtu īstenība, lai katrs to zinātu. Rīkoties kā Jēzum! Tā ir dzīve, kuru Dievs mīl! Un kas gan vairs ir visas pasaules kurlmēmums, ja Dievs sāk ar mums vai caur mums runāt! Vārds 'Efata' dziedina no kurlmēmuma!
"Un viņa ausis atvērās un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite un viņš pareizi runāja." Vai patiešām tas tūdaļ var notikt? Ne vienmēr. Dažreiz, lai iemācītos pareizi dzirdēt un pareizi runāt, vajadzīgi gadi. Daudzi gadi. Taču Dievam nav neiespējams arī cits ceļš, kurš, piemēram, izskan kādas ievērojamas kristīgas personības Terēzes no Lizjē atmiņās. Daudzus gadus viņa cieta no smagas psihiskas kaites, kas viņu turēja kā ieslodzītu sevī, bez iespējām komunicēt ar citiem. Taču kādu dienu viņa no tās tika dziedināta un to viņa apraksta šādos vārdos: "Vienā mirklī Jēzus manī istenoja to, ko es nebiju sasniegusi desmit gadus ilgos pūliņos. Es sajutu manā sirdī ieplūstam Mīlestību, nepieciešamību sevi pašu aizmirst, lai dāvātu prieku citiem. Un tieši tāpēc es biju laimīga. Viņš mani pārvērta tā, ka es pati sevi vairs nepazinu." Vai šis notikums nav līdzīgs tikko lasītajam Evaņģēlija pantam?
"Un viņš pareizi runāja," mēs lasām. Taču lai mēs iemācītos pareizi runāt, mums jāsaklausa pareizie vārdi. Tie nav pareizu cilvēku vai par pareiziem uzskatītu sabiedrisko modeļu veidotie liekulīgie, melīgie, ciniskie vārdi. Nē! Tie ir Dieva vārdi. Tie ir vārdi, ar kuriem Jēzus mūs uzrunā mūsu sirdīs, uzrunā Jaunajā Derībā.
Uzdrīkstēties īsti dzirdēt Dievu un cilvēkus nozīmē šajā pasaulē pareizi runāt. Runāt tā, lai sarunas mūs pildītu ar mīlestību un mieru, nevis iztukšotu un pazemotu.
Mēs, cilvēki, esam ļoti atkarīgi no tā, ko runājam. Protams, bieži vien tieši runātais var radīt daudzus konfliktus, sāpes, ievainojumus, taču neaizmirsīsim, ka saruna neapšaubāmi ir labākais līdzeklis, lai veiksmīgi atrisinātu konfliktus un problēmas.
Nekas, ne šajā pasaulē, ne mūsos, ne ap mums to nevar aizvietot, ja tikvien iemācāmies pareizi runāt. Citiem vārdiem - patiesi, atklāti, būtiski - ar mīlestību, runāt. Nu kaut mazliet tā, kā runāja Jēzus.
Āmen.
[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, ka Tu vienmēr esi klātesošs katra mūsu dzīvei. Mēs pateicamies, ka Tu mūs māci uzmanīgākus, ka Tu māci mums saklausīt mūsu dziļumos notiekošo un to izrunāt vārdos, ka Tu māci mūs dzirdēt citus cilvēkus blakus. Mēs Tev lūdzam, esi ar mums mūsu dzīves ceļos. Dziedini mūs, lai mēs spētu patiesi runāt un patiesi dzirdēt. Mēs noliekam visu sevi Tavās rokās, kad Jēzus vārdā lūdzam: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.
2016. gada 2. oktobra raidījuma "Svētrīts" audio transkripcija; audio klausies lsm.lv lapā šeit