Lielā piektdiena: klusuma, krusta un tuvības noslēpums

Photo by MAURO FOSSATI on Unsplash

Lielā piektdiena ienāk bez triumfa. Tā necenšas pārliecināt ar spožumu vai skaļiem vārdiem. Tā atnāk klusi — kā smags, bet patiesību atklājošs klusums. Šī diena aicina ne tik daudz saprast, cik būt klātesošam.

Ignāciskajā garīgumā mēs esam aicināti nepalikt ārpus notikuma kā vērotāji, bet ieiet tajā ar visu savu būtību. Iztēloties — stāvēt zem krusta. Redzēt, dzirdēt, sajust. Nevis steigā meklēt atbildes, bet ļauties jautājumiem: Kur es esmu šajā stāstā? Vai es esmu tas, kurš aizbēg? Tas, kurš noliedz? Vai tomēr tas, kurš paliek?

Krusta priekšā pazūd ilūzijas. Tur nav vietas virspusējībai. Tur atklājas Dievs, kurš nepaliek tāls un neaizskarams, bet kļūst ievainojams. Dievs, kurš cieš. Dievs, kurš mīl līdz galam.

Ignāciskā kontemplācija māca palikt šajā brīdī — nevis pārlēkt uz augšāmcelšanās cerību, bet godīgi izdzīvot krusta realitāti. Jo tikai tas, kurš patiesi ir bijis klātesošs ciešanās, spēj dziļi saprast augšāmcelšanās prieku.

Šajā dienā mēs varam sev jautāt: kur manā dzīvē ir krusts, no kura es cenšos izvairīties? Kur es pretojos mīlestībai, jo tā maksā pārāk dārgi? Un vai es spēju uzticēties, ka arī manās tumsas vietās Dievs ir klātesošs — nevis kā risinājums, bet kā līdzgaitnieks?

Lielā piektdiena atklāj paradoksu: vislielākajā zaudējumā slēpjas visdziļākā dāvana. Krusts, kas šķiet kā sakāve, kļūst par mīlestības uzvaru. Ne uzreiz redzamu, ne viegli pieņemamu — bet patiesu.

Varbūt šodien pietiek ar vienu vienkāršu lūgšanu:

Kungs, dod man žēlastību būt ar Tevi — arī tur, kur ir grūti.

Un palikt. Bez steigas. Bez izskaidrojumiem. Vienkārši būt.