Kolins Vilsons "Apziņas parazīti"
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Vai kādreiz esat domājuši, kādēļ it kā prātīgi cilvēki reizēm pieņem apkārtējiem absolūti nesaprotamus un pat iracionālus lēmumus un rīkojas tā, it kā galīgi nebūtu vairs paši? Vai esat paši sastapušies ar situācijām, kad, šķiet, pār paša prātu valdāt nevis pats, bet kāds cits, kurš domā jūsu vietā un liek rīkoties saskaņā ar savām, ne jūsu pašu vēlmēm? Atbilde uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem slēpjas šajā grāmatā - tie varētu būt kādi mums nezināmi apziņas parazīti, par kuriem 1967. gadā jau runāja un kurus savā fantastikas darbā aprakstīja amerikāņu rakstnieks Kolins Vilsons. Latviski šis darbs tika izdots 1990. gadā, izdevniecībā "Sprīdītis". Pēc kāda ļoti laba drauga ieteikuma ņēmu un izlasīju šo darbu, kaut šis galīgi nav mans žanrs. Šī ir pirmā šāda veida grāmata, kuru esmu izlasījis, tad nu centīšos paust savas sajūtas...
No sākuma, kad draugs ieteicās, ka man vajadzētu šo grāmatu izlasīt, biju visai piesardzīgs, jo tomēr šis nu absolūti nav mans žanrs. Vismaz līdz šim nebija. Bet kas šajā darbā ir tāds, kas mani uzrunāja, lai tam pieķertos un to izlasītu? Mani vienmēr var aizraut ar psihoanalīzi, nedaudz psiholoģiju, nedaudz vēsturi, bet ja pār to visu bagātīgi pārlej filosofijas mērci, tad ziniet, ka tāda grāmata man noteikti patīk. Tā tas bija arī ar šo grāmatu, jo mani uzrunāja drauga citētie Vilsona grāmatas fragmenti, kas burtiski šķita nākam no kādas filosofijas, ne fantastikas darba, tādēļ arī uzķēros uz šī āķa.
Teikšu kā ir - grāmatu lasīju vairāk nekā nedēļu, kaut gan nieka nepilnas divsimt lappuses. Parasti šāda apmēra grāmatu varu izlasīt vienā divos vakaros, bet ar Kolina Vilsona "Apziņas parazītiem" bija savādāk - tādam lasītājam kā man patīk apdomāt, apcerēt, pafilosofēt, aizdomāties par cilvēkiem, viņu rīcību dažbrīd un to apcerēt šīs grāmatas kontekstā. Tad nu lasīju šo darbu, veicu šādas tādas piezīmes, atzīmēju aizraujošās vietas, ar marķieri un līmkarodziņiem izcēlu citējamās un dziļākas pārdomas prasošas vietas... Jo kā gan savādāk pienāktos rīkoties man, kurš aizraujas ar filosofiju, fenomenoloģiju un vēl visādām interesantām domu gaitām... Es mazāk par to fantastiku, vairāk par to fenomenoloģiju un cilvēka domāšanas fenomeniem - tā es to grāmatu lasīju.
Fantastikas cienītājiem grāmata diezin vai varētu būt ļoti saistoša, jo tur tās fantastikas ir mazāk nekā tās psiholoģijas, psihoanalīzes un fenomenoloģijas, līdz ar to sižetiskā līnija un tās atrisinājums jau ir zināms pašā sākumā - uzvaru, protams, gūst tie labie, tie, kas izprot cilvēka prāta, apziņas un zemapziņas mehānismus. Protams, daudzas lietas grāmatā jāuztver ar zināmu piesardzību, jo šur tur vēsturiskais mijas ar izdomāto, līdz ar to nevajadzētu visu uztvert kā absolūto patiesību, pat ja it kā autors atsaucas uz vēsturiskiem notikumiem.
Man šī grāmata patika, jo, kā jau minēju, lasīju to kā filosofs un cilvēku rīcības vērotājs, daudz domādams par mūsdienu sabiedrību, jo arī zināmas paralēles varam savilkt starp Vilsona darbu un kaut vai to pašu mīļo zemīti Latviju un tās sabiedrisko domu daudzos jautājumos. Ne visur es Vilsona domu gājienam varu piekrist, tomēr man kā cilvēkam, kam tuva ir māksla un kultūra, arī klasiskā mūzika, vairāk gan renesanses un baroka laikmets, tad jāpiekrīt, ka kaut kas tomēr ir mainījies - mūsdienās nekas tāds vairs netop kā tapa renesansē un barokā. Vai tiešām apziņas parazīti vainīgi? Nu, tur jums jāizlasa grāmata, lai arī jūs aizdomātos, kā tad tur īsti varētu būt. Laba literatūra domāšanas veicināšanai, jo savā veidā fantāzija un fantastika jau arī ir mūsu prāta dzīļu pētniecība...
Dažas grāmatas atziņas nopublicēju arī bloga sadaļā "Grāmatas 10 atziņas" šeit.