Robert Black "Machiavelli: From Radical to Reactionary"
Kolāža: Didzis Daniels Kukainis; fona attēls: Photo by brooklyn on Unsplash
Iepriekš šajā blogā esmu jau rakstījis par šo dižo domātāju:
- 10 lietas jeb padomi, iedvesmojoties no dižā padomdevēja Makjavelli;
- Grāmatas 10 atziņas | Nikolo Makjavelli "Valdnieks";
Šī Roberta Bleka grāmata par Makjavelli, kā vēsta grāmatas iekšvākos esošās atsauksmes, ir labākā Makjavelli biogrāfija, kurā apkopotas aktuālākās pētnieku atziņas un detalizētākais Makjavelli atstātais mantojums no Makjavelli politiskās karjeras viņa laika Florencē. Roberts Bleks ir uzskatāms par vienu no zinošākajiem ekspertiem Makjavelli pētniecībā, tādēļ ikvienam, kuram interesē Makjavelli domāšana un filozofiskais mantojums, šī grāmata noteikti būtu ieteicama.
Grāmata sastāv no 5 nodaļām, kur katrai nodaļai ir savs virsraksts, kas apraksta kādu Makjavelli kā personības šķautni:
1. nodaļa - humānists, dzejnieks, ierēdnis (1469 - 1512),
2. nodaļa - topošais Mediči galminieks (1512 - 1516),
3. nodaļa - republikānis, kristietības kritiķis un rakstu vīrs (1515 un vēlāk),
4. nodaļa - tapušais konervatīvais (1519 - 1527),
5. nodaļa - Makjavelli mantojums.
Grāmata ir papildināta ar Mkjavelli dzīves hronoloģiju, atsaucēm, avotiem turpmākiem pētījumiem un papildus lasīšanai, attēliem, darbu sarakstu un vispārējo satura rādītāju pēc tēmām un personālijām.
Nikolo Makjavelli, ņemot vērā viņa tēva izcelsmi un lomu Florencē (tēvs bija ievērojams Florences pilsonis un ierēdnis - jurists), jau savas dzīves sākuma gados varēja baudīt ievērojamu izglītību. Septiņu gadu vecumā sācis apgūt latīnu valodu un jaunībā mācījies pie tā laika labākajiem Florences skolotājiem un profesoriem. Ja ņem vērā šajā biogrāfijā pausto, Makjavelli pirmo valsts amatu ieņēma 29 gadu vecumā, kļūstot par Florences otro kancleru. Šis amats prasīja augsta standarta prasmes, humānistu sniegtu izglītību un lielu valodas spēju jeb talantu literāri prasmīgi izteikties rakstos, kā arī runā jeb retorikā. Tas viss jaunajam Nikolo neapšaubāmi piemita.
Lasot Bleka sarakstīto Makjavelli dzīvesstāstu, protams, mēs nelasām vienas personas biogrāfiju, bet gan baudām veselu laikmetu Florences un florenciešu dzīvē - šī grāmata ir teju kā vēsturiska aculiecinieka vēstījums par Makjavelli laika Florenci, sākot jau ar bēdīgi slavenā Savonarolas darbošanos, tā arī Mediči dzimtas sāgām, drāmām un norietu.
Šajā kontekstā aktuāls varētu būt arī raksts par nesen lasītu romānu "Sapnī ar Botičelli", pirms kura veselu nedēļu veltīju laiku, lai noskatītos Netflix seriālu par Mediči dzimtu "Medici: Masters of Florence". Iesaku gan šo lieliski uzrakstīto romānu, gan arī noskatīties šo seriālu!
Roberts Bleks savā darbā ir ievietojis arī gana daudz labu attēlu, kuros attēlots Makjavelli un viņa laika Florence. Skaidri zinu tikai to, ka reiz Florence ir manā ceļojumu maršrutā, jo tādu Renesanses pērli nevar neapciemot, it īpaši, kad ir tik daudz literatūras un avotu apgūts par šo tik dižo kultūras un mākslas meku, vai ne, draugi?
Palazzo Vecchio (Florence). Foto: https://www.palazzo-vecchio-tickets.com/palazzo-vecchio-architecture/
Viens no pirmās nodaļas interesantiem faktiem par Makjavelli ir viņa apšaubāmā heteroseksualitāte - lai gan nav stingru pierādījumu pretējam, taču baumas par viņa jaunības sakariem ar jauno un skaisto Mediči dēlu Džuliāno vēstures avotos ir rodamas, arī vēlāk laikabiedri uz šo Makjavelli personības šķautni ir atsaukušies, atceroties pagātni... Lai gan tajā laikā homoseksuālas attiecības netika klaji nosodītas, tomēr tās bija baumu un izsmiekla objekts, it īpaši, starp nobriedušiem vīriem.
Rakstot šo ieskatu Makjavelli biogrāfijā, fonā uzliku filmas mūziku, ko sarakstījis Buonvino kopā ar Skin:
Makjavelli tā arī nekad nekļuva par pilntiesīgu diplomātu Florencē, tomēr allaž saglabāja savu "pelēkā kardināla" statusu, esot vienu soli blakus visiem procesiem, kuri risinājās diplomātijā un kuluāru sarunās, tādējādi mēs varam saprast, kā veidojas viņa politiskā izpratne un zināšanas. Un, ja skatāmies uz mūsdienu politikas kuluāriem, allaž lielākā ietekme ir ne jau tiem, kuri paraksta saistošus aktus un dokumentus, bet gan kuluāru sarunu vedējiem. Te arī redzams Makjavelli mantojums, kurš bija, ir un būs dzīvs mūžam - politika ir diplomātija un sarunu vešanas māka kuluāros.
Makjavelli dzimtās mājas Florencē. Foto: https://en.wikipedia.org/wiki/House_of_Machiavelli
Makjavelli zināmākais un lielāko ietekmi atstājušais reālpolitikas darbs "Valdnieks", lai gan beigās veltīts Lorenco di Mediči, sākotnēji bija iecerēts kā veltījums Džuliāno di Mediči; "Valdnieks" kā literārs teksts ir ārkārtīgi ietilpīgs un to Makjavelli rakstīja ilgus gadus, apkopodams savu 15 gadus ilgo politikas vērotāja pieredzi. Šajā darbā, kā atzīmē grāmatas autors, varam redzēt, ka Makjavelli nebija nedz slinks, nedz arī relaksēts, "Il Principe" ir darbs, kuru daudziem būtu gribējies paveikt, taču to izdarīja Makjavelli un praktiski politikas vēsturē nav teju līdzvērtīga sasnieguma līdz pat mūsdienām. Lai gan ir daudzi, kuriem šis darbs vien ir vēsturiska relikvija, domājams, ka neviens nevar noliegt tā lielo ietekmi uz politikas skatuves līdz pat mūsdienām.
Makjavelli "Valdnieka" titullapa. Attēls: https://en.wikipedia.org/wiki/The_Prince
Makjavelli allaž savā dzīvē atgriezās pie antīkās literatūras un savu kā politiskā padomnieka sniegto padomu balstīja uz antīkajās studijās gūto atziņu pamata. Tas principā liecina tikai par to, ka inteliģence balstās uz nemirstīgajām zināšanām, kuras līdz pat Renesansei un mūsdienām esam mantojuši kultūras un mākslas vēstures avotu studiju ceļā. Makjavelli sarakstītajos "Discourses" viņš skaidri norāda, cik ļoti politiskā doma atšķiras no antīkās Romas, tā laika politika bija skaidrāka un tiešāka nekā tā ir viņa laika Florencē. Makjavelli guva sava veida baudījumu, savu redzējumu balstot antīkajā mantojumā.
Lasot šo darbu par Makjavelli, noteikti blakus jātur arī viņa sarakstītais "Valdnieks", jo Makjavelli un viņa biogrāfija nav atdalāma no šī gigantiskā meistardarba, Roberts Bleks ļoti bieži citē Makjavelli "Valdniekā" publicēto. Tāpat autors bagātīgi lasītāju informē par citiem Makjavelli darbiem, viņa poēmām un komēdijām, par kurām latviešu lasītājam varētu būt visai mazs priekšstats, jo latviski diemžēl no Makjavelli ir izdots tikai "Valdnieks". Makjavelli dzīves laikā Florence piedzīvoja mēri, lai gan daudzi no pilsētas izbrauca uz savām ārpilsētas villām, Nikolo palika pilsētā un sarakstīja savas "Vēstules par mēri" (Epistola della peste). Šajās vēstulēs viņš apraksta mēra skarto pilsētu visai baisi: "ķermeņi mētājas visur, darījumi un bizness ir apstājies, pilsētas administrācija un justīcija ir pārtraukusi darboties, ģimenes un personīgās attiecības ir sarautas." (131. lpp.)
Nodaļā par Makjavelli kā konservatīvu personību, Roberts Bleks raksta par Makjavelli kā karamākslas aprakstītāju un norāda, ka Makjavelli karamākslas teksti sasaucas ar viņa antikristietības noskaņu. Makjavelli allaž ir rīcības cilvēks, atbalstot skarbu, ātru un izlēmīgu rīcību un atsakoties no kristietības uzspiestā "otra vaiga pagriešanas" naratīva. Savā karamākslas ceļvedī Makjavelli nosoda kristietības vēlmi allaž cilvēku padarīt par vāju un nespējīgu izlēmīgi rīkoties; tāpat viņš apsūdz kristietību, ka tā neatzīst personas pašaizstāvēšanās un pašsaglabāšanās instinktus. (153. lpp.)
Makjavelli, lai gan bija domas gigants un modernās politiskās filozofijas pamatlicējs, visu dzīvi cieta no gremošanas sistēmas problēmām un, iespējams, tās bija arī viņa nāves cēlonis. Grāmatā ir vēstīts, ka Makjavelli savas antiklerikālās nostājas dēļ, iespējams, pat nomira ne kā kristietis, saņemot sakramentus, taču tas nav īsti pierādāms. Kāds avots vēsta par Makjavelli sapni īsi pirms savas nāves, kurā viņš nostiprinājis savu ateistisko pārliecību, pauzdams:
"Machiavelli . . . had the following vision shortly before yielding up his spirit. He saw a group of poor folk, like ruffians, who were dressed in tatters, famished, wearing disguises, all in disorder, and few in number. It was said to him that these were the persons in Heaven of whom it is written, ‘Blessed are the poor, since theirs is the kingdom of Heaven’. When they had retired, there followed an untold number of persons full of gravity and majesty. They appeared to resemble a Senate, where the most serious affairs of state are treated. He saw among them Plato, Seneca, Plutarch, Tacitus and others of this eminence. He asked who these most venerable gentlemen were. It was said to him that they were the damned and that they were souls rejected by Heaven. ‘The wisdom of the world is in enmity with God.’ He then was asked to which of the groups he wanted to belong. He replied that he would like much more to be in Hell with those great spirits, to discuss affairs of state with them, than to be with those verminous scoundrels he had been shown. And with that he died, and he went on to see how affairs of state were progressing in the next world." (211. lpp.)
Makjavelli, nāves priekšvakarā stāvēdams, iespējams, apcerēja savu dzīvi līdzīgi kā to bija darījis, rakstīdams saskaņā ar savu raksturu, kuru attīstīja rakstīšanas gaitā. Makjavelli nomira kā nereliģisks radikālis, bez nožēlas par dzīvi, kuru bija vadījis uz šīs zemes, Florencē. (212. lpp.)
Pēdējā Roberta Bleka grāmatas nodaļā mēs varam lasīt par Makjavelli atstāto mācības mantojumu, par to, kā viņa sarakstīto dažādos laikos ir nicinājuši, par to, kā viņa spalva atainojusi "Sātana atbildi Reformācijai" un tā joprojām. Tāpat mēs lasām, kādas vēsturiskās personības un politiskie līderi vēstures gaitā savu ietekmi ir balstījuši uz Makjavelli "Valdnieku" un kā viņa sarakstītais sasaucies ar atzinību par neo-ciceroniāņu apoloģētiku. Grāmata ir ārkārtīgi vērtīgs ieskats Makjavelli biogrāfijā, iesaku izlasīt ikvienam Makjavelli biogrāfijas interesentam un aicinu arī izlasīt un noskatīties avotus, kurus esmu minējis šajā ierakstā augstāk, tas viss sniegs lielisku ieskatu Renesanses laikmeta Florences dzīvē un politikā. Lai noder un izglīto!
Nikolo Makjavelli kaps Santakročes bazilikā Florencē. Foto: