Renesanses dzīves un gleznu krāsu pasaules sapņojumā tveroties jeb par romānu "Sapnī ar Botičelli"

Sāras Šovo romāna "Sapnī ar Botičelli" grāmatas vāka fragments

Ir tveicīga tā Kunga 2023. gada jūnija diena, kad jums, šī bloga lasītāji, sāku vēstīt Botičelli dzīvesstāsta, tverta Sāras Šovo romānā "Sapnī ar Botičelli", ieskatu un atstāstu, lai arī jūs uzrunātu iepazīt šī lieliskā un vēstures caurstrāvotā daiļdarba lappuses. Glāzē esmu iepildījis rīslingu, atjaucot to ar gāzētu ūdeni, lai būtu tverama atveldze un reizē mierinājums, līdzīgi kā slavenajam Botičelli. Nezinu, vai viņš vīnu atjauca jeb dzēra tāpat tajās retajās reizēs, kad to baudīja, tomēr karstzemju tradīcijas reizēm atjauc vīnu, lai tas drīzāk kalpotu ne tik daudz apreibināšanās, bet gan vairāk kā atveldzēšanās un spirdzināšanās līdzeklis. Bet nu jā - grāmata ir izlasīta un nu jums sniedzu ieskatu tajā, ko franču rakstniece Sāra Šovo ar savu darbu mums ir vēlējusies vēstīt.

Sākot lasīt grāmatu un pieveicot vien pārdesmit pirmās lappuses, sapratu, kādēļ grāmata ir ieteicama lasīšanai no 16+ gadu vecuma. Tajā ir ārkārtīgi spilgti un detalizēti aprakstīta vardarbība, kādu nācās piedzīvot Mediči dzimtas pārstāvjiem, tas viens. Otra lieta - galīgi nav ko liegties un tēlot nevainīgas dvēseles, lai izlasītu un aprakstītu arī šo diženo mākslinieku Botičelli, Lipi, da Vinči piedzīvojumus ar saviem un ne tikai saviem mācekļiem, kas bija ne vien viņu skolnieki, bet arī mīļākie gultā. Patiesi, ja filmām raksta, ka tajās ir "explicit content", tad jāsaka, ka šī grāmata daudz neatpaliek. 

Nevaru un nevarēju šo darbu lasīt, neatzīmējot romāna aizraujošākās un citēšanas vērtās vietas ar sevis paša iemīļotajiem līmkarodziņiem. Taču jāpiebilst uzreiz arī tas, ka šī grāmata, šis romāns nav gluži pilnīgi tīra izdoma, nebalstoties faktos, dāvājot vien autora idejas... Grāmatas beigās lasītājs var rast gan notikumu hronoloģiju, kas ir pamatā romāna "Sapnī ar Botičelli" norises gaitai, gan arī vairākas lappuses ar literatūras avotiem, kurus autore Sāra Šovo izmantojusi, lai šo romānu par un ap Renesanses mākslas dižgaru dzīvi uzburtu. Tāpat man jāuzteic arī tulkotāja Irēna Auziņa, kas šo darbu ir pārnesusi no franču uz latviešu valodu - darbs ir izdarīts ārkārtīgi augstvērtīgā kvalitātē, tekstā, to lasot, ir jūtams sižetiskais dzīvīgums, kurā lasītājs spēj aizmirsties vai atrasties kā pilnvertīgs līdzdalībnieks notiekošajā, kas tiek aprakstīts. Realitātes sajūta noteikti pārņem, lasot šo darbu!

Dažviet lasīšanas gaitā nācās pat skaļi iesmieties, jo tie iesaistīto personu, piemēram, Sandro un Leonardo dialogi, nevarēja palikt nepamanīti bez sirsnīgiem smiekliem. Es pieļauju, ka dzīvē viņiem viņu jaunības dienās arīdzan bija jauneklīgas nerātnības un, kā sacīt, savi stulbie jociņi, kā tas ir ikvienā jauniešu paaudzē, nedomāju, ka Botičelli un citi būtu no cita māla mīcīti. 

"Nekam citam nav nozīmes, ka tikai izdodas nomirt pareizajā krāsā un ar stilu!"

Pirms šī romāna lasīšanas nedēļas garumā veltīju laiku Netflix seriāla maratonam par Mediči dzimtu "Medici. Masters of Florence". Man tas bija jaunatklājums, kuram es patiešām veltīju naktis un dienas, lai noskatītos visas trīs sezonas. Un tad uzradās romāns... Es esmu viens no tiem retajiem cilvēkiem, kuriem tiešām Renesanses laikmets vēsturē interesē, kurā es iedziļinos gan filozofijā, gan mākslas vēstures skatījumā, tādēļ šis Šovo romāns par Botičelli un citiem Renesanses dižgariem bija tikai kā papildinošs un turpinošs materiāls seriālam. 

Lasot šo tiešām radoši uzrakstīto lielisko darbu "Sapnī ar Botičelli", tā vien šķiet, ka esi klātesošs katrā mirklī, katrā dzīves ainā, situācijā, pat ja neesi to īsti gribējis. Un sabiedrības divkosība un dubultmorāle laikam jau pieder pie cilvēces esamības kodola un ir absolūti nepieciešama tās pastāvēšanai, jo - lai gan it kā dikti morāla sabiedrība, kuru it kā regulē katoliskā ticība, tomēr... visi guļ ar visiem, precēti vīri sev par mīļākajiem izvēlas māksliniekus, tai pat laikā nesmādē arī jaunas meitenes un tā aizvien. Vīri guļ ar vīriem, maina partnerus, lido no ziediņa uz ziediņu jeb kā satrakuši šuneļi skraida pakaļ tauriņiem... Ak, šīs dzīves peripetijas ir tikpat senas kā pasaule un mēs te, 21. gs. ļaudis, vēl par to šūmējamies... 

Gleznas "Venēra un Marss" fragments; avots: Wikimedia Commons

Protams, grāmata neiztiek bez mākslas un mākslas vēstures atspoguļošanas. Autore nudien ir studējusi šos māksliniekus, it īpaši, Botičelli un viņa daiļradi, lai mums kā lasītājiem to dzīvīgā manierē atstāstītu un aprakstītu. Tā parādās gan gleznas "Venēra un Marss" tapšana, gan vēlāk "Venēras dzimšana", gan iepriekš tēlojums par to, kā Sandro Botičelli ar kolēģiem Siksta kapelu ar freskām apgleznojuši un tā bez mitas. Principā lasītājs lasa autores apkopojumu reāliem vēsturiskiem notikumiem nelielā sapņainuma kontekstā ar domu, ka tā visnotaļ varēja arī būt.

Došu vien nelielu ieskatu kādā grāmatas fragmentā. "Venēras dzimšanas" kā Lorenco Mediči pasūtītās gleznas tapšanas priekšvēstures stāsts ir vēstīts grāmatas 197. lpp., kur lasām šādi:

"Es neesmu nācis tikai tālab, lai gaustos par savām nelaimēm. Tagad ir mana kārta pasūtīt tev gleznu. Es gribu Sandru, tev jāuzglezno man pasaules skaistākā Sandra. Es nevaru iztikt bez viņas. Tā kā tu bez manas piekrišanas esi uzgleznojis mani pilnīgi kailu, tā kā manu sievu tava ota ir pārvērtusi par Venēru Policiāno gaumē, šoreiz tu man pagatavosi īsto Venēru, pavisam kailu. Tu jau zini, ko es gribu redzēt šajā lomā. Un pretēji tam, kā bija "Pavasarī", kur bija viņas seja, bet ne viņas augums, tagad es gribu abus. Un nemaz nedomā mānīties, viņas augumu es pazīstu visos sīkumos. Man tik ļoti žēl to pazaudēt, ka es gribu, lai tas man būtu vismaz acu priekšā visu atlikušo mūžu."

Glezna "Venēras dzimšana"; avots: Wikimedia Commons

Botičelli un Lorenco Lieliskā Florence ir laiks, kad katedrālē sludina, teiksim tā, bēdīgi slavenais Fra Džirolamo Savonarola - tas pats, kuru sadedzināja sārtā par uzbrukumiem no kanceles pret pāvestu. Tā laika Florence, neizbēgami, ir arī Piko della Mirandolas laika Florence - šie visi personāži caur grāmatas lappusēm uz lasītāju runā kā tepat klātesoši. Jāsaka, ka arī grāmatas autore diez ko glaimojoši par Savonarolas ietekmi uz florenciešiem nerunā:

"Fra Džirolamo sprediķī ir poēzija, turklāt visizcilākā, un tai pievienojas lēti spīguļi, kādi patīk vienkāršai meičai, kuru vilina viss, kas spīd. Vīrs ir izveicīgs, viņa draudi iedarbojas. Sprediķos valda diezgan augsta garīguma atmosfēra, protams, dažkārt tai pievienojas apkaunojoša demagoģija, kas spēj pievilināt ļaundarus, kuri sēj bailes naksnīgās Florences ielās. Fra Džirolamo ir pakļāvis savai varai mazgadīgu dauzoņu barus, šīs bandas, kas terorizē visu Florenci, kuras iedzīvotāji baidās pēc saullēkta iziet pilsētā pa vienam. Jo tad viņus aptīra un atbrīvo no liekā mantu balasta."

Džirolamo Savonarola. Pa kreisi - gleznā, pa labi - seriālā "Medici"

Lasīšanas gaitā redzam un saprotam to, kāda bija viduslaiku un renesanses pilsētvalsts dzīve, sadzīve, mākslas un baznīcas ietekmes pasaule, kur baznīcai bija tik liela ietekme, kāda tai vairs nekad nebūs. Florences slavenākie radošie gari mirst, svētulīgums pārņem pilsētu, parādās pirmās ziņas par Inkvizīcijas darbiem, par raganu sārtiem viscaur Eiropai... Slavenais Florences diplomāts Vespuči, tikpat slavenā kartogrāfa Vespuči brālis, kādā grāmatas epizodē sludina teju uz ielas:

"Beigas mīlestībai, priekam, brīvībai, daiļumam... Florence jau nožņaugta, pārējā Itālija drīz sekos. Pārāk daudz svētulības dzemdina ļaunumu." 

Botičelli "Derelicta" (Pamestā); avots - Wikimedia Commons

Pirms Florencē sāka plosīties mēris, Botičelli bija atlicis vien dzīvot vēl kādus gadus 10, viņš tika smagi piekauts, tāpat kā Pipo, plosījās nežēlīgais Savonarolas režīms, tika iedarbināta anonīmo sūdzību prakse... Pēc sakropļošanas Botičelli vairs negleznoja ekstremāli dižos darbus, gleznoja un dzīvoja pieticīgi, lai nomirtu viens un pamests. Botičelli slava atgriezās 19. gs. beigās, kad uzplauka alkas pēc renesanses laikmeta snieguma. Botičelli "Derelicta" jeb "Pamestā" ir viena no pēdējām Botičelli gleznām. Un tad nāk ziņa par Savonarolas ekskomunikāciju jeb izslēgšanu no Baznīcas, par kuru autore pauž šādi:

"Paradoksālā kārtā Botičelli, kas nopriecājās, uzzinot, ka pāvests beidzot darījis galu šim fanātisma uzplaukumam, tomēr nosodīja laikabiedru izlaidīgo uzvedību. Protams, mākslinieks joprojām ir piekalts savai sāpju gultai, no kuras tikai ar grūtībām spēc piecelties un klibot."

Grāmatas pēdējās lappusēs, 16. gs. sākuma aprakstā jau vairāk parādās Leonardo, viņa māksla un viņa uznāciens uz mākslas vēstures skatuves. Tur mēs lasām par "Pasludināšanu" u.c. diženajiem meistardarbiem. Taču uz skatuves un ar greizsirdīgu naidu uznāk Mikelandželo, kurš tiecas pēc Botičelli atzinības, meklējot to caur Vespuči diplomātiju. Kur naids, tur cilvēcība, kur cilvēcība, tur kaislības un šajā darbā tās ir pārpārēm - diži mākslinieki un dižas viņu kaislības, kas nodotas vērtēšanai mūsdienu lasītājam. Izdzīvot sapnī kopā ar Botičelli un citiem Renesanses dižgariem. 

Leonardo da Vinči "Pasludināšana"; avots - Wikimedia Commons

Romānu no sākuma lasot, es vairākās vietās aizrāvos ar līmlapiņām, lai atzīmētu aizraujošākos teksta fragmentus, vēlāk, esot pieveicis teksta pusi, sapratu, ka viss šis darbs ir tik lielisks, ka atteicos no šīs teksta fragmentu īpašas izcelšanas... Un, kad grāmata ir pieveikta teju jau pie beigām, neviļus saprotu, ka šādai vēstures atspoguļošanai veltīts romāns varētu būt turpinājumos - sajūta, ka grāmata bija par īsu... Tik spraigi notikumi, tik dzīvīgi apraksti, tik daudz prieka, sāpju, bēdu un atkal baudas un dzīves... Viss uz apli - dzīves prieki, mīlestība, kaisle, iekāre, naids, nāve, ciešanas, vientulība un atmiņas par pagājušo! Tā es esmu nonācis līdz romāna beigām, kuru tiešām rekomendēju iepazīt, it īpaši, ja Renesanse un tās vēsture un māksla nav svešas lietas. 

Botičelli "Apella apmelojums"; avots - Wikimedia Commons