Francs Alts "Dalailamas aicinājums pasaulei"

Kolāža: Didzis Kukainis 

Šī nelielā grāmatiņa "Dalailamas aicinājums pasaulei", kurā ir publicēta vācu žurnālista Franca Alta intervija ar Dalailamu, savā būtībā neatklāj neko īpaši jaunu, bet... šī intervija vēlreiz un atkal mums, cilvēkiem, kuri nevēlas to saprast, kārtīgi "iesper pa pakaļpusi", lai mēs aptvertu līdzcietības un absolūtas sekulārās ētikas ārkārtīgo nepieciešamību mūsu ikdienā visā sabiedrībā kopumā. Brīdī, kad es lasīju šo darbu, es pilnībā pievienojos Dalailamas uzstādījumam par to, ka "būtu labāk, ja mums vispār nebūtu reliģijas. Visās reliģijās un visos Svētajos Rakstos slēpjas vardarbības potenciāls". Bet tas nenozīmē to, ka es atsakos no kristietības ideāliem, nē, nebūt. Uzskatu, ka Kristus iedibinātie ideāli lieliski ietilpst arī sekulārās ētikas tvērumā, tādēļ vēl jo vairāk bija patiesi interesanti un aizraujoši iepazīties ar Dalailamas vēstījumu, kurš iznācis, Nobela Miera prēmijas laureātam svinot 80 gadu jubileju.

Starpība starp minēto sekulāro ētiku un reliģiju ir pavisam skaidra - šī ētika, atšķirībā no reliģijas, "palīdz un ir noderīga arī ateistiem un agnostiķiem, kuriem elementārs cilvēciskais garīgums ir svarīgāks par reliģiju, jo tas ietver sevī mūsos iedzimto tiekšanos pēc mīlestības, labestības un pieķeršanās, neatkarīgi no reliģiskās piederības". Dalailama intervijas sākumā izsaka lielisku salīdzinājumu, kurā apraksta būtisko starpību starp reliģiju un sekulāro ētiku, lietodams salīdzinājumu starp ūdeni un tēju. 

Ētika un iekšējās vērtības, arī tās, kas balstītas reliģiskā kontekstā, ir kā ūdens. Bez ūdens nav dzīvības. Tēja, ko mēs dzeram, galvenokārt sastāv no ūdens, bet tajā ir arī dažas citas sastāvdaļas - tējaskrūma lapiņas, garšvielas, varbūt nedaudz cukura un Tibetā arī šķipsniņa sāls -, kas padara tēju vērtīgāku, spēcinošāku, tāpēc mēs vēlamies to baudīt katru dienu. Bet neatkarīgi no tā, kā tēja ir pagatavota, tās galvenā sastāvdaļa ir ūdens. Mēs varam dzīvot bez tējas, bet bez ūdens - ne. Un tieši tāpat mēs piedzimstam bez reliģijas, tomēr ar pamatvajadzību pēc līdzcietības un ar pamatvajadzību pēc ūdens.

Savā ziņā šī grāmatiņa, šī Dalailamas intervija visa kā viens raksturojama ar vārdu "provokatīva". Jā, tā tāda ir. Bet kādā nozīmē, draugi? Ik teikums šajā grāmatā izaicina mūsu domāšanu un liek mums padomāt, vai es esmu viens no šiem miera vēstnešiem vai es tomēr veicinu savstarpējo atšķiršanos un neiecietību, šo nemieru un karu pasaulē... Ētika ir noderīgāka par jebkuru reliģiju! Šis vēstījums ir galvenais vadmotīvs, kas vijas cauri šai intervijai un lasītāju vedina kā uz sevis paša rīcības, tā apkārtējās pasaules notikumu izvērtēšanu. 

Ieklausoties Dalailamas vēstījumā, lasītājs izdzird pamudinājumu tiekties pēc apzinātības, atteikšanās no mentāliem apgrūtinājumiem, dusmām, stresa un nemitīgās frustrācijas, kurā daudzus no mums ieved pasaulē un kultūrā valdošais materiālisma un patēriņa kults. Ikviens no mums apzinās, cik miers un savstarpējā līdzcietība ir būtiska, mēs zinām, ka pagātni nevar izmainīt, tomēr tiekam aicināti izmainīt nākotni, meditēt, lai apzinātos un iegūtu labāku nākotni! 

"Cilvēkam šūpulī ir ielikta ētika, nevis reliģija. Mūsu garīgā labklājība nav atkarīga no reliģijas, bet gan izriet no mūsos iedzimtās cilvēciskās dabas, mūsu dabiskās spējas būt labestīgiem, līdzcietīgiem un rūpēties par citiem. Apmēram no 14 gadu vecuma ētiskā izglītība ir svarīgāka par reliģiju. Izglītība maina visu. Cilvēki spēj mācīties [kļūt labāki, ētiskāki, apzinātāki]."

Mums ir jāvingrina sava apziņa. Mums ir nepieciešams pozitīvs prāta stāvoklis. Meditācija ir svarīgāka par ritualizētām lūgšanām. Bērniem būtu jāmācās morāle un ētika. Tās ir noderīgākas par jebkuru reliģiju. [..] Meditācija labvēlīgi ietekmē cilvēka fizisko un psihisko veselību, apmierinātības līmeni un labsajūtu.

Dalailama intervijā ar Francu Altu pieskaras dažādiem jautājumiem, no kuriem ikviens mūsdienās ir gan provokatīvs, gan arī uz kuriem ir nepieciešamas pamācošas un izsvērtas atbildes - vai tas būtu jautājums par garīgumu un apzinātību, vai dzimumu līdztiesību, vai kara noraidījums un miera iesaukšana savā ikdienā un tā tālāk - visi šie un citi grāmatā aplūkotie un iztirzātie jautājumi izaicina lasītāja domāšanu un liek palūkoties uz dzīvi no citas, mīlestības un iecietības, perspektīvas. Tāpat kā to dara Dalailama!

Dzīve ir īsa. Ja mēs ļaujamies negatīvajām emocijām, mēs to izniekojam. [..] Ir cilvēki, kuri nemaz nezina vai arī negrib zināt, ka viņi ir mirstīgi. Un ir cilvēki, kuri ir aizmirsuši, ka viņi ir dzīvi. Līdzcietība pašam pret sevi nozīmē apzināties nāves klātesamību, lai bagātinātu savu dzīvi. Ja pieņemam nāvi kā savas dzīves sastāvdaļu, mēs pasargājam sevi no tā, ka izniekojam savu laiku bezjēdzīgās izklaidēs.