Kolāža: Didzis Kukainis
Kā izveidot un nepazaudēt savstarpēji smalko attiecību ķīmiju, lai arī pēc desmitiem gadu kopdzīves vienam ar otru būtu interesanti? Mācītājs un teologs Juris Rubenis nesen klajā laida savu jaunāko grāmatu "Viņa un Viņš" - par mīlestību, attiecībām un seksu. Caur šīs grāmatas lappusēm mācītājs aicina palūkoties ne vien uz savas dzīves attiecībām, bet arī uz visas pasaules norisēm caur garīguma un vērtību prizmu, novērtējot to, kas mums pieder un aizdomājoties par to, kā mēs varam kļūt viens otram labāki, tuvāki un mīlestības pilnāki. Grāmata ir smalka, tā jālasa un jāpārlasa, lai visu tajā rakstīto uztvertu līdz sirds dziļumiem. Nesen žurnālā "Sestdiena" ( 7. - 13. okt., 2016.) bija publicēta saruna ar teologu Juri Rubeni, tad nu līdzdalu arī jums mani uzrunājošās atziņas no tās.
Mēs ļoti bieži atdalām garīgos, mentālos procesus no mūsu seksualitātes. Seksualitāte neiegūst iespēju garīgi augt un kļūt par kaut ko vairāk, un mūsu garīgums pazaudē atbalsta punktu matērijā, fiziskajā pasaulē. Mēs dzīvojam tādā dīvainā iekšējā sašķeltībā.
Apspiesta seksualitāte šodien ir patoloģija un perversija rīt.
Uz sabiedrību mēs varam attiecināt visas tās pašas pārveides un attīstības stadijas, kas ir cilvēka dzīvē.
Varbūt pats svarīgākais ir mācīties novērtēt to, ko nozīmē būt cilvēkam. Man šķiet, ka būt cilvēkam - tas ir ļoti skaisti, ja tu redzi, ka esi garīgi fiziska būtne un tev ir jāatrod prasmīgs, labs līdzsvars starp ārējo un iekšējo dzīvi.
Mīlestība ir kādas lielas dziļuma plūsmas atklāšana, pamatenerģijas atklāšana, kas atrodama visā šajā pasaulē un kas mājo arī mūsos. Mīlošs cilvēks nekad nevar būt zaudētājs. Mīlestība pati par sevi ir ļoti vērtīga pieredze, kas ir ļoti būtiska arī tad, ja kaut kādu iemeslu dēļ tu nesaņem pretī to, ko meklē.
Ir ļoti grūti iekāpt cilvēkos. Ir daudz attiecību modeļu, kuri no malas var likties savādi, tomēr funkcionē. Tu neesi tiesīgs nākt no malas tur jaukties un teikt - tagad pārtaisiet! Var ļoti dažādus attiecību modeļus veidot, ja diviem cilvēkiem tas darbojas.
Pirmajā dzīves daļā cilvēks tā kā izskrien viena veida riņķus, un mūsu dzīves kvalitāte vai laime tad saistās ar ārējām lietām, mēs skatāmies uz ārpusi un domājam, ka mums vajag noteiktu daudzumu ārēju lietu, lai mēs justos labi. Tas viss ir ļoti labi - dzīves pirmais solis ir apgūt pasauli ap mums. Tur nav nekā nepareiza. Bet ap trīsdesmit vai pēc, kā nu kuram cilvēkam, sevi sāk pieteikt iekšējā pasaule, iekšējā teritorija. Tai dzīves viduspunktā mēs sākam pagriezties uz iekšpusi, sākam just, ka tur, iekšpusē, arī ir kaut kas ļoti interesants. Tāpēc tajā brīdī, iespējams, rodas līdzsvarotāka un smalkāka spēja uztvert lietas.
Beigu beigās katrs dzīvo savu dzīvi, un no malas nevienam nav tiesību, ja runa ir par pieaugušiem cilvēkiem, nākt un noteikt, kas kādam ir jādara. Mēs varam tikai sniegt orientierus, bet mēs nevaram dzīvot otra vietā un uzņemties atbildību otra vietā. Tas būtu pilnīgi nepareizi.
Atziņas ņemtas no intervijas ar teologu Juri Rubeni žurnālā "Sestdiena" (7.-13. okt., 2016.)
Sadaļā tiks publicētas atcerēšanās un pat citēšanas vērtas atziņas no intervijām ar dzīvesgudrām un viedām personībām.