Teologs Juris Rubenis "Gaisma caur plaisu"
Kolāža: Didzis Kukainis
Pavisam nesen izdevniecība "Zvaigzne ABC" klajā laidusi Latvijā, šķiet, respektētākā un sirdsgudrākā mācītāja, teoloģijas doktora un kontemplācijas, meditācijas skolotāja Jura Rubeņa jaunāko grāmatu "Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss". Pēc šīs grāmatas iznākšanas žurnāls Ir aicinājis mācītāju Rubeni uz sarunu par šo grāmatu un tajā iekļautajām tēmām. Kā jau vienmēr, arī izlasot šo interviju, mani uzrunāja mācītāja vēstījums un ar būtiskākajām intervijas atziņām vēlos padalīties arī ar citiem.
- Es domāju, ka mūsdienu pasaulē ir milzīgas problēmas atrast jēgpilnas attiecības ar savu ķermeniskumu. Cilvēki svārstās amplitūdā no tā, ka ķermenis tiek nicināts, līdz tam, ka ķermeni izolē no cilvēku veidojošā garīgā satura un visādi "uzlabo", it kā tādā veidā ķermenim un seksualitātei tiktu būtiski palīdzēts.
- Esam ļoti centrēti uz sevi. Ja esam gatavi augt, kļūt vērīgāki, tad varam saredzēt ko vairāk par savu ego.
- Es domāju, ka šajā pasaulē nav absolūti nevienu attiecību, kurās nebūtu jāpārvar kādas grūtības. Attiecību dziļākais princips ir tāds, ka tās ir savstarpēji atklājošas un pašatklājošas. Katras attiecības nozīmē ne tikai atklāt kaut ko otrā cilvēkā, bet arī sevī. Attiecību dziļākā jēga ir savstarpēja iedvesmošana, dziedināšana, iepriecināšana. Pasaule ir sarežģīta, bet mēs varam censties dāvināt viens otram prieku.
- Mēs visi izdarām kļūdas. Dziļi kristīgs risinājums ir tas, kas parāda, nevis kā cilvēkam Dievu sasniegt no pilnības (kas ir tikai prāta konstrukcija), bet kā sasniegt no tās nepilnīgās, kļūdainās, strupceļiem pilnās situācijas, kurā katrs atrodamies.
- Garīguma dziļākā jēga ir ne tik daudz atrast statisku pilnību, bet atrast savu vietu lielajā esamības bildē saistībā ar visu, kas ir. No šī punkta var sākties pārmaiņas. Svarīgāko savā dzīvē mēs iemācāmies nevis tad, kad visu darām pareizi, bet kad izdarām kaut ko nepareizi. Iekams neesi pakritis un sasities jeb pieredzējis sāpīgo un problemātisko dzīves pusi, tu kaut ko šajā dzīvē nesaproti.
Sirds, kas ir bijusi ievainota, gandrīz vienmēr ir plašāka nekā sirds tā, kurai veicies paštaisni norobežoties un dzīvot "pareizās shēmas" ietvarā.
- Mūsu uzdevums ir caur ievainojumiem nonākt pie dziļākiem savas esības pieredzes slāņiem. No vienas puses, plaisa kaut ko sagrauj. No otras puses, tā var būt ceļš, pa kuru gaisma tevī nonāk. Vienmēr, ja cilvēki uzdrīkstas strādāt ar saviem ievainojumiem patiesi un atklāti, rodas iespēja kļūt nobriedušiem, labākiem. Ievainojumus, kurus nerisinām, mēs turpinām nodot tālāk, ievainojot citus.
Skaistas attiecības paredz intensīvu darbu.
- Šajā pasaulē neatradīsim nevienas puslīdz skaistas attiecības, kurās nebūtu ieguldīts liels darbs: daudz savstarpējas piedošanas. Arī pieņemšanas. Strādāšanas ar savām ēnas pusēm.
- Tas, ka cilvēki attiecībās piedzīvo krīzes, nenozīmē, ka partneris ir nekam nederīgs. Mīlestība prasa tev augt, tevī rodas pamatota neapmierinātības sajūta ar to, kas tev ir. Tev šķiet, ka mīlestība var būt kaut kas vairāk. Kad neapmierinātības zvaniņš nozvana, ir laiks augt dziļumā un plašumā!
Aizbēgot no attiecībām tajā brīdī, kad tās sāk prasīt darbu, nozīmē, ka tu nekad neko neiemācies.
- Nepieņemt lēmumus otra vietā! Ja sāc pieņemt lēmumus citu vietā, tu kļūsti par tiem atbildīgs. Mēs varam apspriest scenārijus, bet lēmumi par savu dzīvi jāpieņem katram pašam.
- Ideāls cilvēks ir fikcija, tādu pasaulē nav. Visi esam attīstības procesā. Taču varam atrast dzīves partneri, ar kuru kopā augt, iedvesmoties. Palīdzēt atrast otro elpu, kad tas vajadzīgs. Tā ir lielākā attiecību vērtība. Domāju, ka visi cilvēki, mani ieskaitot, kuriem par savām attiecībām ir prieks, var sacīt: mans partneris vai partnere palīdzējis man veidoties par jēdzīgāku cilvēku.
Jautājums - ko otrā cilvēkā meklēju? Objektu patērēšanai vai sastapšanos dvēseles līmenī.
- Nav iespējamas nevienas attiecības bez krīzēm. Tās vienmēr saistījušās ar to, ka ir nepamanīts un nepārstrādāts egocentrisms. Lielais uzdevums - attiecību krīzē saredzēt īstos cēloņus. Lai kādi tie būtu, vienmēr tajos līdzdalīgi esam mēs paši. Kad skatāmies uz kādām ilgām, skaistām attiecībām, tās nav iztikušas bez krīzēm. Taču krīzes ir pacietīgi, gudri risinātas.
- Mums vairākas reizes mūžā sevi jāremotivē, kāpēc vēlamies būt kopā tieši ar šo cilvēku. Tie vienmēr ir ļoti trausli brīži. Taču ļoti vērtīgi.
- Mūsu seksualitāte var kļūt par nesēju aizvien smalkākai mīlestības valodai. Ja iemācāmies seksualitāti kā mīlestības valodas katalizatoru, no tās var izaugt tādi stāvi, par kādiem attiecību sākumā pat neiedomājamies. Seksualitāte cilvēka dzīvē var būt kas daudz skaistāks un grandiozāks, nekā pirmajā brīdī šķiet.
Esmu vēlējies grāmatu [Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss] uzrakstīt kā integrālu pasaules redzējumu. Vēlos pastāstīt, ka visam ir sava vieta cilvēkā un kādā veidā varam priecāties par saviem resursiem, izdzīvot visas savas iespējas gudrā mijiedarbībā. Tiklīdz izslēdz kādu daļu realitātes, rodas problēmas.
- Mūsdienās nevar runāt par attiecībām, apejot šo [homoseksualitātes] jautājumu. Mana nostāja ir šāda: es neesmu radījis citus cilvēkus. Neesmu pasaules autors. Šajā pasaulē ir arī homoseksuāli cilvēki. Tas ir dotums, ar kuru man pazemīgi jārēķinās.
Pazemība ir ļoti vērtīga lieta cilvēka pasauluztverē - ka tu dzīvo nevis sava mazā ciematiņa robežās, bet redzi, ka pasaule ir daudzveidīga. Ir zināma jēga acīmredzot, kāpēc Dievs, kas šo pasauli radījis, to veidojis tik daudzveidīgu.
- Lielais izaicinājums mums visiem ir iekļaut citus viedokļus. Respektēt tos. Neuzskatīt, ka mans viedoklis ir vienīgais pareizais.
Mums jāaug. Ja neaugsim, vienmēr būs tā, ka vieni ar augstprātību skatīsies uz citiem kā uz muļķiem, bet otri uz pirmajiem - kā svētuma, visu vērtību sagrāvējiem, pret kuriem vēl jānotur pēdējais bastions.
- Ieklausieties: kas ir visi pasaules kari iepretim tam, kā mēs diendienā spējam ievainot un pazemot cits citu ģimenē. Būtu ļoti svarīgi atrast mieru attiecībās, esot atšķirīgiem. Mācīties pieņemt atšķirīgo. Augt caur to.
Atziņas ņemtas no intervijas ar teologu Juri Rubeni žurnālā "Ir" #37, 15.-21.IX, 2016. (38.-41. lpp.)