Mācītājs Juris Rubenis: «Jonas zīme jeb Nespēt izbēgt no Dieva ir skaisti!»

11. septembris, 2017 pl. 1:24,

Mūsu šī rīta pārdomām mēs ieklausīsimies Svētajos Rakstos, Jaunajā derībā, Mateja evaņģēlija 12. nodaļā, no 38. panta: "Tad daži no rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un Jēzum sacīja: "Mācītāj, mēs no Tevis gribam kādu zīmi redzēt." Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: "Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes; un viņai nekāda cita zīme netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme. Jo, kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielās zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī. Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie, Jonam sludinot, no grēkiem atgriezās; un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona. Ķēniņiene no dienvidiem celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās, jo tā nāca no pasaules gala dzirdēt Salamana gudrību: un redzi, šeit ir vairāk nekā Salamans.”" Āmen.

Daudzi kristīgie skolotāji ir uzsvēruši, ka viens no lielākajiem un grūtākajiem uzdevumiem garīgajā ceļā ir spēt paturēt t.s. iesācēja garu. Kas tas ir? Vai jūs atceraties brīdi, kad jums atvērās izpratne par Dievu, garīgumu, patiesību, mīlestību, dzīves lielajiem mērogiem? Vai jūs atceraties iedvesmu un spārnu sajūtu, kad likās, ka nekas nebūs par grūtu, visu es esmu gatavs paveikt? Tas ir iesācēja gars. Iesācēja gars ir saspringtas uzmanības un garīgu slāpju stāja. Es atceros, kā viens no maniem sirmajiem skolotājiem kāda garīga pasākuma sākumā sacīja: "Es priecājos, ka šeit ir klātesoši daudzi iesācēji. Jums ir atvērtas visas iespējas, ne tā kā tiem, kas ir pieredzējuši profesionāļi."

Jā, iesācēja gars nozīmē vienmēr būt atvērtam kaut kam jaunam, tas nozīmē neļaut savu dziļāko vajadzību remdēt ar neīstām lietām.

Tad labāk palikt izsalkušam un tukšam. Tas, protams, mūsdienās nav vienkārši, palikt garīgi izsalkušam, jo mēs dzīvojam pasaulē, kurā faktiski ir iespējams nekavējoties remdēt nu gandrīz jebkuru vajadzību. Mēs esam iemācījušies nekavējoties remdēt sāpes, dot ātras atbildes un atrast straujus risinājumus. Katrai problēmai ir savs ātrs risinājums - kāda tablete, kāds brauciens vai izklaide, kas palīdz novērst uzmanību. Tikai trūkumcietējiem šajā ziņā ir priekšrocība - viņi paliek tukši neatkarīgi no tā, vai to grib vai nē. Būt cilvēkam, kam daudzas izvēles iespējas, tādus, man šķiet, Jaunā Derība sauc par bagātajiem, nemaz nav tik ļoti liela priekšrocība. Kādā vietā Jēzus saka, ka šādam cilvēkam ir grūti saprast to, ko Jēzus vēlas teikt. Jo šādā nozīmē bagātie savu vientulību vai ilgas vēlas remdēt ar tūlītējiem līdzekļiem, ātrām receptēm, taču tādējādi viņi, ļoti iespējams, izvairās no tik nepieciešamā mācīšanās procesa.

Ja domājam par mūsu iekšējo attīstību, tad svarīgi atzīt, ka mums nevajadzētu, piemēram, steigties pārāk ātri remdēt sāpes, iekams neesam iemācījušies to, ko tās mums vēlas pasacīt. Sevi apzināties kā iesācēju nozīmē būt atvērtam nepārtrauktām pārmaiņām, augšanai. Un precīzākā Jēzus lietotā līdzība, metafora pārmaiņām vai transformācijai ir Jonas zīme.

Kā jūs dzirdējāt, Jēzus saka, ka ļauna un laulības pārkāpēja paaudze pieprasa zīmes, redzamus brīnumus, taču vienīgā zīme, kas tiks dota, būs Jonas zīme. Atcerēsimies, ka par Jonu stāsta viena no plānākajām Bībeles grāmatām. Jona var kalpot kā daudzu cilvēku prototips, proti, tas ir cilvēks, kuru uzrunāja Dievs un kurš, nobijies vispirms pasacīja "nē", kurš bēga no Dieva, nonāca lielas zivs vēderā, līdz pieņēma Dieva uzdevumu, līdz saprata, ka tas, kas sākumā likās slikts, ir labs un otrādi. Jonas zīme. Citas zīmes Jēzus nepiedāvā. Iedomājieties, cik daudz dažādas ārkārtējas parādības un brīnumus cilvēki mēdz meklēt reliģijā, taču Jēzus saka - daudz noderīgāk ir kādu laiciņu bez atbildēm un skaidrības pavadīt lielas zivs vēderā. Tas ir runājošs tēls, vai ne?

Nereti mēs pieredzam, ka ir notikumi, kas mūs burtiski aprij tā, ka mēs nonākam tumšā, nesaprotamā, nepārredzamā telpā un vairs neko nesaprotam. Tad un tikai tad mēs varam nonākt līdz jaunam krastam un beidzot saprast savu aicinājumu. Jēzus nesola nevienu citu ceļu.

Par to cilvēces vēsturē dažādās valodās un tēlos runājušas dažādas garīgās tradīcijas, runājot, piemēram, par ziemu un vasaru, tumsu un gaismu, vīrišķo un sievišķo. Gadalaikos mainās gads, tumsā un gaismā mainās diena. Mēs, kristieši, runājam par Lieldienu augšāmcelšanās noslēpumu un tas nozīmē apzināties nokāpšanas un uzkāpšanas, pazemošanas un paaugstināšanas jēgu, caur kuru mainās dzīve. Šāda mācība ir neaizmirstama, tā ir Jonas zīme!

Augšāmcelšanās noslēpums kristietībā ir dziļākais pārmaiņu pirmtēls. Mēs tiekam pārvērsti caur nāvi un augšāmcelšanos. Un tie ir procesi, kurus mēs nekontrolējam un tie, kā jūs zināt, notiek biežāk nekā vienu reizi dzīvē.

Protams, ļoti reti cilvēks ir gatavs brīvprātīgi doties briesmoņa vēderā, tikai kad pieredzam katastrofas, kad sastopamies ar nāvi, kad sabrūk mūsu attiecības, zaudējam darbu, mēs tur dabiskā veidā nonākam. Taču mūsdienu cilvēkam bieži ir no jauna jāmācās t.s. nokāpšanas garīgums, nokāpšanas valoda, lielā reliģijas valoda. Tā mūs mudina brīvprātīgi un pilnīgā uzticībā ļauties arī dzīves tumšajiem brīžiem. Šie tumšie brīži ir mācību stundas.

Daudzi kristīgie skolotāji ir uzsvēruši, ka lielākā garīgā enerģija, lai cik tas dīvaini mums neliktos, ir fokusēta nevis atbildēs, bet dzīves tumšajos brīžos un tajos dzimstošajos jautājumos. Atbildes nereti ir izvairīšanās.

Taču mēs šeit neesam tāpēc, lai atrastu uz visu iespējami ātras atbildes. Ja mēs uzlūkojam jautājumu, mēs atveramies pārmaiņām! Tāpēc labākā enerģija nereti slēpjas jautājumos un nereti, ne tik ļoti bieži, atbildēs.

Vienkārši "uzlabojumi" mūs nepārmaina. Protams, ka mēs labprātāk mēģinām mainīt visu lietu kārtību, lai tikai nebūtu jāmainās mums pašiem.

Taču visvairāk mēs iemācāmies, nereti izturot dzīves sāpes bez atbildēm, bez secinājumiem, dažkārt arī - bez redzamas jēgas. Tas ir patiesās lūgšanas biedējoši tumšais ceļš.

Lielā 20. gadsimta kristīgā domātāja un mistiķe Simona Veila reiz sacīja: "Žēlastība rāda mūsos tukšumu, vakuumu un vienīgi žēlastība var to piepildīt!" Žēlastība mūs aizved līdz iztukšošanās stāvoklim, līdz tādai pieredzei, kurā mēs izmisumā jautājam, ko gan tas viss nozīmē. Vislabprātāk es nevēlētos vairs rīt pamosties... Vienīgā atbilde uz šo jautājumu ir paradoksālais apgalvojums - kādu dienu tu to sapratīsi! Kādu dienu šis sāpju bezdibenis paliks aiz muguras.

Ticošajiem vajadzētu spēt sāpinātos ticamie iedrošināt, ka viņu ciešanas nebūs mūžīgas, ka gaisma ir jau šeit un kādu dienu arī viņi to piepeši ieraudzīs, ka pašreiz piedzīvotais nav viss. Uz to mēs drīkstam paļauties un mums nav nepieciešams mēģināt visu pārāk ātri atstāt aiz sevis.

Piemēram, neviens nevar pārlēkt pavisam personiskajam sērošanas laikam, mēs nedrīkstam izlaist darbu ar izmisumu, mēs nedrīkstam apspiest vai paslēpt jūtas.. Tāpēc mūsu dzīvē vienmēr būs arī skumjas un tumšas dienas. Agrākajos laikmetos šos periodus uztvēra kā zināmu inkubācijas laiku, laiku, kas sagatavo pārmaiņām vai kā nepieciešamo "ziemas miegu". Tā ir Jonas zīme.

Ja vēlamies aizkavēt tumšus brīžus, mēs kavējam spriegumu - radošu garīgumu un pēdīgi pārmaiņas. Un tā nereti mēs kavējam Dievu, kas darbojas apslēptībā, tumsā, tur, kur mēs vairs neko nekontrolējam.

Tā ir Jonas zīme.

Mēdz runāt par tā saucamajiem sliekšņa pārdzīvojumiem dzīvē. Divi lielākie sliekšņa pārdzīvojumi ir dzimšana un nāve. Tas ir, starp citu, centrāls jēdziens visdažādākajos iniciācijas ritos visā pasaulē - ritos, kas grib sagatavot cilvēku Dzīvei. Un ir labs tēls, kas runā par sagatavošanos pārvērtībai. Kopš senatnes iniciācijas riti paredzēja, ka neviens cilvēks nav gatavs uzreiz, viņam par tādu ir jākļūst. Un svarīgākā pieredze, ar kuru jauns cilvēks satikās iniciācijas ritā, bija zaudējumu un sāpju pieredze. Skaidrs, ka jebkurš jauns cilvēks atbilstoši savai dabai vēlas tikai progresēt, kāpt uz augšu. Turpretī reliģijai vajadzēja mācīt nokāpšanas valodu.

Mums ir jāmācās uzvaras, kas nāk caur zaudējumiem.

Pie iniciācijas ritiem jauns cilvēks tika izņemts no ikdienišķās pasaules un ikdienišķajām darbībām, un nolikts uz esības sliekšņa. Tas saistījās ar gatavību brīvprātīgi nošķirties no līdzšinējās dzīves, lai varētu notikt pārmaiņas apziņā, dzīves perspektīvā vai, īsi sakot, sirdī. Viņam bija jāizbīstas līdz nāvei, lai viņš iemācītos, ka šī pasaule nav vienīgā pasaule, ir vēl kāda cita, daudz lielāka un visaptverošāka pasaule, kas šo mūsu parasto pasauli gan relativizē, gan padara noslēpumaini skaistu. Tā ir Jonas zīme.

Bieži cilvēki vēlas dzirdēt tikai to, ko viņi jau pazīst. Arī baznīcā cilvēki grib atnākt un dzirdēt, ka kāds apstiprina tikai to, ko viņi jau zina. Jonas zīme biedē, jo tā nozīmē, ka pēkšņi arī baznīcā es varu nonākt pilnīgi man vairs nekontrolējamā teritorijā. Tāds ir garīgais ceļš.

Te ir svarīgi atgādināt lielā mistiķa, Krusta Jāņa vārdus: "Mērķi, ko tu nepazīsti, var sasniegt, tikai dodoties ceļā, ko tu nepazīsti!" Tā ir Jonas zīme. Un Jonas zīme ir vienīgā zīme, kas tiks dota, saka Jēzus. Visiem. Iesācējiem vai pieredzējušajiem. Sekot Kristum nozīmē neko vairs nekontrolēt. Jonas zīme - vienīgi tā cilvēku maina! Un no tās, stingri ņemot, nevienam nav iespējams izvairīties.

Jonas zīme saka - no Dieva nevar izbēgt. Bet īstenībā no Viņa arī nevajag bēgt. Nespēt izbēgt no Dieva ir skaisti!

Āmen.

[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, ka Tu ļauj mums pieredzēt mūsu dzīves noslēpumus, ka nereti mēs mācāmies lielākās uzvaras un ieguvumus ne tajos brīžos, kad mēs daudz ko sasniedzam, bet arī zaudējuma sāpju un pazemojuma brīžos. Kopā ar Tevi mēs mācāmies saprast arī tumšo brīžu nozīmi mūsu dzīvē, ka mēs drīkstam pieredzēt, ka tieši tie brīži ir brīži, kuros mēs patiesi varam visvairāk mainīties. Mēs pateicamies par šo dažādo Tavu darbu pie mums un mēs lūdzam, ļauj, lai īstās pārmaiņas, kurām ir jānotiek tieši manī, varētu manī notikt. Es saku šīm pārmaiņām "jā", es uzticos Tev, es saku Jonas zīmei "jā". Esi ar mums visos mūsu dzīves ceļos, kad mēs Jēzus vārdā tā lūdzam: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.

03.09.2017. LR1 raidījuma "Svētrīts" audio transkripcija, audio klausieties zemāk: