Ieskats A. Meņa grāmatas "Maģisms un viendievība" pielikumos...

Fona attēls:  Photo by Miraxh Tereziu on Unsplash; kolāža: Didzis Daniels Kukainis

Kā jau nesen rakstīju par šo grāmatu pirmos ieskata vārdus, šī noteikti nav tā grāmata, ko izlasīt, kā sacīt, vienā vakarā vai pat divos, šī grāmata prasa domāt, analizēt, aizdomāties un apcerēt. Ne vien pasaules un senatnes kultūras un vēstures notikumus, lai saprastu reliģiju attīstības vektorus, bet arī veidot savu pasauluzskatu par to, KĀ un KĀDAM Dievam vai dieviem mēs ticam un kuru pielūdzam. Tādēļ arī es šo darbu lasu un pārdomāju lēnām un pamatīgi, pagaidām atstādams malā tekstu, bet pieķeroties šīs grāmatas pielikumu sadaļai. Tajā vairāk nekā 120 lappusēs mēs kā lasītāji un domātāji varam gūt padziļinātu un arī kritisku ieskatu gan Bībeles zinātnē, gan Dieva iedvesmotības problemātikā, tāpat mēs gūstam ieskatu un analīzi par Bībeles tekstu autorību un rašanos, kā arī vēsturisko personu Ābrahāma, Mozus un citu reālo vēsturiskumu un daudziem citiem jautājumiem. Šajā ierakstā es nedaudz padalīšos ar jums, mani lasītāji, kādas man pārdomas radās, lasot un apcerot šos pielikumus. Lai noder!

Lai gan tēvs Aleksandrs Meņs bija pareizticīgo priesteris, jāsaka, ka visai netipiski viņš atļaujas Svētajiem Rakstiem jeb Bībelei pieiet ar zināmu devu kritiska skatījuma un automātiski visu Rakstu iedvesmotību nepiedēvē burtiskai Dieva iedvesmotībai un arī daudzos citos jautājumos šajos pielikumos es saklausīju visai pragmatisku pieeju un valodu, kas mani, ļoti uz zemes stāvošu un ar zinātnisku prātu apveltītu cilvēku, visnotaļ uzrunāja un lika apcerēt grāmatas lappusēs aprakstīto. 

Teikšu atklāti, ka mani personīgi neuzrunā tie Bībeles citētāji un bļaustekļi uz katra ielas stūra, kuri Rakstus citē un to izpratni veido uz tieši burtisku izpratni jeb, kā saka Bībeles zinātnieki, balstās verbālismā. Bieži vien pat diezgan izglītoti teologi un mācītāji iekrīt šajos slazdos, tādējādi radot savveida nepatiku pret kristietību kā visnotaļ ievērojamu vispārcilvēcisku un noderīgu cilvēka iekšējā prāta un dvēseles sastāvdaļu. Es daudzreiz esmu minējis, ka Bībeles tekstus nekādos apstākļos nedrīkst uz mūsdienām pārnest burtiski, to izpratne un skaidrošana jāveic, ņemot vērā daudzus un dažādus apstākļus. Uz šo ir norādījuši daudzi vēsturē nozīmīgi teologi, tostarp, sholastiskās teoloģijas pārstāvji Pjērs Abelārs, gan arī pat Akvīnas Toms. Abelārs ir sacījis, ieklausīsimies:

"[..] atsaukdamies uz daudzām neatbilstībām Svētajos Rakstos. [..] cilvēka prātam pieder Dieva dotās tiesības izvēlēties no pretrunīgajiem tekstiem to, kurš visvairāk iztur prāta kritiku. [..] Abelārs izšķīra trīs elementus, no kuriem veidojas Raksti: a) nemaldīgā dievišķā Atklāsme; b) rakstītāja personiskās īpašības; c) sarakstīšanas apstākļi, t.i., laikmets, teksta pierakstīšanas un saglabāšanas īpatnības, autora lietpratība attiecībā uz faktiem utt." (440.-441. lpp.)

Šo ņemot vērā, jāsaprot, ka ap Bībeles nemainīgo vērtību kodolu daudzu gadsimtu laikā, gan arī senāk, tekstu radīšanas laikā, ir uzauguši pārejoši, cilvēciski elementi, kas, atšķirībā no Dieva iedvestās būtības ir jāpakļauj prāta kritikai. Tikai cik no Bībeles piesaucējiem un citētājiem to zina, prot, atceras un pielieto? Bieži vien šķiet, ka tiek iets visvieglākais ceļš, nenodarbinot lieki domāšanas aparātu un verbālisma tiešā garā "tiek dragāts tik uz priekšu". Ja man jāsaka, Bībele nav visu atbilžu enciklopēdija, tā ir ārkārtīgi daudzslāņaina un sarežģīta grāmata, zem katra vārda un teikuma tur slēpjas slāņu slāņi, kas jāizprot, kritiski jāizvērtē un jāprot izanalizēto jēgpilni pasniegt, lai kristietība nebūtu arhaiska lieta, bet gan allaž aktuāla un mūsdienām atbilstoša. Jo - vai tad Dievs ir arhaisks? Viņš bija, ir un būs, bet, ja mēs piedēvējam Viņa iedvesmai Bībeles tekstus, tad kādēļ mēs aizvien citējam verbālisma garā nevis caur sava prāta prizmu izanalizējot un sniedzot Rakstus mūsdienu gaismā? Viela pārdomām. 

Kādēļ Rakstus nevar un nedrīkst burtiski pārcelt tieši uz mūsdienām? Kā jau rakstīju, man personīgi tuva ir ļoti kritiska pieeja šiem tekstiem un tam ir arī pamats, jo es apzinos, tāpat kā A. Meņs ir citējis: "[..] Svēto Rakstu autori bieži aprakstījuši parādības "vai nu metaforiskos izteicienos, vai arī valodā, kas bijusi kopīga viņu laikam".[..] Norādīts, ka jebkurš Bībeles autors izmantojis uztveres paņēmienus un izteicienus, kas raksturīgi grāmatas sarakstīšanas laikam." (444.-445. lpp.)

Es lēnām lasīju šos pielikumus, lappusi pa lappusei, atzīmēdams tās vietas, kas ļoti rezonē ar manu redzējumu un manām izjūtām attiecībā uz Rakstiem. Un, kā jau sacīju, netipiski pareizticīgo priesterim, A. Meņs ļoti skaidri un tieši saka daudzas lietas, kuras būtu jāņem vērā ikvienam, kurš vēlas "mētāties" ar, piemēram, Vecās Derības citātiem. Ieklausīsimies priestera rakstītajā:

"Turpretī Vecās Derības grāmatas lielā mērā attiecas uz laikmetiem vairākus simtus gadu pirms to uzrakstīšanas; vairāk nekā puse no tām ir anonīms darbs, kas izgājis cauri daudzu redaktoru un kompilatoru rokām, un kā vēstures dokuments jāizmanto ļoti piesardzīgi. [..] Kristietim vairs nevar būt pieņemama 8. vai 10. gs. p.m.ē. Vecās Derības reliģija un ētika. Veco Derību tāpēc arī sauc par Veco, ka daudzejādā ziņātā ir novecojis, noiets posms." (451. lpp.)

Pavisam nesen kristīgajā un konservatīvajā tās spārnā uzvirmoja neizpratnes pilns raksts (šeit un šeit), vērsts pret luterāņu teologa Induļa Paiča pēdējo grāmatu "Brīnumi. Jēzus zīmes Jāņa evaņģēlijā". Teikšu atklāti, lai gan neesmu šo grāmatu vēl lasījis (stāv plauktā un gaida savu kārtu!), bet es domāju, ka tā pretestība pret I. Paiča skaidrojumiem nāk no tā, ka šiem konservatīvajiem luterāņiem gribas būt tik svēti pārliecinātiem, ka tikai viņi zina, kā tad tie brīnumi tiešām tur tika paveikti un kā Jēzus rīkojās vai nerīkojās. Taču Meņs, attiecībā uz brīnumiem, raksta šādus vārdus:

"Patiess brīnums allaž atstāj vietu šaubām, brīvai pieņemšanai un noliegšanai. [..] Brīnuma atminējums jāmeklē daudzu Bībeles grāmatu folkloras valodas īpatnībās. Senai valodai raksturīga poētiska tautas valodas forma. Bībeles grāmatās ietverts daudz gatavu fragmentu no tautas dziesmu literatūras... Bet dzeja, arī tautas dzeja nav iedomājama bez hiperbolām un fantāzijām... [..] Tā gluži vienkārši ir tautas dzejas valoda." (453.-454. lpp.)

Katrā ziņā, apzinoties un pieņemot šo, vēršanās pret kolēģa Induļa Paiča grāmatā aprakstīto šķiet, mazākais, dīvaina un šausmīgi paštaisna, pat egoistiski iedomīga, jo it kā mēs kāds zinātu to Patiesību, kā tad Jēzus tos brīnumus īstenoja vai arī tie ir vēlāki fantāziju piepušķojumi. Es tomēr gribētu palikt pazemīgs un atzīt, ka nav ne jausmas par Jēzus paveikto brīnumu autentiskumu. Varbūt tā arī bija, bet - varbūt tomēr tā ir tikai hiperbola? Par šo es atcerējos, kad lasīju šos pielikumus, tādēļ arī šeit ievietoju. 

Lai izietu cauri visām pielikumu 120 lappusēm, noteikti ar vienu rakstu nepietiks, tādēļ vien vēl daži citāti, jo par un ap Rakstu autorību un izcelsmi varētu rakstīt un rakstīt, jo šie pilikumi ir tik ietilpīgi ar sniegto informāciju, ka tos un kopumā šo Aleksandra Meņa grāmatu vajadzētu katram Rakstu interesentam un pētniekam iepazīt caur savu skatupunktu un redzējumu. 

"Pentateiha galvenie avoti bijuši tikai ļoti senas mutvārdu tradīcijas pieraksti. [..] Un, jo dziļāki kļūst pētījumi, jo skaidrāks top, ka Pentateiha pamatā bijis kāds īss teksts, ko sastādījis Mozus, visticamāk - dekaloga pirmais variants. Būtībā visi turpmākie likumu kodeksi, kas ietverti Pentateihā, bijuši tikai tā paplašināti komentāri." (459.-460. lpp.)

"Vēlāk šī gara autorība tika saprasta burtiski, un lūk, radās dievbijības pilna leģenda par gatavā veidā uzreiz, bez visas priekšvēstures, iedotu teokrātiju ar bagātīgi nodrošinātu priesteru un levītu armiju, ar krāšņām, sarežģītām dievkalpošanas ceremonijām, ar šo it kā sakrālo Jeruzālemi, kas dota Izraēlim pirms vēsturiskās Jeruzālemes, par kuru mēs labi zinām, ar kādām grūtībām un cik lēni un nesekmīgi, praviešu atmaskojumu šaustīta, tā caur elkdievības džungļiem lauzās uz monoteisma kulta skaidrību. Papildus šai kulta vīzijai doti arī detalizēti likumi, kuri tāpat gatavā veidā šķiet nodiktēti no Debesīm, pirms vēl gūta vēsturiskā pieredze, attiecībā uz zemkopju tautas attīstītu pilsētas un valsts dzīvi, kas tuksneša klejotājiem vēl bija nereāla un neiespējama." (Kartašovs; 465. lpp.)

Tāpat mēs pielikumos lasām par Bībeles avotiem periodā pēc Mozus, par to, vai Dāvids bija vienīgais Psalmu autors, par Ābrahāma, Mozus un Jāzepa vēsturiskumu, varam iepazīties ar izceļošanas hronoloģiju un tās izpētes secinājumiem. Vēl bez tā visa varam izzināt to, kas Bībeles kontekstā ir grēkākrišana, tur ir dots ļoti plašs un dziļš skaidrojums gan no vēsturiskā, gan dogmatikas skaidrojumu veidi. Tāpat sastopamies ar Radīšanas stāsta elementu skaidrojumiem - kas ir Ēdene, kas ir Ādams, kas ir Atzīšanas koks un ar to saistītais maģisms, kas ir nāve, Haoss un Logoss, kas ir Mūžīgie dziļumi, Haoss un ļaunie spēki Vecajā Derībā. To visu un daudz ar to saistītu tematu ir šajās pielikumu lappusēs, tādēļ - ja esi Bībeles lietotājs, lasītājs un interesents, Tev noteikti šī grāmata būs noderīga lasāmviela padziļinātas izpratnes veidošanai. Lai noder!