Frīdrihs Hajeks un viņa eseja sociālajā filozofijā «Ceļš uz kalpību»

Fona attēls:  Photo by Charl Folscher on Unsplash

Filozofijas grāmatas un filozofiskā doma mani ieinteresēja kopš laika, kad vidusskolas pēdējā klasē man bija tāds mācību priekšmets kā "Filozofija". Unikālā kārtā tajā laikā (tas bija divtūkstošo gadu sākumā) man šis vidusskolas kurss bija organizēts vienam pašam, jo klasesbiedri šo priekšmetu neizvēlējās un tā es vesela gada garumā uz filozofijas stundām gāju vienatnē un individuāli mācījos. Tad es arī apjautu, cik svarīgi ir būt domājošam un pasaules norises tvert daudz citādāk nekā to bieži vien tver sabiedrības vairākums, kuriem trūkst šī ieinteresētība filozofiskajā domā. Un tā kopš tā laika lielākā vai mazākā mērā, taču nepārtraukti palēnām esmu ar vienu vai otru filozofisku domu saskarē. Savas aizņemtības un dzīves intensitātes dēļ maz sanāk laika pieskarties filozofijas studēšanai un savas domāšanas veicināšanai tā un tik, cik man pašam gribētos, taču ik pa laikam tomēr es pieķeros pie avotiem un grāmatām, kuras mani uzrunā. Tā es nesen uzzināju, ka eksistē tāda "Konservatīvās domas bibliotēka", kurā šobrīd ir izdotas 3 grāmatas, par pārējām es domāšu nedaudz vēlāk, bet šobrīd esmu procesā, kad iepazīstu austriešu un britu ekonomista un domātāja Frīdriha Hajeka darbu "Ceļš uz kalpību" un šajā ierakstā dalīšos ar jums, mana bloga lasītāji, par tām atziņām un grāmatas fundamentālo sniegumu, kas varētu noderēt arī jūsu domāšanas veicināšanai un filozofiskajai interesei. Lai noder! 

21. gs. izdzirdot vārdu "konservatīvs", domāju un ticu, ka tas liek tirpām noskriet pār ķermeni, vai ne? Bet nē, tā tam nevajadzētu būt, ja mēs uz šo vārdu un tā būtību raugāmies, pirmkārt, ar atvērtu un lietas izzināt un patiesi saprast gatavu prātu un, otrkārt - konservatīva doma un konservatīva filozofija nav cīņa par vai pret kaut ko. Kaut gan šī doma ir ārkārtīgi populāra, ka konservatīvisms ir savveida stagnācija, taču Hajeka un daudzu citu sociālās un politiskās filozofijas dižgaru domāšana un atstātais mantojums noteikti nestagnē, bet gan vērš mūsu skatu uz būtisko, ko būtu vēlams realizēt vai, ideālā gadījumā, kam sekot sabiedrības kopējā labuma vārdā, lai nenokļūtu totalitārisma maldos un žņaugos. Protams, neesmu filozofs, bet gan tikai domāšanas amatieris, jo domāšanas attīstība un veicināšana ir visa mūža garumā īstenojams process un darbība, aktivitāte, kā arī to norādījuši jau antīkie filozofi, taču tā ir eksistenciāli nepieciešama tāpat kā maize, ūdens un gaiss. 

"Konservatīvās domas bibliotēka" grāmatu sērijā nosaukumam ir pievienots viens latīņu vārds "Leukothea". Kas tas ir un ko nozīmē? Leukoteja ir Baltā dieviete, kura nāk pie Odiseja "plašajā un aukstajā ūdens klaidā", kad viņam pēc garā ceļa jau bija izmisums... Leukoteja ir tā, kas sargā vētrainā jūrā kuģus un palīdz aukās cietušajiem. Viņa tā palīdzēja Odisejam sasniegt krastu, no kura viņa ceļš vedīs uz mājām. Kā vēstī izdevuma un visas sērijas zinātniskais redaktors, filozofijas doktors Raivis Bičevskis, "Konservatīvās domas bibliotēka" pulcina tos, kuri pat vētrā paļāvīgi vēro pamali un uzmanīgi ieskatās tajā, kas notiek un nepazaudētu orientierus pasaules sabangotajos notikumu virpuļos. Tieši šis ir tas, kas mani uzrunā personīgi - ir literatūra un doma, kas veicina domāšanu un nepazaudēšanos tik daudzās "filozofijās", kuru mūsdienās netrūkst, kuras reizēm ir skaļākas pat par vēstures gaitu, taču mēdz pierādīties un apliecināties kā viendienītes eksistenciālajā esamībā ilgākā laika periodā vēstures nogrieznī raugoties.

Tieši tādēļ ir nozīmīgs šis Hajeka darbs, ka tas, lai gan pirmoreiz izdots un sarakstīts II Pasaules kara ēnā 1944. gadā, savu aktualitāti nav zaudējis arī joprojām un šajā darbā "Ceļš uz kalpību" ir rodamas atziņas, kas ir aktuālas arī mūsdienu kontekstā. Protams, kā jau grāmatas atvēršanas svētku uzrunās un komentāros sacīja tur piedalījušies, ne visam šajā grāmatā var piekrist, tomēr būtiskais ir sastopams un izlasāms, kuru ir vērts paņemt līdzi savā domāšanas bagāžā. Ievadā viens citāts no šī lieliskā darba:

"Mūsdienu notikumi no vēstures atšķiras ar to, ka mēs nezinām, ko tie nesīs. Lūkojoties atpakaļ pagātnē, mēs varam novērtēt senāku notikumu nozīmību un konstatēt sekas, ko tie atstājuši. Bet, kamēr vēsture rit savu gaitu, mums tā vēl nav vēsture. Tā mūs ved uz nezināmu pasauli, un tikai retu reizi mēs varam ieskatīties tajā, kas mūs gaida. Ja tos pašus notikumus varētu izdzīvot vēlreiz ar visām uzkrātajām zināšanām, cik gan citādi viss rādītos. Cik svarīgas un bieži vien satraucošas šķistu pārmaiņas, kuras tagad gandrīz nepamanām! Droši vien ir labi, ka cilvēks to nevar pieredzēt un ka mēs nepazīstam likumus, kuriem pakļaujas vēsture."

Pielikumā pievienotajā video varat noklausīties grāmatas atvēršanas svētku runas un diskusijas par šo ārkārtīgi vērtīgo darbu, taču šeit es vien ieskicēšu nedaudzas atziņas, kuras esmu guvis gan lasot šo darbu, gan arī ieklausoties filozofos, kuri runā videoierakstā.

Kā jau politologs Ivars Ījabs min, tad uz Hajeku un viņa darbu atsaucas kā uz neo-liberālisma autoru un avotu, respektīvi, kad valsts pārāk daudz vēlas iejaukties dažādās dzīves un ekonomikas norisēs, tas ne pie kāda laba rezultāta nenoved un tomēr dabīgā konkurence, kas pastāv sabiedrībā un ekonomikā ir daudz veiksmīgāks sabiedrības dzinulis nekā valsts diktēta un organizēta ekonomikas un/vai sociālās dzīves jomu plānošana un kontrole. Protams, kā jau minēju, Hajeka darbs ir sarakstīts pagājušā gadsimta 40tajos gados un līdz ar to arī skatījums ir uz tā brīža pasaules norišu fona, taču savas atbalsis mēs varam sastapt arī mūsdienu valstīs un sabiedrībās, kur kontrole un ierobežošana noved pie savveida totalitārisma rašanās. Šeit es pat gribētu sacīt - totalitārisma iedīgļi (!) ir manāmi pat dažās labās it kā demokrātiskās sabiedrībās un no šiem atzinumiem mums nebūtu jākautrējas. 

"Tiesiskums tika apzināti attīstīts liberālajā laikmetā un ir viens no tā lielākajiem sasniegumiem ne tikai kā brīvības nodrošinājums, bet arī tās juridiskais iemiesojums. Kā teicis Imanuels Kants (un Voltērs pirms viņa paudis ļoti līdzīgos vārdos): "Cilvēks ir brīvs, ja viņam nav jāpakļaujas nevienam, bet tikai likumiem." Taču kā neskaidrs ideāls tiesiskums ir pastāvējis vismaz kopš Romas laikiem, un pēdējo dažu gadsimtu laikā tas nevienu brīdi nav bijis tik nopietni apdraud;ets kā tagad. Ideja, ka likumdevēja varai nav robežu, daļēji ir tautas suverenitātes un demokrātiskās pārvaldes rezultāts. Tā stiprināta ar uzskatu, ka, ja vien visas valsts darbības pienācīgi sankcionē likumdošana, tad tiesiskums tiks saglabāts. Bet tā ir pilnīgi aplama tiesiskuma izpratne."

Un šajā citātā mēs varam arī izlasīt to, ka ne viss, ko valsts it kā sankcionē ar likumu, ir tiesisks. Būtība slēpjas atšķirības izpratnē starp vārdiem "tiesisks, tiesiskums" un "likums, likumīgs" - ne viss, kas ir ar likumu apstiprināts, ir tiesisks. Un caur šādu nošķīrumu raugoties, mēs saredzam to, ka arī demokrātijās mēdz būt samanāmi totalitārisma iedīgļi (!), jo ne viss, kas ir likumīgs, ir arī tiesisks kā tam vajadzētu būt ideālā sabiedrībā, valstī un pārvaldes modelī. Tādēļ arī demokrātisko pārvaldes modeli mēs nedrīkstam akli pieņemt kā par absolūto labumu un izcilāko formu, arī tam ir nepilnības un diezgan plašas uzlabojumu iespējas. 

"Tādējādi tiesiskums ietver likumdošanas jomas ierobežojumus: tas to iegrožo līdz tāda veida vispārīgiem likumiem, kas pazīstami kā formālie likumi, un izslēdz tādu likumdošanu, kas ir tieši mērķēta vai nu uz noteiktiem cilvēkiem, vai uz atļauju kādam izmantot valsts piespiedu varu šādas diskriminācijas nolūkā. Tas nenozīmē, ka visu regulē likums, bet gan, gluži otrādi, ka valsts piespiedu varu var izmantot tikai ar likumu iepriekš definētos gadījumos un tādā veidā, ka var paredzēt, kā tā tiks izmantota. Tātad partikulārs normatīvais akts var graut tiesiskumu."

Īstenībā viens no momentiem, kas mani uzrunāja, klausoties arī videoieraksta runātājus, ir tas, ka mūsu cieņu un nevienlīdzību, ja to nosaka kādi bezpersoniski spēki, to visu ir vieglāk panest un tas rada mazāk ciešanu nekā tad, ja mēs zinām, ka tie, kuri ierobežo mūsu kaut kādas lietas, ir personiski cilvēki, kuri paši nesaprot nedz to, ko lemj, nedz tas, kurš apstiprina lēmumu, saprot, ko viņš apstiprina. Cilvēki pēc savas dabas ir kļūdaini, līdz ar to, ja kāds nosaka kādam citam vietu vai "piesien" viņu kādai kategorijai, tas ir ceļš uz valsts likumīgu totalitārismu, taču, kā jau iepriekš rakstīju, likumīgs ne vienmēr ir tiesisks. Šis nošķīrums ir ārkārtīgi būtisks, kad to saprot, tad arī Frīdriha Hajeka grāmata top par lielisku lasāmvielu!

"Kad varas nesējs maskējas organizācijas veidolā, tas kļūst tik apburoši pievilcīgs, ka spēj brīvu ļaužu sabiedrību pārvērst totalitārā valstī." (The Times, Londona)

Grāmatas atvēršanas svētku videoieraksts: