Vai migla klīdīs? jeb Meditācija par nezūdošo zūdamības izvēlēs...
Photo by phillip belena on Unsplash
Vai migla klīdīs? Tā ir nosaukts kāds pirmējais teologa un garīgā skolotāja Jura Rubeņa darbs. Bet šeit es nerunāšu par šo darbu. Es šo nosaukumu savai šai naksnīgajai meditācijai izvēlējos cita iemesla dēļ - domājot par mūsdienu pasaules apmāto prātu miglu.. vai tā jelkad klīdīs? Vai pienāks mirklis, kad pasaulīgie ļaudis apstāsies un apdomās viņu izdarītās zūdošās izvēles, kuras aiz sevis spējīgas atstāt vien pelnus un krāsmatas, bet kurām nav ilgstošas paliekamības?
Es reiz, sensenos laikos, kad studēju Pāvesta universitātē, filozofijas metafizikas kursā rakstīju eseju par Patieso, Labo un Skaisto. Šo eseju es allaž atceros, kad aizdomājos par šīs meditācijas virsrakstā ietverto... Man nesen sanāca diskutēt ar kādiem cilvēkiem par to, kur rodas mūsu domas un tāpat man radās savi secinājumi un spriedumi par to, ka pasaule ir iestigusi dziļos maldos, vai ku' dziļos... Es, protams, netaisos taisīt revolūcijas, netaisos kādu mācīt un pārskolot, kā saka, pa savam prātam, bet, pavadot laiku viedu grāmatu un autoru sabiedrībā, saprotu - maldu pasaulē mēs dzīvojam un tikai mūsu katra psihiskās veselības saglabāšanai svarīgi ir saprast PATIESĪBU. Patiesību, kuru noraida pasaule, jo tā ir kā miglā tīta un nesaredz būtisko, ir pazaudējusi visus un jebkurus orientierus šajā miglas laikmetā, iepretim nezūdošajam izvēloties un fokusējoties uz zūdamības matēriju.
Man fonā šai nakts stundā skan Patrick Lenk meditatīvā mūzika un.. ES DOMĀJU. Jā, kā senie filozofi, kā Einšteins, Feierbahs, Montēņs un arī mans augsti vērtētais Makjavelli... Visi viedi vīri ir DOMĀJUŠI un bieži vien caurām vēlām nakts stundām. Un es atkal nonāku pie secinājuma - pasaule savā miglas redzē saskata vien tuvo, atpazīst vien to, ko pati savā atspulgā saredz, taču pazaudējusi fokusu uz būtisko, ko, kā teikusi Zenta Mauriņa, tikai ar sirds acīm vien saskatīt var. Kā paies vasara, tā pienāks rudens, tāpat tas notiks ar cilvēku prātiem.. VARBŪT!? Ticības gan man tam īpaši nav. Jo pasaule, ak, tukšību tukšība, kā teicis Zālamans.
Man kā cilvēkam, kurš labi orientējas cilvēku iekšās, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, gan arī esot gana zinošam cilvēku garīgajās vajadzībās, nākas šādās vēlās nakts stundās secināt - ak, maldu maldi ir jūsu galvās, mīļie... Jo jūs, kas vērtējat ļaudis pēc skaistuma, pēc krūšu un lūpu izmēra, pēc, piedošanu, būšu tiešs, pēc citām dabas vai plastiskās ķirurģijas spējām un dotībām arī zem jostas vietas, jūs maldāties un klīstat kā bez acenēm palikuši un jūsu saprātu vada migla, laicīga un zūdoša... Miesiska vajadzība, ne vērtība sarunās, kaut pie alus kausa.
Es zinu, ka šī apcere izklausās pēc moralizēšanas un sprediķa, taču, lai man arī tas padodas un ir pienākums, šīs ir tikai manas pārdomas starp zūdošo un nezūdošo, starp būtisko un nebūtisko, starp to, kas paliek vēsturē un to, kas nepaliek... Patrika Lenka mūzika, kurā izskan viduslaicīgas meditācijas un lūgšanas, tās mani ved pie atmiņām par to, kas ir būtisks. Es ne vienu dienu nenožēloju to, ka esmu studējis Pāvesta universitātē, taču savas ķecerības dēļ izslēgts no tās... Šeit es vēlreiz atgādinu - zināšanas nav posts, tā ir bagātība, kuru nekad un nekādos apstākļos nevar pazaudēt, jo tās ir ar mums mūsu «smadzeņpodā», ja vien tur kaut kam labpatīk saglabāties. Tieši tāpēc filozofija arī dēvējas par gudrības mīlestību un tās mīlestība ir visas patiesības avots, kuras, savukārt, Avots ir visa redzamā un neredzamā Radītājs, pasaules Pirmsākums.
Kamēr es te tā naksnīgi sēžu un filozofēju, atklāšu jums pāris noslēpumus, tik tiešām, pēdiņās tikai gan... Viens no "noslēpumiem" - saderība starp cilvēkiem jāpēta horoskopos :) Protams, palasīt var, vai tad burtus un vārdus kāds aizliedzis, šad tad ampelējoties, es arī kādu "viedu" domu par šo saderību izmetu, taču.. vai viss jātver zinātniski akurāti un absolūti patiesi? Otra lieta - visi šitie INFTJ testi. Man nav tādiem ticības, jo tajos mīt ārkārtīga subjektivitāte - kurš spriedums man liksies vispieņemamākais esošajā dvēseles brīdī, to es atzīmēšu... Un beigās noticēšu testam par to, kas un kāds es esmu. Un tā sevi "reklamēšu" nākamajam vīram/sievai? Vai tā nav tā pasaules migla? Un - vai šī migla reiz klīdīs? 21. gs. un šāda tumsonība? Nebrīnos, ka 17. gadsimtā dedzināja iedomātas raganas, labi, ka šobrīd nededzina.
Patriks Lenks turpina, iziedams cauri mūzikai un atstātajam mantojumam no Francijas katarriem, kuru mitekļu vietās es arī pirms pāris gadiem pabiju... Augstu kalnos, augstu augstu... Lai gan vēsturnieki saka, ka tādu katarru nekad nav bijis, bet.. tas lai paliek vēsturniekiem. Taču filozofija prasa domāšanu un domāšanu tepat un tagad, šeitan. Man, kuru neapgrūtina sievas un bērni, kalpi un kalpones, jūtoties kā Montēņam savā domāšanas tornī, kur viņš, uzvilcis goda drānas, devās un rakstīja, tā es sēžu savā Āgenskalnā un rakstu. Un domāju.
Vai migla klīdīs? Un, ja man jāsaka godīgi - es šaubos... Jo laikmets paliek aizvien tumsonīgāks, jo pasaule atgriežas aizvien viduslaiciskākā pasaulsuztverē... Kur zināšanas un zinātne, kur atklājumi un domāšana nav vērtē, bet Baznīca diktē tai vēlamās normas....
Šajā vietā es reiz ko piebildīšu un paturpināšu, bet rīta agrumam pietiks...