Bergljota Hobeka Hafa "Sigbritas sārts" jeb Kā zāļu sieva kļūst par karaļa padomnieci...

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Lai gan šī konkrētā apgāda "Atēna" izdotā Bergljotas Hobekas Hafas grāmata "Sigbritas sārts" kādu brīdi jau bija manā plauktā gulējusi, tad nu reiz ķēros klāt un - veiksmīgi un ar baudu izlasīju! Dažos vārdos sakot - lai gan diez ko objektīvs noteikti neesmu, bet grāmatai ir interesants sižets un notikumu pavērsiens, kas arī nodrošina visu darbības spraigumu līdz pat grāmatas pēdējai lappusei, pēc kuras tiek aizvērts grāmatas vāks. Šķiet, ka neviens no "lielajiem" grāmatu blogeriem nav iepazinis šo grāmatu, tad nu nedaudz ieskicēšu šīs, kā es to nodēvēju, maģiskās grāmatas lappusēs rakstīto un vēstīto...

---

Grāmatas galvenie varoņi ir trīs, teiksim tā - Norvēģijas un Dānijas karalis Kristians II un mītu apvītās 16. gadsimta sākuma Nīderlandes dāmām - Sigbritu Villumsenu un viņas brīnumskaisto meitu Dīveki, no kurām māte Sigbrita no zāļu sieviņas un bodnieces kļūst par karaļa padomnieci, bet meita - par viņa mīļāko un piegulētāju. Un šo abu dāmu darbošanās izsauc ne vienu vien baumu, strīdu un pat diplomātiskos sarežģījumus pie cienījamas, karaliskas līgavas atrašanas... Lūk, mīļās dāmas, ko vien jūs nespējat sadarīt! ;)

"[..] mazliet nosmējos pie sevis, jo nekad neesmu ticējusi pareģojumiem. Esmu uzskatījusi tos par daudziem iespējamiem ceļiem, kuros varam nogriezties, bet no kuriem varam arī izvairīties, jo esam brīdināti un zinām, kurp tie ved. Vispamācošākais pareģojumos ir tas, ko tie nepavēsta, - šī apslēpto nodomu biežņa, ko ietver cilvēka mūžs un kas piespiež mūs piesardzīgi lūkoties apkārt un skatīties, kur liekam kāju."

Lūk, arī Kristians II - Dānijas un Norvēģijas karalis; bilde atrasta Vikipēdijā

Mani šajā grāmatā saistīja gan vēsturiskais fons (16. gadsimta sākuma dzīve un karaļa karagājiens uz Zviedriju), gan arī tā laika sadzīve. Un tā kā viena no mūsu varonēm, māte Sigbrita, bija arīdzan izslavēta zāļu sieva un dziedniece, bija interesanti, kā autore, iejutusies šīs zāļu sievas ādā, retrospektīvi "atstāsta" tā laikmeta notikumus gan viņas pašas dzīvē, gan arī nonāk līdz tam, kā viņas ar meitu nokļūst Dānijas karaļnamā, kur meita kļūst par karaļa piegulētāju, bet māte - par karaļa padomdevēju, bez kuras vairs neviens dokuments, neviens notikums nevar norisināties, ja tas nav karaļa izrunāts ar māti Sigbritu.

Bet, kā jau tas vienmēr un visos laikos ir noticis, tad - pēc augstiem kāpumiem nāk zemu zemie kritieni, kuriem seko ešafots, autodafē, karātavas vai sārts. Tāds pats liktenis piemeklē ne vienu vien darbojošos tēlu šajā darbā, tomēr par "mātes Sigbritas", kā pats karalis Kristians II viņu iedēvējis, īsti pēdējais likteņa pavērsiens grāmatā nav parādīts, to mēs vienīgi varam izsecināt gan no grāmatas virsraksta, gan arī no viņas pašas paustā, atsaucoties it kā uz kādiem pareģojumiem. Tas man īstenībā patika, ka vienā brīdī man drusku tā kā pazuda tieši šī sižetiskā līnija, jo pēkšņi no "skatuves nogāja" Dīveke, it kā nomirstot no saindētiem ķiršiem, bet īstenībā patiesība atklājās pašās grāmatas beigās, kaut gan nojausma un virziens par tādu iespējamību vijās jau pasen cauri romāna pēdējām daļām...

Katrā ziņā - ja interesē vēsturiski romāni, saista aizraujošs stāstījums un valoda, kā arī - visumā kopā ņemot patīk Skandināvijas literatūra, tad šķiet, ka šis romāns varētu būt tieši laikā, jo tajā ir gan spriedze, gan mīlestība, gan drāma, gan arī greizsirdība un nāve - viss, kā reālajā dzīvē arīdzan gadās! Man patika! Ja būtu jāliek balles šai grāmatai, domāju, ka liktu vai nu 9 vai pat visas 10 no 10.