Tomass Mūrs «Rūpēs par dvēseli» | Kopjot dziļo un svēto ikdienā

Fona attēls:  Photo by Marek Piwnicki on Unsplash

Izlasot ziņu, ka teologs un kontemplācijas skolotājs Juris Rubenis ieteicis latviski izdot vienu no ārkārtīgi lieliskām grāmatām, man aiz prieka salēcās sirds. Un pavisam nesen tiku pie šīs grāmatas. Psihoterapeitiskas grāmatas ir mana garīgā barība, spēcinājums un interese, kopš vairāk sāku saprast un iedziļināties cilvēka patiesās būtības jautājumos. Tādēļ diezgan loģiski, ka veltu laiku un savus smadzeņu resursus, lai attīstītu un pilnveidotu gan savu sapratni par jautājumiem, kuriem autori veltījuši daudzus gadus, gan arī ar saviem grāmatu aprakstu vēstījumiem paustu atziņas, kuras varētu būt aktuālas un noderīgas mūsu, latviešu, dzīvēs, izpratnes un savstarpējo attiecību veidošanas kontekstā. Vairāk par šo rekomendējamo darbu tālākajās rindkopās. Lai noder un iedvesmo!

Sākot lasīt šo darbu, no ievada daļas jau sapratu, ka šī grāmata būs ārkārtīgi vērtīga lasāmviela ikkatram, kuram interesē cilvēka dvēsele un tās dziļākie slāņi, par kuriem ikdienā reti kurš aizdomājas, taču tas būtu ārkārtīgi nepieciešams ikdienas darbs. Dažas no iecadā gūtajām atziņām jau esmu ievietojis savā twitter profilā, kur tās ir guvušas atzinību un novērtējumu. Manuprāt, šāda veida grāmatas ir nepelnīti atstatas novārtā, kaut gan būtu pelnījušas kādu vietni vai telpu, kur tiek popularizētas gan pašas kopumā, gan atsevišķas to tēzes un atziņas, kas ir būtiskas ikkatram cilvēkam un piemērotas viņa dzīves vajadzībām.

Protams, esot šīs grāmatas iesākuma lappusēs, jo grāmata absolūti nelasās ātri, tās teikumi ir tik piepildīti un iekšēji bagātinoši, ka nepieciešams tos pamatīgi pārdomāt, lappusi pēc lappuses esmu atzīmējis ārkārtīgi daudz atziņu. Un tas vien pirmajās 50 lappusēs, kas sekos tālāk? Un arī jums, mani draugi un bloga lasītāji, vēlos dalīt vienu no šīm neskaitāmām ievada lappušu atziņām. Ieklausīsimies un apdomāsim šos vārdus:

«Zināmā mērā dvēseles aprūpēšana pieprasa, lai mēs atveram savu sirdi plašāk nekā jebkad agrāk, mīkstinot nosodošo un moralizējošo attieksmi, kas varbūt gadiem ilgi bijusi raksturīga mūsu uzskatiem un uzvedībai.» (41. lpp.)

Šo lielisko darbu turpinot lasīt lappusi pa lappusei uz priekšu, apcerot un pārdomājot šīs grāmatas lappusēs paustās atziņas, jāpiekrīt grāmatas rekomendētājam un izdošanas iniciatoram, Integrālās izglītības institūta programmas direktoram, teologam un kontemplācijas skolotājam Jurim Rubenim, kurš savā ieteikumā saka: "Rūpēties par savu dvēseli nozīmē atsacīties no ilūzijas, ka būtu iespējams sevi līdz galam sakārtot. Tā vietā mēs varam ik dienas pievērst uzmanību savai iekšējai pasaulei, sniedzot tai to, pēc kā tā nereti jautā, lietojot pavisam dīvainus signālus." Šī grāmata ir tieši tāda - tā liek mums uz pieredzēto un izdzīvoto paskatīties ar plaši atvērtām acīm un, ja varbūt nevaram pieredzi novērst vai transformēt, mēs to varam izmantot sevis paša izaugsmes un attiecību sakārtošanas veicināšanai. 

«To, kādi esam, vienlīdz lielā mērā nosaka gan mūsu vājās puses un neveiksmes, gan stiprās puses. Turklāt uzskats, ka problēmas, ar kurām saskaramies jau pieaugušā vecumā, iesniedzas bērnībā, palīdz mums saglabāt saikni ar šo dievišķi spēcīgo bērnu un tā auglīgo nepilnvērtību. Atcerieties, ka dvēselei visvieglāk ir izpausties tajās jomās, kurās mēs nejūtamies pilnvērtīgi.» (75. lpp.)

Kādam, kuram jungiāniskā psiholoģijas skola ir sveša, viņam, visticamāk, šī grāmata liksies visai sausa teorija, līdzīgi kā citas psihoterapeitiskas ievirzes grāmatas, taču, ja tā patiesi no sirds iedziļinās autora vēstījumā un vēlamajā rezultātā, sniedzot uzlabojumus ikviena lasītāja sevis un savu dzīļu izprašanā un pieņemšanā, tad rezultāts noteikti neizpaliks, sākot jau ar ģimenes saikņu saprašanu, gan dažādu sevis paša ēnas pušu akceptēšanu un iekļaušanu savas personības dinamikā kā vērtīgu skolotāju, kas vērstu mūsu skatus uz izaugsmes potenciālu. 

Viena no šīs grāmatas nodaļām vēsta par mīlestību. Tā kā pavisam nesen mums bija iespēja izdzīvot un piedzīvot ikkadējo mīlestības svētku dienu jeb Valentīna dienu, tad šajā nodaļā paustais ļoti labi ar šo sasaucas. Kas tad tā mīlestība tāda ir un kā to varētu piedzīvot un izdzīvot katra mūsu sajūtās un pieredzē, kāds no maniem lasītājiem varētu jautāt. Grāmatas autoram ir ļoti labi aprakstīti teikumi par šo, ieklausīsimies vien dažos no šīs nodaļas: "Mīlestība pārceļ mūs dievišķas iztēles valstībā, kur dvēsele kļūst plašāka un no jauna apzinās savas pārpasaulīgās vēlmes un vajadzības. [..] Mīlestība palīdz ieraudzīt otra cilvēka patieso, eņģelisko dabu, oreolu, dievišķuma auru. [..] Mīlestība pietuvina apziņu sapņa stāvoklim. Šajā ziņā mīlestība drīzāk patiesību atklāj, nevis sagroza tādā pašā veidā kā sapnis - poētiski, asociatīvi un, nenoliedzami, arī neskaidri. [..] Viena no spēcīgākajām dvēseles vajadzībām ir ilgas pēc kopības, taču kopība dvēselei nozīmē kaut ko citu nekā tās sociālās izpausmes formas. Dvēsele ilgojas pēc pieķeršanās, dažādām personībām, intimitātes un individualitātes. Tātad dvēsele meklē šīs kopības aspektus, nevis uzskatu vienādību un konformismu."

«Tātad, lai aprūpētu dvēseli, ir jābūt atvērtam daudzajām mīlestības formām. Nav nejaušība, ka tik liela daļa problēmu, ar kurām vēršamies pie psihoterapeita, vai nu sakņojas, vai izpaužas mīlestībā. Grūtos brīžos mums derētu atcerēties, ka mīlestībā runa ir ne tikai par attiecībām, bet arī par dvēseli. Vilšanās mīlestībā, pat nodevības un zaudējumi, kalpo dvēselei arī tobrīd, kad tās mums dzīvē šķiet īstas traģēdijas. Dvēsele daļēji mājo laikā, daļēji - mūžībā. Tad, kad esam izmisumā par to dvēseles daļu, kas mājo dzīvē, mums būtu jāatceras tā dvēseles daļa, kas mājo mūžībā.» (121. lpp.)

Šis darbs sevī ietver ārkārtīgi plašu tēmu loku, par kuru problemātiku te ir vēstīts. Tās nav tikai superpatīkamās tēmas, bet arī greizsirdība un skaudība, nāve, ciešanas, ļoti daudzās lappusēs šajā darbā ir vēstīts par mīlestības un greizsirdības radītajām attiecību un laulības problēmām, tāpat autors bagātīgi pieskaras vardarbībai un skaidro tās nozīmi, kādēļ ir tā, kā tas reizēm mēdz notikt utjpr. Kad esam aizgājuši no mīlestības un greizsirdības cauri vardarbībai, autors nāk klajā ar nodaļu, kuras virsraksts kādā varētu izsaukt neviltotu izbrīnu - kā, vai tiešām? "Depresijas dāvanas" - tā skan šīs nodaļas virsraksts. Mūsdienu pasaulē ārkārtīgi daudzi iet cauri terapijai un mēģina tikt skaidrībā ar savu depresijas iemeslu rašanos un attīstību, tad nu šeit daži citāti.

«Depresijā ieslīgusi persona reizēm iedomājas, ka labie laiki ir pagājuši, ka tagadnē vai nākotnē viņu nekas labs vairs negaida. Šīs melanholiskās domas sakņojas dziļi Saturna mīlestībā uz bijušajām dienām, atmiņām un nepielūdzamā laika ritējuma izjūtu. Šīs domas un jūtas, lai arī skumjas, ir labvēlīgas dvēseles vēlmei pastāvēt gan laikā, gan mūžībā un tādējādi dīvainā kārtā var būt patīkamas.» (162.-163. lpp.)

«Tā kā depresija izraisa mokošu tukšuma izjūtu, bieži vien rodas kārdinājums atrast veidu, kā no tās izrauties. Bet ļaušanās depresīvām noskaņām un domām var dāvāt dziļu apmierinājumu. Depresiju reizēm raksturo kā stāvokli, kurā nav atziņu - it nekā, pie kā pieturēties. Bet mums varbūt jāpaplašina redzesloks un jāsaprot, ka tukšuma izjūta, ierasto patiesību un dzīves struktūru zaudēšana un entuziasma izzušana - lai arī tās ir šķietami negatīvas parādības -, ir elementi, kurus iespējams pielāgot un izmantot, lai ielaistu dzīvē svaigu iztēles gaisa malku. [..] Mēs varam arī atklāt, ka depresijai ir savs eņģelis, gars, ceļa rādītājs, kura uzdevums ir aizvest dvēseli uz nomaļām vietām, kur tā atrod unikālas atziņas un iemanto īpašu pasaules skatījumu.» (178. lpp.)

Tomass Mūrs savā darbā ļoti plaši pieskaras arī ķermeņa un slimības dvēseles pilnveidojošajai dabai, tāpat aplūko arī ķermeņa orgānu un dvēseles sasaisti, atsaucoties uz citu autoru darbiem, ievij savos tekstos pat tādu terminu kā "orgānu bauda"... Autors patiesi plaši cenšas iedziļināties cilvēka esamības būtībā, jo mūs, nenoliedzami, neveido tikai miesa, bet mums ir dziļāka jēga un vienotība ar augstākām, Radītāja, matērijām, ar kurām mūs vieno mūsos katrā esošā dvēsele. Tālāk autors pieskaras dvēseles attiecībām ar naudu, darbu un mūsu veiksmīgumu. Ļoti būtiski tas ir arī mūsdienu kontekstā, kur pēc kāda naudas maka biezuma mēra viņa panākumus un veiksminieka karjeru. Protams, īsteni dvēseliskiem un garīgi orientētiem ļaudīm šīs lietas neļaus izslīdēt no reālās dzīves tveršanas un saprašanas, taču šajās nodaļās lasītāji var atrast daudz sevi atkailinošu aprakstu. 

Pēdējās divas lielās grāmatas daļas slēpjas zem šādiem virsrakstiem - "Garīgā prakse un psiholoģiskais dziļums" un "Pasaules dvēseles aprūpēšana". Ietilpīgi virsraksti, vai ne, draugi? 10. nodaļa sākas ar tēmu par "nepieciešamību pēc mīta, rituāla un garīgas dzīves". Jā, patiesi, cilvēks reiz tā ir būvēts un šajā pasaulē ielikts, ka mums nepieciešams ir kaut kāds garīgums un kāda nebūt garīgā dzīve. Jo tādas mums ir ne vien prāta, bet arī dvēseles vajadzības. Autors labi norāda, sacīdams: "Mums raksturīgas garīgas ilgas pēc kopības, attiecībām un kosmiska pasaules skatījuma, bet mēs cenšamies šīs ilgas piepildīt ar aparatūras, nevis sirds jutīguma palīdzību. [..] Dvēsele vairāk cieš no ikdienas dzīves apstākļiem, ja tie nebaro dvēseli ar tai nepieciešamo spilgto pieredzi. [..] Garīgumam nav nepieciešami grandiozi ceremoniāli. Patiesībā dvēsele varbūt jūtas vislabāk tad, kad tās garīgā dzīve norit dvēselei vismīļākajā kontekstā - parastajā, ikdienišķajā, vietējā dzīvē. Taču garīgums prasa uzmanību, apzinātību, regularitāti un uzcītību. Garīgumam nepieciešams, lai mēs kaut nedaudz izrautos no pasaules, kas ir noskaņota ignorēt dvēseli."

Un pašā šī apraksta nobeigumā es jūsu acīm un garam dāvāšu vienu ārkārtīgi spēcīgu vēstījumu no šīs lieliskās grāmatas autora. Lai noder un mudina ikkatru no jums uz savas dvēseles aprūpi vislabākajā un vismākslinieciskākajā veidā! 

«Tāpēc dzīvotprasmei varētu būt nepieciešama tik vienkārša lieta kā APSTĀŠANĀS. Ir cilvēki, kurus nekas nespēj piesaistīt, jo viņi vienmēr atrodas kustībā. Plaši izplatīts mūsdienu dzīves simptoms ir tas, ka nav laika domāt vai pat ļaut dienas iespaidiem nogulsnēties. Tomēr tikai tad, kad pasaule ienāk sirdī, tā var pārtapt dvēselē. Mēģeni, kurā notiek dvēseles tapšanas reakcija, psihē ir izdobušas apcere un brīnuma izjūta. Nav šaubu, ka daži cilvēki varētu ietaupīt izdevumus par psihoterapijas kursu, vienkārši ik dienu atvēlot pāris minūšu klusai apcerei. Šī vienkāršā darbība nodrošinātu to, kā pietrūkst viņu dzīvē: nedarīšanas laiku, kas ir būtisks uzturs dvēselei. Dvēseles aprūpēšanai tikpat nozīmīga un ar apstāšanos saistīta rīcība ir LAIKA ATVĒLĒŠANA. Es saprotu, ka šie ieteikumi ir ārkārtīgi vienkārši, bet, ja uztveram tos nopietni, tie var pārveidot dzīvi, atverot durvis dvēselei. Atvēlēdami laiku priekšmetiem, mēs tos labāk iepazīstam un izjūtam ar tiem īstāku saikni. Vienu no mūsdienu bezdvēseliskuma simptomiem, atsvešinātību no dabas un priekšmetiem, kā arī līdzcilvēkiem, varētu novērst, ja mēs atvēlētu vairāk laika tam, ko darām.»