Dž. Holisa "Saturna ēnā" jeb Vīriešu ievainojumi un to dziedināšana...

Attēls no bloga autora personīgā arhīva

Šo darbu uzsākot lasīt, noteikti sev ir vērts atgādināt kādu manis paša sen aptvertu atziņu: "Ideālu cilvēku nav, taču es varu mācīties, apgūt zināšanas, kas man būs noderīgas savā dzīvē, lai es nepieļautu tās kļūdas, ko pieļāvuši mani senči un priekšteči." Kad mēs nonākam jau nedaudz tālāk grāmatas lappusēs, mēs sākam uztvert, ka lielākā daļa vīrišķo pārdzīvojumu un vīriešu iekšējo problēmu rodas no dzīvē nepaveiktas jeb nekad nepiedzīvotas vīrišķās iniciācijas, bez kuras nekādi nav iedomājama vesela un harmoniska vīrieša identitātes un personības attīstība.

«Pīdamies un ķerdamies es pats biju aizmaldījies līdz atziņai, ka ir nepieciešami noteikti pārejas rituāli, lai no zēna kļūtu par vīru. Tie ne tikai palīdz atmest bērnam raksturīgo atkarību no apkārtējiem un kļūt par pašpietiekamu pieaugušo, bet arī iemāca tādas vērtības kā pilsonības kvalitāte un raksturs, attieksmju un uzskatu kopums, kas vieno cilvēku ar dieviem, sabiedrību un viņu pašu.» (17. lpp.)

Protams, šo grāmatu izvēlējos iepazīt un tajā paustās atziņas izzināt, jo, lai gan daudz enerģijas esmu ieguldījis sevis paša iepazīšanā un iekšējās pasaules aptveršanā, šāda veida grāmatās ir rodamas atziņas, kas liek paskatīties uz manis paša dzīvoto dzīvi ar teju pilnīgi svaigu skatījumu. 

Grāmatas autors Džeimss Holiss (mēs viņu zinām arī ar latvisko izdoto darbu "Viduspāreja") ir Junga psihoanalīzes teorētiķis un tādējādi šī grāmata pieprasa diezgan pieredzējušu un izglītotu lasītāju, jo mudina uz sevis izzināšanu, pilnveidošanu un iekšējās pasaules bagātināšanu caur Junga psihoanalīzes un sapņu interpretācijas skatupunktu. Mēs ikkatrs vēlamies būt pilnīgi iesaistīti Dzīvē - gan savas iekšējās pasaules, gan savas ārējās personības virzītajā, tādēļ šī grāmata lasītāju ved aizraujošā ceļojumā izprast pašam sevi un piedzīvot savveida apzināšanos un pat iniciāciju caur tekstu. 

«Ņemot vērā, ka pārejas rituāli ir gandrīz izzuduši no mūsu kultūras, vīriešiem ir vērts katram individuāli apdomāt, ko šie rituāli sniedza agrāk. Tas, ko vairs nenodrošina kultūra, mums tagad ir jāatrod pašiem.» (18. lpp.)

Principā, izlasot šos vārdus, mēs sadzirdam Holisa aicinājumu būt aktīviem savas esamības un jēgas meklētājiem, lasīt, saprast un iepazīt savas dziļākās personības dzīles, lai sasniegtu sevis labāko iespējamo versiju, kas būtu svētība pašam un kalpotu par tādu apkārtējiem.

Holisa "Saturna ēnā" saturā var just dziļu autora cieņu pret lasītāju, soli pa solim to vedot cauri tekstuālam iniciācijas procesam, izgaismojot vīriešu esības vājās vietas un sniedzot viegli uztveramus ieteikumus, kā novērst trūkumus vai pilnveidot kādas savas nepietiekamas kompetences dzīvē un attiecībās gan ar mīļotajiem, gan apkārtējiem cilvēkiem. Lasot šo tekstu, vietumis, protams, pat pasmaidīju, nodomādams - jā, tādi nu mēs, vīrieši, esam gan! Jā, nevaru noliegt, ka šī grāmata ir ļoti aizdomāties aicinoša, lai neteiktu, ka uzspiedoša, kā arī ļoti apziņu atveroša, ja vien ļaujas tās dzīlēs pausto atziņu burvībai caurstrāvot prātu un sirdi.

«Tā kā vīriešu rīcībā nav jēgpilnu pārejas rituālu vai viedu vecajo, kuri pastāstītu, kas gaidām otrpus tiltam, viņiem nākas vadīties pēc sabiedrības uzspiestajiem priekšstatiem un visnotaļ tukšiem paraugiem. Visu šo laiku dvēseles sāpes un apjukums tiek apspiests sevī, izpausts mežōnīgos izvirdumos vai pilnībā izslēgts no apziņas.» (22. lpp.)

Mēs sabiedrībā aizvien vairāk dzirdam un pieredzam t.s. sieviešu kustības parādīšanos, taču nedrīkstam aizmirst un kļūt vienpusēji, ka pasaulē ir arī vīrieši. Protams, daudzos gadījumos mēs dzirdam par vīriešiem ne to labāko (vardarbība, noziegumi, saīsināts mūža ilgums u.t.t. Grāmatas 28. lpp. ir statistikas atsauce), tomēr mums jāapzinās, ka visbiežāk tādas neadekvātas izpausmes ir iekšējās sašķeltības manifests, kam nepieciešams ilgstošs dziedināšanas darbs - gan personiskā, gan ģimeniskā un sabiedriskā līmenī. 

Vieni no motivējošākajiem vārdiem šīs grāmatas kontekstā lasāmi tās 30. lpp.: "[..] Mēs vairs nedrīkstam gaidīt, ka "tur ārā" kaut kas mainīsies; mums ir jāmainās pašiem. Pārmaiņas vienmēr sākas iekšienē, taču mums, vīriešiem, nereti ir grūti internalizēt gūto pieredzi. Tāpēc uzdevums nav viegls, taču to uzņemties ir daudz labāk nekā visu mūžu nodzīvot Saturna ēnā."

Mūsdienās, kad visapkārt ir plašas iespējas saņemt informāciju sevis attīstīšanai un iekšējo kvalitāšu pilnveidošanai, jāatzīst, ir grūti saprast to cilvēku pārliecību, kuri saka, ka man gan neko no tām visām gudrībām nevajag, esmu ar savu būtību, raksturu vai īpašībām un izturēšanos apmierināts. Tādēļ mans mudinājums tomēr būtu pārskatīt savu pozīciju un vismaz kaut ko iesākumam palasīt, pārdomāt un raisīt sevī to iekšējo diskusiju - kas manī ir jāuzlabo, kur es varu tiekties pilnveidoties - izturēšanās, attiecībās ar mīļoto cilvēku, bērniem, darba kolēģiem, draugiem, radiniekiem.

Šajā vietā ievietošu autora minētos astoņus vīriešu glabātos noslēpumus:

«Jungs ir izteicis pieņēmumu, ka bērna vissmagākā nasta, iespējams, ir vecāku neizdzīvotā dzīve. Tādējādi mātes neattīstītais animus bieži vien klusi un neapzināti mudina vīriešus pretī panākumiem. [..] Tas nav nekas slikts, ka vīrieti motivē spēcīga mātes klātesamība, tomēr mums jājautā, kā un cik lielā mērā viņš dzīvo pats savu dzīvi, ja nēsā sevī mātes projicētās vēlmes. Lai atbrīvotos, vīriešiem ir vismaz jāsāk apzināties, kādām vērtībām viņi kalpo.» (37. lpp.)

Jungs ir paudis vēl kādu savu novērojumu, sakot: "Tur, kur ir vara, nav mīlestības." Holiss šo domu izvērš sekojoši: "Vienlaikus vīrieši arī baidās no sievietēm un apspiež tās, it kā šāda kontrole palīdzētu iegrožot pašiem savas zemapziņā glabātās bailes. Cilvēks apspiež to, no kā baidās." Protams, nekāda veida apspiešana un vardarbība nav attaisnojama, ar šo citātu es vēlējos paust mudinājumu visiem vīriešiem pieaugt, strādāt pie savu iekšējo dēmonu un baiļu atpazīšanas un pārvarēšanas, lai kļūtu par daudz labāko sevis versiju gan savās, gan līdzcilvēku acīs. Visa izaugsmes un sasniegumu procesa pamatā ir darbs ar savas iekšējās esamības ēnām. 

«Vīrieša dzīve norisinās uz naža asmens starp regresiju un progresu, iznīcību un individuāciju. Viņš ilgojas apturēt garīgo stresu, kas sācies līdz ar piedzimšanu, bet ģenētiskais mantojums virza viņu pretī sava potenciāla realizēšanai - gan kā indivīdam, gan arī savas kultūras piederīgajam.» (43. lpp.)

«Bez spējas pašam novērot sevī notiekošos procesus cilvēks ir nolemts dzīvei projekciju veidotā pasaulē, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņa fantāzijas un visļaunākās bailes beigu beigās piemeklē viņu pašu. Tā ir neapstrīdama patiesība: visu, kā mums trūkst iekšienē, mēs projicējam uz ārpusi.» (52. lpp.)

«Ak, cik gan grūti klājas mūsdienu vīriešiem, kuriem neviens nepalīdz pārvarēt plašo bezdibeni! Nav nekādu rituālu, ir tikai daži viedi vecajie, un tikpat kā neviens nerāda piemēru nobriedušiem jauniešiem, kas sasnieguši iniciācijas slieksni. Šī iemesla dēļ vairums no mums paliek iestrēguši katrs savā atkarībā un lepni soļo pa pasauli, ar apkaunojošu mačo uzvedību kompensēdami trūkstošo, vai arī - turklāt daudz biežāk - vientulībā cieš no kauna un neizlēmības.» (74.-75. lpp.)

Šī grāmata dažbrīd var šķist pārāk skarbi motivējoša, tomēr nevaru nepiekrist šiem vārdiem no grāmatas 78. lappuses: "Virietim ir jāatsakās no bērnišķās atksrības, lai kļūtu par nosvērtu, radošu pieaugušo. Ir jāatmet ilgas pēc bezrūpīgas dzīves un kā nobriedušam cilvēkam jāuzņemas atbildība. Šādas pārmaiņas ne tikai atmodina apziņu, bet arī liek izvēlēties. Ikviens tiek aicināts pieaugt, taču ne katram šis uzdevums ir pa spēkam. Iniciācijas laikā gūtie ievainojumi ieskicē to, kas gaidāms nākotnē, - to, kā cilvēku ievainos pasaule. Kad bērns sāk iet dārziņā, viņš ne tikai apraud drošā pavarda zaudējumu, bet arī sāk apjaust, ka pastāv sarežģītāka un bīstamāka pasaule. Ir tikai dabiski baidīties no tās, tomēr bērnam ir jāpārkāpj slieksnis, ja viņš patiešām grib pieaugt."

Lasot šo darbu, vīrieši sapratīs, ka "meklē aizmirstos pārejas rituālus un zudušos tēvus." 

«Pārejas rituālu trūkums liek vīriešiem apšaubīt pašiem savu vīrišķību. Viņiem šķiet - lai cik izturīgi būtu aizsargmūri, kāds noteikti izlauzīsies tiem cauri un viņus pazemos vai pat iznīcinās. Vai arī dzīve ievirzīsies citā gultnē, izmainīsies spēles laukums, un izrādīsies, ka viņi ir nekompetenti. Rodas bezizejas situācija: tev jābūt īstam vīram un tas jāapliecina, bet noteikumi nepārtraukti mainās, tāpēc nemaz nav iespējams saprast, kā jāspēlē. Un, kad beidzot izdodas "atkost" nioteikumus, tiek atkal izmainās un kāds cits izrādās pārāks. Šī daudzveidīgā, plūstošā izpratne par vīrišķību liek vīriešiem darboties galvenokārt imidža līmenī un vērtēt savu realitāti pēc tādiem kolektīvi noteiktiem parametriem kā alga, mašīna, māja un sociālais statuss.» (86. lpp.)

Man jāsaka, ka par laimi un prieku sev, neesmu tik ļoti pazaudējies savā dzīvē, tomēr jāatzīst, ka būtu bijis jauki, ja man dzīvē jau jaunākos gados būtu bijuši dzīves viedi padomdevēji un mīloša ģimene, kuru neesamību tomēr izjūtu līmenī nevaru noliegt kā savveida postošu trūkumu. Taču, protams, agri esmu ticis ieskauts reālajā dzīvē un man ir nācies strauji pieaugt, realizējot visas savas izsapņotās dzīves reālijas. Daudz grūtāk dzīvē ir bez atbalsta sistēmas, tomēr vīrišķajai iniciācijai strauja dzīves nobriešana ir daudz pateicīgāks vīriškais eksistences elements un aizsākums.

Ikkatrs no mums ir pelnījis atzinību un pieņemšanu un to apstiprina arī Holiss, sakot par visiem puišiem: "Katram dēlam ir nepieciešams kaut kas no tēva, bet visvairāk viņam vajag dzirdēt tēvu sākām, ka tas viņu mīl un pieņem tādu, kāds viņš ir."

Tuvojoties grāmatas beigu daļai, autors mums atstāj savu novēlējumu: "Godīgi sakot, es neticu, ka lielākā daļa vīriešu spēs izbēgt no Saturna ēnas vai pārveidot savu dzīvi zem tās sloga. Tomēr ir skaidrs, ka atsevišķi cilvēki, kas atmodinājuši apziņu, spēj izmainīt visu sabiedrību. Pārmaiņas notiks brīdī, kad pietiekami daudz sabiedrības locekļu noraidīs kultūras piedāvātās vērtības - vērtības, kuras iedragā dvēseli. Tāpēc vīriešu uzdevums visā pasaulē ir sasniegt pietiekami augstu apzinātības pakāpi, lai spētu dziedināt savas brūces." (111. lpp.)

Lasītājs grāmatas beigu daļā nonāk kā tādā retrospektīvā grāmatas satura kopsavilkumā un pārskatā, izejot cauri astoņiem noslēpumiem, kurus autors un es esam minējuši jau grāmatas un bloga ievaddaļas lappusēs kā apkopojošu tabuliņu. Protams, lielākā vērtība šajā nodaļā ir tieši tam, ka tiek runāts par to, kā dziedināt vīrieša dvēseli, kura vēstures gaitā daudz cietusi un kurā, vīriešu sevis paša nemīlētā, tie turpina dzīt naglas kā savā krustā.

Grāmatas pēdējā apakšnodaļā autors lasītājiem piedāvā septiņus soļus līdz atlabšanai. Patiesi vērtīgi ir tajos ieklausīties un to pamācībām sekot, ja vien vēlamies dzīvot harmoniskākā un dziedinātākā sabiedrībā. 

Šeit jāatzīst, ka nekas nav vērtīgāks par terapiju un autors to arī norāda, sakot: "Pārsvarā terapiju izvēlas emocionāli spēcīgāki un godīgāki vīrieši. Terapija vīriešiem sniedz vienreizīgu iespēju privātos apstākļos runāt par savu dzīvi, būt emocionāli atklātiem un apzināties, ka viņus par to nekauninās, kā arī pārspriest, ko tad īsti ietver uzdevums - būt vīrietim." (137. lpp.)

Taču šeit ir ļoti būtiska loma ne vien terapijai, kuru sniedz profesionāli padomdevēji, bet arī dzīvesgudri vīrieši, kā šo norāda autors. Un vēl viens būtisks aspekts savstarpējās vīriešu attiecībās ir, lūdzu, nepārprotiet - "Uzdrīkstēties iemīlēt vīriešus". Tā ir autora atziņa par mūsu iekšējās homofobijas pārvarēšanu, kas ir principā neadekvātas bailes no citiem vīriešiem un zināmā mērā - konkurentiem. Bet - galvenais ir darbs ar sevi un savām neracionālajām bailēm, lai katrs no mums kļūtu par sevis vislabāko versiju! Mēs to varam!