Normans Olers «Totālais skurbums. Narkotikas Trešajā Reihā»

Fona attēls: unsplash.com

Šo Normana Olera grāmatu par narkotikām Trešajā Reihā jau izlasīju diezgan pasen, tikai kaut kā atlikās un atlikās apraksta rakstīšana. Tad nu esmu pieķēries un mēģināšu uztapināt nelielu ieskatu tajā, ko mums autors vēsta gan par paša fīrera Ādolfa Hitlera aizraušanos ar dažādām stimulējošām vielām, gan ar viņa līdzgaitnieku un līdzstrādnieku, piemēram, Gēringa aktivitātēm šajā jomā. Tādu, no dažādām apskurbinošām un stimulējošām vielām, atkarīgo nebija maz, tās bija plaši pieejamas un Trešajā Reihā speciāli attīstītas un izplatītas vielas, lai, zināmā mērā, aizmiglotu patiesu skatu uz dzīvi un norisēm ne vien fīreram, bet arī parastajai vācu tautai. Ne velti autors grāmatai raksta nevis tradicionālo priekšvārdu, taču tā vietā viņš to nodēvē par "lietošanas instrukciju" - gan grāmatas satura nozīmē, gan arī plašākā kontekstā, aplūkojot vēstures batālijas, kādas tās labi ir saredzamas no mūsdienu skatu punkta. Protams, šī grāmata nepretendē uz zinātniskas pētniecības publikācijas statusu, taču, kā norāda autors, "tas, kas šeit tiek likts priekšā, ir ar tradīcijām, nesaistīta, neparasta, saraustīta perspektīva. [..] Vācijas vēsture šeit netiek pārrakstīta vai uzrakstīta no jauna, bet nedaudz precizēta". 

Grāmatas saturu autors ir iedalījis 4 daļās, katrai piešķirot noteiktu laikaposmu raksturojošu visaptverošu virsrakstu. Tā 1. daļa, kura aptver laikaposmu no 1933. līdz 1938. gadam ir aprakstīta zem "Tautas narkotika - metamfetamīns", 2. daļa par laikposmu no 1939. līdz 1941. gadam - zem virsraksta "Sieg High - zibenskarš ir metamfetamīna karš", 3. daļa - par laikposmu no 1941. līdz 1944. gadam - "High Hitler - pacients A. un viņa personīgais ārsts" un, visbeidzot, 4. daļa - par laikposmu no 1944. līdz 1945. gadam - "Pēdējie procesi: asinis un narkotikas". 

Lasot šo grāmatu, jau no pirmajiem vārdiem, kurus autors šeit citē, šajā gadījumā, Žanu Polu Sartru, kurš sacījis: "Politiskā sistēma, kas lemta bojāejai, instinktīvi dara visu, lai šo procesu paātrinātu", jāsaka, ka Trešajam Reiham tas bija likumsakarīgs liktenis un ceļš, kad palasa arī tālākās lappuses un izzina šī režīma slēptākos nostūrus. Ne velti, mūsdienās mums ir daudz labi zināmu vācu farmācijas korporāciju, kuru aizsākumi ir meklējami tieši ar t.s. "tautas narkotiku" radīšanu un ražošanu plašai pieejamībai - Merck, Boehringer u.c. Kā vēstīts tekstā, "kinoteātros izrādīja filmas par kokaīnu un morfiju", narkotikas bija plaši pieejamas uz katra ielas stūra, teju puse visu Vācijas ārstu bija morfīnisti un atkarīgie. Hitlera laikā labi sasaucās pretnarkotiku politika ar antisemītisko politiku, valoda bija saistīta ar medicīniskiem terminiem. Arī vēlākai ebreju iznīcināšanai pamatu deva infekcijas, indes un augstākās pakāpes toksikoloģijas piesaukšana. Bet aiz tā visa slēpās rafinēta narkotiku mašinērija, no kuras barojās un sev tēlu veidoja Hitlers un viņa līdzskrējēji.

Kad uz skatuves parādījās galantais un personīgā šarma apvītais dakteris Morels, kļuvis par Hitlera galma ārstu, sākās narkotiku, teiksim, slavas gājiens. Morels gan prata ārstēt, gan arī apvārdot un ar "vitaminizētiem" kokteiļiem iedvest darbaspējas un izturību fīreram. To sāka ievērot gan pats Hitlers, gan viņa līdzbiedri. Morels kļuva teju par neaizvietojamu klātbūtni fīreram. Pervitīns kļuva par visas tautas stimulantu, par simptomu sabiedrībai, kas strauji attīstās. Un, kā mēs zinām, līdz kādai attīstībai tas noveda ne vien pašu Vāczemi, bet kurā tika ierauta visa Eiropa. Viss sākās ar stimulēšanu.

«Vai tās bija sekretāres, kas tagad ātrāk rakstīja uz rakstāmmašīnas, vai aktieri, kas sevi uzmundrināja pirms izrādes, vai rakstnieki, kuriem metamfetamīna stimulējošā iedarbība bija nepieciešama, sēžot naktīs pie rakstāmgalda, vai strādnieki lielajās fabrikās pie konveijera, kuri, lietojot uzmundrinošus līdzekļus, paaugstināja darba ražīgumu, - pervitīns izplatījās visos slāņos. Mēbeļu saiņotāji iesaiņoja vairāk mēbeļu, ugunsdzēsēji ātrāk nodzēsa liesmas, frizieri žīglāk grieza matus, naktssargi darbavietā vairs negulšņāja, lokomotīvju vadītāji savas spēkmašīnas vadīja neņurdot, tālbraucēji šoferi bez apstāšanās veica milzu attālumus pa rekordlaikā izbūvētajiem ātrgaitas autobāņiem. Pēc pusdienām neviens vairs nesnauda. Ārsti ar šo līdzekli dakterējās paši, komersanti, kam bija jāsteidzas no sēdes uz sēdi, atsvaidzināja sevi paši; tas pats notika ar partijas biedriem, arī ar SS. Stress tika likvidēts, pieauga seksuālā apetīte, motivācija tika paaugstināta mākslīgi.» (47. lpp.)

Sabiedrība bija kļuvusi atkarīga no metamfetamīna sniegtās baudas un uzmundrinājuma. Tālākajās grāmatas lappusēs lasītājs ļoti labi var novērot narkotiku nesto kaitējumu, taču vāciešiem, tostarp, vēlākajam Nobela prēmijas laureātam Heimriham Bellam izteiksmes veids ir tik ikdienišķs, taču, kā raksta autors, neviens nevēlējās izprast kaitējumu, ko nodara šāda narkotiku lietošana. Narkotikas tika pētītas uz armiju, uz karavīriem, lai tie kļūtu līdzīgi robotiem, kas palīdzētu tankistiem neieslīgt pārdomās par to, kas viņiem meklējams svešu zemju robežās. Pervitīna jeb metamfetamīna ražošana armijas vajadzībām bija sasniegusi ārkārtīgu jaudu un Temmler rūpnīca dunēja dienu un nakti - vienas dienas laikā izgatavoja 833 tūkstošus tablešu, Vērmahta aviācijas vajadzībām bija pasūtīts gigantisks daudzums - 35 miljoni tablešu. Tas tikai Vērmahta aviācijai, bet kur tad vēl visi pārējie patērētāji? Apjoms bija teju mūsdienām neiedomājams. Tā notika visas tautas narkotizācija.

Liela loma šajā visā tautas narkotizācijā un izturības kāpināšanā nenoliedzami bija Hitlera personīgajam ārstam Morelam. Bet, kur ir vara, tur piezogas savtīgums - Morels saprata, ka var sākt pelnīt un savai kompānijai uzdeva sākt ražot ne jau narkotikas, bet speciāli fīreram paredzētu vitamīnu kompleksu - Vitamultin, vēlāk nodēvējot to par SS Vitamultin. Morela ietekme Hitlera acīs bija augusi un nu arī vēl šis preparāts, kas tapis, teju pieglaimojoties vadonim - nekas tāds jau tur nebija. Kā raksta autors, "tas sastāvēja no mežrozīšu pulvera, citronu sukādēm, rauga ekstrakta, vājpiena un rafinēta cukura". Visi kungi to iesāka lietot un rekomendēja arī savām ģimenēm. Taču ne jau par to šajā grāmatā ir galvenais stāsts. Viens no būtiskākajiem momentiem ir par Hitlera ārstēšanu un uzturēšanu pie labas veselības, kas bija Morela galvenais pienākums. Šajā darbā teju vesela nodaļa veltīta Hitlera veselības aplūkošanai, par kuru zināmā mērā varam pateikties viņa skrupulozajam ārstam, kura piezīmes ir saglabājušās vairākās pasaules vietās - gan Vācijā, gan pat ASV. 

«Lai cik absurdi tas šķiet, Morels, kādreizējais modes ārsts no Kūrfirstendamas, ar zibenīgi izvērsto farmakoloģijas impēriju savus pacientus vadoņa galvenajā mītnē - tātad, ļoti iespējams, arī pašu Hitleru - izmantoja par izmēģinājuma trusīšiem ar apšaubāmiem, bieži vien katastrofāli nehigiēniskos apstākļos gatavotiem hormonu preparātiem un steroīdiem, ko ar injekcijām ievadīja asinsritē. Pēc tam šie līdzekļi tika atļauti visā valstī un vērmahtā. Autoimunoloģisks sabrukums.» (143. lpp.)

Protams, šajā grāmatā ir ārkārtīgi daudz interesantu un apdomāšanas vērtu detaļu par to, kas un kā ar narkotikām norisinājās Trešajā Reihā, tostarp, gan ar paša vadoņa akceptu, gan lietošanu, gan visumā kā nācijā. Autors spēcīgi saka šādi: "To, cik sistēmiska bija narkotiku lietošana nacionālsociālistiskajā Vācijā, atklāj dokumenti, kuri norāda uz apšaubāmiem sakariem starp armijas sanitāro parku un militāro slepeno dienestu". Hitlers bija labi uzsēdināts uz narkotikām, jo "Hitlers atzina par labu gandrīz jebkuru narkotiku, izņemot alkoholu. Viņš nebija atkarīgs no kādas konkrētas substances, bet gan no vielām, kas nodrošina pieeju tīkamai, mākslīgai realitātei". 

Un gan šīs intriģejošās grāmatas nobeigumā minētais teksts, gan arī šis apraksts lai jums, bloga lasītāji, kalpo par iedvesmu izlasīt šo aizraujošo vēstures pētniecības darbu, kurā aprakstīta Hitlera un viņa līdzgaitnieku narkotizācija, kas ievilka postā valsti un visu Eiropu. Autors pēdējās grāmatas lappusēs raksta šādi: "Patiešām, sistēmiskajā un ļoti personiskajā Hitlera narkotisko substanču lietošanā [..] viņa gadījumu padara sarežģītu un, jā, arī ļoti interersantu. Ja šeit tiek pētīts šķietamā atturībnieka narkotiku patēriņš, tad ne jau tādēļ, lai intīmās pārdomās meklētu sensācijas."

«Ja galvenā tēze apliecina, ka narkotikas Trešajā Reihā tika izmantotas kā mākslīgs mobilizēšanas potenciāls, lai kompensētu ar laiku zūdošo motivāciju un uzturētu vadības spēju funkcionēt, jāuzsver - šī mūsu vēstures drūmākā nodaļa no sliedēm noskrēja ne jau tāpēc, ka tika lietots pārāk daudz narkotisko vielu. Tās tikai pastiprināja to, kas jau tāpat bija paredzēts. Līdz ar to šī grāmata varbūt nedaudz labāk palīdzēs izprast to Trešā Reiha aplamo pasauli, kas tik visaptveroši zaudēja kontaktu ar dzīvot vērtu realitāti un radīja tik daudz ciešanu.» (234. lpp.)