Džūlija Enasa "Platons. Ļoti saistošs ievads"

26. janvāris, 2015 pl. 10:29,

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Man nesen studijās beidzās filosofijas vēstures kurss, tostarp, arī par un ap Platonu. Tomēr antīkie domātāji un filosofi, un viņu darbi mani ir saistījuši jau kopš vidusskolas un koledžas studiju laikiem, tādēļ grāmatnīcā nekādi nevarēju paiet garām 1/4 Satori izdotai grāmatai "Platons. Ļoti saistošs ievads". Lai gan izrādās, ka grāmata izdota jau pasen, tālajā 2008. gadā, manā redzeslokā tā nonāca vien tagad, acīmredzot tieši tā tam vajadzēja notikt. Un nu esmu to pa diviem trim vakariem izstudējis un izlasījis, tādēļ nedaudz padalīšos par tās saturu, jo grāmatai piešķirtais apakšvirsraksts "Ļoti saistošs ievads" patiesi saistoši un ieintriģējoši ieved lasītāju Platona dzīvē, domāšanā un, cik nu spēdams, arī Platona atstātajā literārajā mantojumā - viņa slavenajos dialogos.

Šī nelielā grāmata sākas ar Platona dzīvesuzskata iepazīšanu. Vai zināt, ka Platons bija "vecmāte"? Vispār šādu salīdzinājumu es personīgi lasīju pirmoreiz, tomēr iedziļinoties pamatojumā, sapratu, kādēļ viņu tā mēdz dēvēt. Diemžēl jāatzīst, ka līdz šim esmu tikai dažus Platona dialogus lasījis un šis slavenais Platona paša sevis apzīmējums atrodas viņa vienā no mīklainākajiem, bet reizē arī saistošākajiem dialogiem - "Teaitēts". Jo Platons meklē patiesību, alkst to noskaidrot un tādējādi atturas no savu uzskatu paušanas. Kas ir zināšana? Kas ir patiesība? Vai vieni vai citi uzskati un patiesība spēj izturēt pārbaudi? Tādi, lūk, Platonam bija motīvi.

Patiešām, Platona rakstības un runas veidam, kāds tas ir izklāstīts viņa dialogos, piemīt šarms un tendence ievilināt savos valgos, bet tādā ļoti pozitīvā nozīmē - aicināt un likt domāt, analizēt, ieskicēt arī savus domāšanas un ideju rašanās ceļus un veidus. Platons caur saviem darbiem, caur saviem dialogiem liek iesaistīties ar viņu dialogā, diskusijā. Izvirzīt savas tēzes un tad tās konfrontēt ar un caur Platona dialogu prizmu. Vismaz manuprāt tā tas notiek, tieši tādēļ šie antīkie darbi ir tik saistoši un aicinoši uz aizvien dziļāku to izzināšanu un draudzību ar tiem. Un šis Džūlijas Enasas darbs ir kā pamudinājums doties dziļāk antīkās kultūras un filosofiskās domas iemīlēšanā.

Attēlā: Rafaēls "Platons un Aristotelis", atrasts internetā, google.lv

Viena no saistošākajām nodaļām šajā darbā šķita ceturtā. Nodaļa par mīlestību, seksu, dzimti un filozofiju. Praktiski, jāsaka godīgi, ja mēs neraugāmies uz Platonu un viņa darbu saturu arī caur šādu prizmu, mēs Platonu nekad neieraudzīsim pilnībā. Jā, daudziem, it sevišķi pārmēru kristīgi noskaņotajiem Platons var patikt kā kristietībai tuvākais pagānu filosofs (saskaņā ar Augustīnu), tomēr nedrīkstam kļūt vienpusēji un neiedziļināties arī otrējādā ziņā - daudzu viņa dialogu klaji homoseksuālā raksturā. Kā vēsta Enasa un, tas nevienam nekad nav bijis noslēpums, "Platons dzīvoja un rakstīja sabiedrībā, kurā seksuālas attiecības starp vīriešiem bija pieņemtas par pašsaprotamām. Bieži tās bija akceptētas arī sociāli, kur vecākais bija jaunākā "mīlamā" padomdevējs un gids pieaugušo pasaulē. Grieķi šīs attiecības romantizēja un neuzskatīja, ka tās konkurē ar tādām daudz prozaiskākām attiecībām kā laulība." Es, protams, šeit neizplūdīšu detaļās par to, kā Platons uzsver šāda veida attiecību divus aspektus, tomēr jāatzīst, ka viens no aspektiem ir tieši šis "platoniskās mīlestības" aspekts - rūpes par dvēseli un nevis ķermeni. Protams, vienmēr būs domu "kautiņi" par vieniem vai otriem uzskatiem, tomēr, jāatzīst, ka bieži daudzi no mums neadekvāti maz iedziļinās aspektos, bet uzreiz "šauj ārā" kādu nebūt viedokli, kaut neizanalizētu un kārtīgi neargumentētu. Nevēlos aizsākt kādas nebūt diskusijas, tādēļ - dosimies tālāk.

Attēlā: no kreisās - Platons, Sokrats un Aristotelis; atrasts internetā, google.lv

Ieklausīšanās vērti vārdi ir arī lasāmi, runājot par tikumiem. Kā zināms, senajā jeb antīkajā pasaulē tikumu jēdziens tika plaši un daudz aplūkots, daudz tika par to domāts, spriests un filosofēts. Un Platons, Sokrats un Aristotelis nekādā ziņā nav izņēmumi. Lai gan šī grāmata ir par Platonu, tomēr, jāsaka, ka darbojošies tēli un iesaistītie ir arī šie abi - Sokrats un Aristotelis. Sokrats tādēļ, ka Platons viņu uzskatīja par dižāko no filosofiem un Aristotelis - jo Platona skolnieks.

Protams, Platons un viņa dialogi nav un nebūs nekad pilnībā izsmeļams gudrības un zināšanu avots filosofijā, tomēr jāsaka, ka katrs mēs tiekam aicināts attīstīt savu kritisko domāšanu un tādēļ bez antīko filosofu zināšanas, viņu darbu lasīšanas un apdomāšanas šajā ziņā varētu rasties zināšanu un vispārējās inteliģences "robi". Jo mūsdienu sabiedriskā doma, mediju telpa un informācijas apjoms ir milzīgs, tādēļ ir jāprot izfiltrēt un atšķirt sev derīgo no nederīgā, varbūtējo patiesību no īstenās patiesības un īstenās zināšanas par patiesību un tā tālāk.

Šajā nelielajā, bet saistošam ievadam pilnīgi pietiekamajā, grāmatā Enasa ļoti prasmīgi ir aplūkojusi visus galvenos Platona uzskatus - gan par dvēseli un tās dalījumu, gan par haosu un Dievu amatnieku, gan mīlestības jūtām un arīdzan nav aizmirsusi matemātiku un zināšanas. Grāmatā daudz citēti fragmenti un Platona domāšanas saprašanai nepieciešamās vietas no viņa dialogiem, tostarp, tādiem kā "Teaitēts", slavenā darba "Valsts", dialoga "Dzīres" un citiem, tādēļ šo grāmatu iesaku ikvienam, kuram nepieciešams īss, saistošs un uzrunājošs, arī konspektīvs, ievads Platona dzīvē, darbos, daiļradē un uzskatos. Izdevies darbs!