Dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis Knuts Skujenieks ciklā "Rakstnieks tuvplānā"

Attēlā: DVD vāciņa fragments

Knutu Skujenieku mēs pazīstam gan kā dzejnieku, gan kā atdzejotāju, zinām viņu arī kā ievērojamu literatūrkritiķi. Un vēl - kā izcilu vairāku valodu pratēju. Skujenieks stāsta, ka viņš no tēva maz ko guvis, lai gan tēvs arīdzan bijis dzejnieks, rakstnieks, pat dramaturgs, tomēr Latvijā nekas praktiski nav ticis publicēts. Viena no izcilākajām lietām, ko sadzirdam šajā intervijā - mīlestība uz grāmatām un lasīšanu jau no bērna kājas. Un dziļa cieņa pret vecvecākiem. Jā, ieklausoties Knutā Skujeniekā, tu, cilvēks, saproti - tā ir paaudze, kas patiešām bija dižena, garā spēcīga un diža. Lieta, kas mums jāatgūst un varbūt - pat pa jaunam jāapgūst šis gara un prāta diženums. Tādas, lūk, ievada pārdomas, ieklausoties Knuta Skujenieka stāstījumā par savu bērnību, laikmetu un literāro pasauli, ceļu uz to.

---

"Izstāstītu stāstu nevar uzrakstīt. Jo tas jau ir noticis."

Viena no tādām atzīmēšanas vērtām lietām ir tā, ka Skujenieks dalās, teiksim tā, savā pieredzē. Pieredzē, kā dzīvot, ko no dzīves tvert, ko izvēlēties, kam sekot. Manuprāt, tas ir izcils padoms - ieklausīties apkārtējā sabiedrībā, ieklausīties cilvēkos, ieklausīties vecākās paaudzes ļaudīs. Ne vien tādās smalkās un nogludinātās sarunās, kā esam paraduši, bet tieši tādās sadzīviskākās, jo - tādas sarunas baro uztveri ar jauniem vārdiem, jauniem izteicieniem, kas lieti noder, atdzīvinot savu runājamo. Kā Skujenieka vecāmāte nerrojusi ciemiņus, piemēram. Sakot tā: "Kas tukši domā, tas daudz dzer." Nepārsakoties, bet vienkārši drusku pavelkot ļaudis "uz zoba". 

Knuts Skujenieks latviešu atdzejā un ne tikai ir pazīstams ar saviem slavenajiem parindeņiem. Viņš intervijā dalās arīdzan ar to, ka veidojis parindeņus gan Ojāram Vācietim, gan arī citiem kolēģiem, kuriem ļoti imponējuši viņa veidotie parindeņi, lai gan, piemēram, Vācietis valodas nav ne sliktāk pratis par viņu, Knutu Skujenieku. 

Skujenieks visu mūžu ir bijis savveida brīvdomātājs. Arī stāstījums par viņa atrašanos izsūtījumā, par viņa radošo darbību tanī laikā - tas viss liecina par nevardarbīgu pretošanos pastāvošajai iekārtai, par nonkonformismu, par nesamierināšanos. Par brīvdomātāja, par īstena latviešu radošā dižgara protestu un alkām pēc brīvas iespējas izteikties. Dīvainā kārtā, Skujenieks pats saka, viņa radošums varējis samērā brīvi izpausties, viņš diezgan biezas vēstules ar savām dzejām sūtījis uz mājām, un tā daudz kas ir kļuvis pieejams viņa talanta cienītājiem. 

Man kā lielam grāmatmīlim ļoti lielu garīgu baudījumu sagādāja lūkošanās uz Skujenieka milzīgo bibliotēku. Jā, lielajiem grāmatmīļiem tās patiesi ir cenšanās vērts gadījums, kam līdzināties un uz ko tiekties! Protams, daudziem ne visai patīk šāda doma, citi noraida mājas piekrāmēšanu ar lietām un grāmatām, bet tomēr, jāsaka godīgi - grāmatas ir dzīvokļa vai mājas rota, ar to var un vajag lepoties! Tādēļ vien grāmatas ir zelts, vērtība, jo ar tām no sirds var lepoties! Un, ja vēl tās ir izlasītas, aprakstītas un tiek izmantotas ikdienā, to gudrības nodotas tālāk sabiedrībai - tad šis gudrību viedums ir nemirstošs, mūžam dzīvs un pastāvošs cauri gadsimtiem!

Foto: ekrānuzņēmums no DVD "Knuts Skujenieks"